Savukārt Republikāņu partijai piederošais Ričards Niksons vienmēr paliks atmiņā kā pirmais ASV prezidents, kas šī pirms 35 gadiem notikušās politiskās zemestrīces rezultātā bija spiests atkāpties no amata. Niksona valsts sekretāram Henrijam Kisindžeram piedēvētie vārdi, ka, paejot laikam, vēsture pieminēs Niksonu kā varenu prezidentu un Votergeita būs tik vien kā neliela vēsturiska piezīme, izrādījās pilnīgi aplami. Skandāls attīstījās pamazām. Ar Votergeitu parasti saprot vienu notikumu — ielaušanos Demokrātu partijas nacionālās komitejas štābā Watergate biroju kompleksā Vašingtonā ASV prezidenta vēlēšanu priekšvakarā 1972.gada 17.jūnijā ar nolūku instalēt noklausīšanās ierīces. Taču tie bija vairāki, savstarpēji saistīti skandāli, kuru kulminācija bija Niksona dramatiskā atkāpšanās divus gadus vēlāk — 1974.gada 9.augustā. "Pieci aizturēti, mēģinot noklausīties demokrātu biroju," vēstīja vidēja izmēra virsraksts Washington Post pirmās lapas apakšā 1972.gada 18.jūnijā. Rakstā bija teikts, ka Demokrātu nacionālās komitejas birojā Votergeitas biroju kompleksā Vašingtonā tikusi arestēta grupa kramplaužu. Šie skandāli savus globālos apmērus ieguva, pateicoties diviem jauniem The Washington Post žurnālistiem, kam tika uzticēta lieta — Bobu Vudvardu un Karlu Bernsteinu. Vudvarda pierakstos atspoguļojas, kā viņš no policijas avotiem uzzināja, ka kramplauži bija no Maiami, kas bija uzvilkuši ķirurģiskos cimdus un viņiem bija tūkstošiem dolāru skaidrā naudā. Kā teicis kāds avots, tā esot bijusi "profesionāla operācija".
Dziļā rīkle
Nākamajā dienā Vudvards un Bernsteins uzrakstīja pirmo no atmaskojošajiem rakstiem, kurā tika atklāts, ka kramplauzis Džeimss Makords saņēma algu prezidenta Niksona pārvēlēšanas komitejā. Drīz Bernsteins uzzināja, ka cita kramplaužu kontā ir 25 tūkstošu dolāru liels čeks, kas bijis paredzēts Niksona pārvēlēšanas kampaņai. Bernsteins sāka turēt aizdomās pašu Niksonu. Kā vēlāk atklājās, dienu pēc pirmā avīžraksta Niksons un viņa biroja vadītājs slepenībā pārrunājuši kā panākt, lai CIP pamudina FIB atkāpties no ielaušanās izmeklēšanas. Vienlaikus publiski Baltā nama runasvīrs sacīja, ka viņš nekomentēs "trešās šķiras ielaušanos".
Nenovērtējams avots reportieriem bija tā sauktais "Deep Throat" jeb "Dziļā rīkle", nodēvēts ar atsauci uz tāda paša nosaukuma tajā laikā populāru pornogrāfisko filmu. Šis cilvēks ļāva jaunajiem reportieriem precīzi noteikt, kurš stāsta patiesību, kurš — melus. Vudvards viņa identitāti glabāja slepenībā. Tā kļuva zināma tikai 33 gadus vēlāk — 2005.gadā. "Dziļā rīkle" izrādījās Marks Felts, augsti stāvošs FIB darbinieks.
Niksons 1972.gadā tika pārvēlēts prezidenta amatā, taču skandāls pieņēmās spēkā. Izmeklēšanā atklājās, ka ASV ģenerālprokurors kontrolēja slepenu fondu, no kura tika maksāts, lai izspiegotu demokrātus. Tāpat atklājās, ka Niksona padomnieki vadīja "masīvu politiskās spiegošanas un sabotāžas kampaņu", lai panāktu demokrātu sakāvi un Niksona pārvēlēšanu. Iesaistīta bija ASV Tieslietu ministrija, FIB un CIP. 1973.gadā Votergeita jau bija izvērsusies par milzīgu nacionālo skandālu. Niksons gan turpināja noliegt, ka būtu rīkojies apzināti nelikumīgi, tikai atzīdams, ka ir izdarījis dažas kļūdas.
Paliekoša politiska skepse
Punktu pielika atklājums 1973.gada jūlijā, kad kāds pārbijies Baltā nama padomnieks izmeklētājiem atklāja, ka paranoiķim Niksonam bija slepena noklausīšanās sistēma, kas ierakstīja visus viņa telefona zvanus un sarunas Ovālajā kabinetā. Niksons ierakstus atteicās publiskot, taču, kā rakstīja The Washington Post, "bija radīti apstākļi milzīgai konstitucionālai cīņai starp prezidentu, kas bija nolēmis nepubliskot dokumentus, un Senāta komiteju, un federālo prokuroru, kuri bija nolēmuši tiem piekļūt". Kad Niksons televīzijā pateica: "Es neesmu blēdis", vairs nebija daudzu, kas tam ticēja.
