Mēģinot demonstrēt savu ietekmi ne vien Eiropas politikā, bet arī Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā, Francija svētdien uzņēma šo trīs reģionu līderus, liekot pamatus Vidusjūras savienībai. Pagaidām gan nav skaidrs, vai Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī izlolotā ideja, kuras starta poga tika spiesta frančiem raksturīgajā krāšņumā, bez 43 valstu līderu vienkopus sanākšanas nesīs arī kādu praktisku labumu. Šaubas par to rada neskaidrais Vidusjūras savienības formāts. Tāpat var prognozēt, ka organizācijā, kas pulcēs tik lielu skaitu valstu un to līderu, kādas būtiskas vienošanās, vai, piemēram, lūzumu Izraēlas un palestīniešu attiecībās būs grūti rast.
Mēģinādams demonstrēt savu lomu Tuvajos Austrumos, kur vienmēr dominējusi ASV, N.Sarkozī pirms visu līderu kopā sanākšanas svētdien tikās ar palestīniešu un Izraēlas pārstāvjiem. Pēc tikšanās Izraēlas un palestīniešu līderi pauda optimismu par attiecību tālāko attīstību. Izraēlas premjers Ehuds Olmerts paziņoja, ka valsts vēl nekad nav bijusi tik tuvu iespējamai vienošanai ar palestīniešiem kā šobrīd. Arī palestīniešu līderis Mahmūds Abāss uzsvēra, ka mieru vēlas abas puses. Kā svētdien uzsvēra N.Sarkozī, Eiropai ir jāveicina miers šajā reģionā ar ekonomikas attīstības un politikas iniciatīvu palīdzību. Galvenā problēma patlaban esot savstarpējā uzticēšanās: "Kā gan mēs varam panākt mieru šajā pasaules daļā, ja vien mēs nevairojam uzticību, ja mēs nesniedzam roku mieram un neuzņemamies šīs iniciatīvas?" Kā vienu no veiksmes stāstiem Francijas prezidents šajā nedēļas nogalē varēja minēt Sīrijas un Libānas vienošanos, ka tās atvērs savas vēstniecības viena otras valstī.
Daudz vājāka savienība
Jāpiebilst, ka bez ES līderiem, kas svētdien un pirmdien pulcējas Parīzē, šeit ierasties un sēsties pie viena galda ar Izraēlas premjeru bija piekrituši vairāki arābu valstu vadītāji, viņu vidū arī Sīrijas prezidents Bašars el Asads. Uz svinīgo pasākumu bija attiecies ierasties Lībijas līderis Muamars Kadafi un Jordānijas karalis Abdulla. Pēdējais gan uzsvēra, ka nevar ierasties privātu apstākļu dēļ. Savukārt M.Kadafi ir paziņojis, ka šī savienība ir jauna koloniālisma forma.
Par vēlmi izveidot Vidusjūras savienību N.Sarkozī paziņoja vēl pērn Francijas prezidenta vēlēšanu laikā. Viņaprāt, visām ap Vidusjūru izveidotajām valstīm bija jāsadarbojas ciešāk, nākotnē radot ko līdzīgu ES iedvesmotai organizācijai. Taču tā kā Francijas prezidents nāca klajā ar savu plānu nekonsultējoties ar citām ES valstīm, tad tās, un vispirmām kārtām Vācija, sāka kritizēt šādu iniciatīvu. Tādēļ N.Sarkozī nācās atteikties no tādām sākotnējām idejām kā kopēja Vidusjūras finanšu iestāde, kam piemērs būt Eiropas Centrālā banka. Tāpat netiks rīkotas ES sanāksmēm līdzīgas ministru tikšanās. Tika arī uzstāts, ka šajā savienībā ir jāiesaistās visām ES valstīm — sākotnēji bija iecerēts pulcēt tikai ap reģionu esošās. Tāpat Vidusjūras savienība formāli ir jau savulaik uzsāktā Barselonas procesa, kuram bija līdzīgi mērķi, turpinājums.
Ķīviņš ar Vāciju
Jāpiebilst, ka kuluāros Francija pauda neapmierinātību par Vācijas kritisko nostāju. Parīze uzstāja, ka Berlīne, piemēram ir nostiprinājusi ietekmi Baltijas reģionā, kur Parīzes ietekme ir daudz mazāka, tāpat kā Vācijai Vidusjūras valstīs. Diplomāti Rīgā un Parīzē Dienai ir apstiprinājuši, ka tieši tādēļ šopavasar Vācija vērsās pie Latvijas, mudinot uzaicināt uz Baltijas jūras valstu vadītāju tikšanos arī Francijas pārstāvi. Oficiāli tas tika skaidrots ar drīzo Francijas prezidēšanu ES.
Vidusjūras savienības kompetencē tagad būs tādi jautājumi kā sadarbība ātrgaitas jūras satiksmes izveidošanā, jūras ūdeņu attīrīšanā, saules enerģijas attīstīšanā, studentu apmaiņā un tamlīdzīgi. Savienības dalībnieces varēs brīvi iesaistīties katrā no šiem projektiem. Katra puse virzīs savus pārstāvjus prezidentūrai — no ES tā sākotnēji būs Francija, no pārējā reģiona — Ēģipte. Tiesa, pagaidām nav skaidrs, kur atradīsies organizācijas sekretariāts. Parīze ir ierosinājusi to izvietot Tunisijā, tāpat kā kandidāte tiek minētas Maroka un Malta.