2011. gada laureāti ir "attīstījuši metodes lai atbildētu uz jautājumiem saistībā ar ekonomiskās politikas un dažādu makroekonomisko rādītāju, tajā skaitā iekšzemes kopprodukta, inflācijas, nodarbinātības un investīciju, cēloņsakarībām," teikts prēmijas komitejas izplatītajā paziņojumā.
T. Sardžents strādājis pie strukturālās makroekonomikas, kas var tikt izmantota, lai analizētu pastāvīgās izmaiņas ekonomikas politikā. "Šī metode var tikt izmantota, lai izpētītu makroekonomikas sakarības, kad mājsaimniecības un uzņēmumi pielāgo savas prognozes vienlaicīgi ar ekonomiskajiem notikumiem," norādīja komiteja.
Tikmēr K. Saimsa metode ir balstīta "uz vektoru autoregresiju, un tā demonstrē, kā ekonomiku ietekmē īslaicīgas izmaiņas ekonomikas politikā un citi faktori, piemēram, centrālās bankas procentu likmju paaugstināšana."
Laureātu darbus - pētījumus, kas tapuši pagājušā gadsimta 70.un 80.gados -, izmanto gan zinātnieki, gan politiķi. Pašlaik T. Sardženta un K. Saimsa attīstītās metodes ir būtiski instrumenti makroekonomikas analīzē.
Tā dēvētā Nobela prēmija ekonomikā jeb Alfrēda Bernharda Nobela piemiņai veltītā un Zviedrijas bankas pasniegtā prēmija ekonomikā, atšķiras no pārējām piecām balvam ar to, ka Alfrēds Nobels, pats būdams ļoti veiksmīgs uzņēmējs, kurš kļuva bagāts, izmantojot paša izgudrotus, savam laika posmam revolucionārus spridzekļus, ieskaitot dinamītu, kā arī sūknējot Azerbaidžānas (tolaik Krievijas impērijas) naftu, novēlot savus kapitālus prēmiju pasniegšanai, par ekonomistu atbalstīšanu neiedomājās.
Šī kļūda tika labota 1968. gadā, kad Zviedrijas banka, kura togad svinēja savu trīssimtgadi, atzina ekonomikas zinātņu kā pilnvērtīgas zinātņu disciplīnas aizvien pieaugošo lomu un nolēma to atbalstīt, ik gadu pasniedzot Nobela prēmijām summas ziņā analogu balvu no saviem līdzekļiem. Šogad balvas apmērs ir 10 miljoni Zviedrijas kronu jeb nedaudz vairāk nekā miljons eiro.