Beigās Niksons bija spiests atdot sarunu ierakstus. Atklājās, ka viņš ne vien zinājis, bet arī ņēmis aktīvu dalību pret demokrātiem vērstajā priekšvēlēšanu izsekošanas un nomelnošanas kampaņā. Niksons atkāpās, Votergeita bija cauri, taču tās sekas nē. Savstarpēji saistītie skandāli amerikāņu tautā ģenerēja paliekošu skepsi par federālo valdību. Vairāki labi pazīstami žargona vārdi, kas apzīmē blēdīšanos, angļu valodā ieviesās tieši šī skandāla rezultātā. Kongress savukārt reformēja vēlēšanu finansēšanas kārtību un izmeklēja CIP un citu nacionālo drošības dienestu nelikumības. Vudvarda un Bernsteina stāsts tika publicēts bestsellerā All the President"s Men jeb Visi prezidenta vīri. Tam sekoja ne mazāk slavena filma. Drīz par normu arī kļuva speciālu izmeklētāju nozīmēšana, lai izmeklētu aizdomas par prezidentu pārkāpumiem. Kā norāda The Washington Post, Votergeita amerikāņu politiku mainīja paliekoši un pamatīgi.
Kas bija pēc tam
Divi reportieri, kas atmaskoja Niksonu, kopš tā laika ir dzīvojuši atšķirīgas dzīves. Vudvards (65) ir turpinājis strādāt The Washington Post, kur viņš tagad ir uzkalpojies līdz redaktora vietniekam. Paralēli darbam viņš ir sarakstījis 12 politiskos bestsellerus. Viņam arī ir bijusi privilēģija pavadīt vairāk laika ar pašreizējo ASV prezidentu kā jebkuram citam žurnālistam. Bušu viņš ir intervējis četras reizes, kopumā vairāk nekā 11 stundu. Tādējādi Vudvarda pēdējās četras grāmatas ir detalizētas liecības par Bušu un viņa galmu, to skaitā tādos globālos jautājumos kā 11.septembra teroristu uzbrukumos un sekojošajiem kariem Afganistānā un Irākā. Ne visi ir bijuši sajūsmā par Vudvarda tuvību pašreizējai administrācijai un norādījuši, ka tā kontrastē ar viņa lomu Votergeitas skandālā. Taču Vudvarda bestsellers State of Denial, ko publicēja 2006.gada oktobrī, šos apvainojumus atspēkoja. Tas ataino nekompetenci, nejēdzības un spriedzi Buša administrācijā pirms iebraukuma Irākā, tā laikā un pēc tam.
Savukārt Bernsteins (64) pēc tam kļuva slavenāks ar savām skandalozajām mīlas dēkām, kas aizēnoja viņa žurnālista devumu, kaut arī viņš ir visai veiksmīgi turpinājis strādāt savā arodā, piemēram, kā viens no Vanity Fair redaktoriem. Viena no viņa mīļākajām bija Margareta Džeja, britu vēstnieka ASV sieva. Kad Bernsteina otrā sieva scenāriste Nora Efrona 1980.gadā uzzināja par šo dēku, viņa priekšlaicīgi dzemdēja pāra otro dēlu Maksu. Pēc šiem notikumiem Efrona 1983.gadā uzrakstīja romānu Heartburb, kas trīs gadus vēlāk tika ekranizēts ar Džeku Nikolsonu un Merilu Strīpu galvenajās lomās. Efrona romānā sniedza ne visai glaimojošus aprakstus par savu vīru, piemēram, "viņš pat būtu gatavs pārgulēt ar žalūzijām". Pēc tam Bernsteinam bijušas dēkas ar Bianku Džegeri, Martu Stjuarti un Elizabeti Teilori. Skandalozs bija arī viņa arests par braukšanu dzērumā. Šobrīd viņš dzīvo Ņujorkā ar savu trešo sievu Kristīni, raksta grāmatas par savu žurnālista pieredzi un ir aktīvs ietekmīgajā ebreju organizācijā B"nai B"rith. Bernsteins ar Vudvardu sarakstīja divas grāmatas — Visi prezidenta vīri, kā arī The Final Days jeb Pēdējās dienas par Niksona prezidentūras pēdējiem mēnešiem. Tiesa, Vudvards ir apšaubījis sava kolēģa pienesumu iepriekšminētajai grāmatai un it kā pat neesot gribējis minēt viņu kā tās līdzautoru. "Tas nebija Karla raženākais laiks," komentējis Vudvards. Pēc tam viņš esot atteicies strādāt ar Bernsteinu ne vien pie citām grāmatām, bet arī žurnālistikā.