Tā dokumentā norādīts, ka AES būvniecībā tikušas izmantotas savstarpēji nesavienojamas tehnoloģijas. No 1975. līdz 1980. gadam elektrostaciju būvēja inženieri no Vācijas Federatīvās Republikas, bet pēc tam, 1990. gados, būvniecību atjaunoja Krievijas speciālisti, vadoties pēc pilnīgi cita projekta. Ja vācieši plānoja uzstādīt horizontāli novietotu kodolreaktoru, tad Krievijas speciālisti viņu iestrādnes vēlāk adaptēja savam, vertikāli novietotajam reaktoram. Tam, kā raksta The Times, nav precedenta pasaules praksē.
Bez tam reaktora Krievijas un Vācijas daļas ir paredzētas dažādām slodzēm, kamdēļ Krievijas detaļas var vienkārši neizturēt darbu tām neparedzētos apstākļos, raksta izdevums.
Tāpat dokumenta autors apgalvo, ka stacijas būvniecību 1990. un 2000. gados ir pabeiguši „otršķirīgi inženieri”, kuri pie tam vēl nepietiekami nopietni attiecās pret būvniecību. Kā atzīmē The Times, Krievijas speciālistiem kopš 1989. gada nav bijis atomelektrostaciju būvniecības aiz valsts robežām pieredzes.
Dokumentā arī uzsvērts, ka Bušeras AES atrodas vienā no planētas seismiski pašiem aktīvākajiem rajoniem, tomēr tā nav pietiekami efektīvi pasargāta no zemestrīcēm. Tāpat stacijas personālam nav skaidra plāna, kā rīkoties ārkārtas situācijas gadījumā. Visbeidzot, Irānas speciālistiem, kuri apkalpo šo objektu, nav šādam darbam atbilstošas kvalifikācijas, apgalvo anonīmais dokumenta autors.
Bušeras AES tika nodota ekspluatācijā 2011. gada 12. septembrī. Paredzams, ka pēc dažiem mēnešiem stacija sasniegs projektēto 1000 megavatu jaudu. Pēc avārijas AES Fukušima-1 Japānā Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads paziņoja, ka Bušerā tiek ievēroti „paši augstākie drošības standarti’.