Abu braucieni vai misijas sākušās ar Irāku, kur veidojusies izpratne gan par to, ko nozīmē dienests ārkārtējā situācijā, gan arī gūta sapratne par savu lomu kontaktos ar mūsu karavīriem. Arī paši pieredzējuši daudz ko no tā, par ko Latvijas militārpersonas presē labprāt neizsakās. Tā ir nokļūšana draudīgās situācijās, kādas nācies pieredzēt gan Irākā, gan Afganistānā. Arī šoreiz nokļūstot Zabulas provinces bāzē, ar smaidu stāstīja Vilnis, atskanēja trauksme un viņi uzreiz metušies ēdnīcā uz grīdas. Burtiski esot bijuši zem galda, uz kura vēl atradās siltas vakariņas. Trauksme brīdinājusi par raķešu uzbrukumu, bet pēc tam izrādījies, ka bāzē tomēr nav iešauts. „Šādas situācijas liek pārdomāt, ko nozīmē misija. Nekad nav iespējams zināt, kas tevi var sagaidīt jau nākamajā mirklī. Un, kad tu saproti šos apstākļus, tad patiesi ir liels gandarījums par mūsu karavīriem. Tāpēc, ka viņi ir īsti profesionāļi un atbilstoši arī rīkojas,” teica Vilnis.
Abi misijās pieredzējuši daudz smagu brīžu, taču visnospiedošākais pienākums esot brauciens pie tuviniekiem, kad pirmajam bruņoto spēku vārdā jāpaziņo par šo cilvēku tuvākā radinieka bojāeju. Tas esot grūtākais uzdevums. Tādu nācies pildīt gan Vilnim, gan Ruslanam.
Braukuši vizītēs pie mūsu kontingenta arī uzreiz pēc tam, kad kaujā gājuši bojā latviešu karavīri. Tā bijis 2007.gadā Irākā. Toreiz sprādziena rezultātā krita divi, bet ievainojumus guva trīs latviešu karavīri. 2009.gadā Vilnis devās uz Afganistānu, kad Kunāras provincē krita divi kareivji. Toreiz Bostikā, kur bija Latvijas OMLT pamatbāze, un vienā no novērošanas posteņiem kopā nodzīvojis gandrīz mēnesi. „Vai bija šaušana? Tāda jau tur bija katru dienu. Viens šauj, otrs šauj, trešais, kā jau kalnos – īsti neko nevar saprast. Un kad vēl šauj amerikāņu atbalsta artilērija, ir ļoti iespaidīgi,” stāstīja psihologs. Tagad pēc ilgās braukšanas pie karavīriem uz misiju rajoniem esot guvis visai daudz gandarījuma par savu darbu. Arī nesen viņam pienācis klāt karavīrs un vienkārši pateicis paldies par psiholoģisko atbalstu. Tas esot lielākais gandarījums. Vilnis un Ruslans uzskata, ka karavīru uzticēšanās iemesls esot viņu brīvprātīgā vēlēšanās piedalīties misijās. Karavīri to novērtējuši un tādēļ izveidojusies savstarpēja uzticēšanās. „Es braucu misijās, jo tas ir viens no maniem galvenajiem uzdevumiem. Var teikt, ka mans logo skan tā: ēst to maizi, kādu ēd mani karavīri. Esmu braucis uz Irāku, uz Afganistānu, viņi man ir kā brāļi, kā draugi. Te ikdienu varu ar pilnu krūti pildīt kapelāna pienākumus, jo karavīri šeit ir godīgi un atvērti, daudz patiesāki kā mājās,” teica kapelāns. Nesen viņu uzrunājis kāds karavīrs, kurš Ruslanam pirms diviem gadiem pateicis, ka neticot Dievam. Tagad saticis kapelānu un izteicis vēlēšanos kristīties. Ruslans viņam devis laiku pārdomām un, ja lēmums netiks mainīts, iespējams, jau pēc dažām dienām Meimanas bāzē baznīcas svētību iegūs vēl viens Latvijas armijas karavīrs.