Šodien pasauli ir pārņēmusi nebeidzama reģionālo varas centru, banku, korporāciju, patērētāju, masu informācijas līdzekļu un kriminālo grupējumu konkurence. Vēl viena tendence – „pārējā pasaule” sāk uzspiest savu gribu rietumiem, par lielām šausmām pēdējiem. Pieņemas spēkā BRICS un „desmitiem” citu attīstošos valstu, un tuvojas beigas rietumu dominancei globālajās attiecībās.
Rietumvalstu pilsoņi ir panikā: „visas plūsmas pasaulē – tirdznieciskās, finanšu, migrācijas, kultūras – šķiet absolūti neapturamas un nekontrolējamas, vismaz ja runā par rietumu un starptautisko organizāciju, kuras līdz šim apkalpoja rietumu intereses, kontroli”. Atbilstoši socioloģiskajām aptaujām, Francijas iedzīvotāji uztraucas par savu nākotni vairāk, nekā Afganistānas iedzīvotāji. Ir pieprasītas „katastrofiskas prognozes” un „utopiskas panacejas”.
Ka darīt rietumvalstu valdībām? I. Vedrins cer uz kompromisu: „reformām, kuras nebūs pārāk bargas vai steidzīgas un tiks veiktas pietiekami pakāpeniski, lai būtu pieņemamas sociālajā un politiskajā ziņā”.
Kurss, kuru šodien izvēlēsies rietumvalstu valdības, fundamentāli ietekmēs pasaules politisko dzīvi rītdien, uzsver I. Vedrins. Viņš aicina eiropiešus „atmosties no ziemas miega” stratēģiskajā sfērā, bet amerikāņus – „pieņemt jauno globālo reālitāti un attiecīgi mainīt savu stratēģiju”.
Pēc franču politiķa domām, rietumi it kā neievēro, kādas kolosālas pārmaiņas būs nepieciešamas, lai tie adaptētos jaunajā situācijā. „Rietumi jau sāk zaudēt savu monopolu uz rūpnieciskajām jaudām, zinātniski tehnisko kvalifikāciju un pat valūtu,” teikts rakstā.
Pēc I. Vedrina domām, attīstošās valstis ir gatavas apstrīdēt visus rietumu pārākuma aspektus, bet tām ir arī sava vājās puses. „Šo valstu attīstībai ar laiku var traucēt politiskie riski – Krievijas un Ķīnas režīmu nenoteiktā nākotne, pagaidām mazskaitlīgā, taču pieaugoša opozīcija daudzās citās valstīs”. Ir arī citas problēmas: mantiskā nevienlīdzība, inflācija, ekoloģiskās problēmas un resursu deficīta draudi. Tāpat ienākumi uz vienu cilvēku daudziem paliks ļoti zemi. „Indijai traucē pārapdzīvotība, Ķīnai – iedzīvotāju novecošana, Krievijai – iedzīvotāju skaita samazināšanās,” teikts rakstā. I. Vedrins arī piebilst, ka Krievija bez tam sadūrusies ar nopietnām grūtībām, mēģinot radīt mūsdienīgu ekonomiku. (Atbilstoši Francijas bijušā ārlietu ministra definīcijai, attīstības valstis „ir Ķīna, Āzija un BRICS, izņemot Krieviju, kura drīzāk stagnē, nekā attīstās”.)
Tāpat nevajag pārvērtēt attīstošos valstu vienotību, jo tās bieži konkurē savā starpā, turpina I. Vedrins, norādot – rietumos pastāv arī tendence aizmirst, ka tie saglabā nozīmīgas priekšrocības: kundzību starptautiskajās organizācijās, kolosālas bagātības un ekonomisko varenību, labākās universitātes, utt.. „Visbeidzot, rietumi saglabā arī militārās priekšrocības, un tātad nav jābažījas, ka „pārējā pasaule” aptumšos rietumus, raksta politiķis.
Kas notiks tālāk? „Ir acīm redzami, ka rietumi nekad neatgūs savu unikālo stāvokli, kāds tiem bija no XVI gadsimta līdz XX gadsimta vidum., bet ASV to neapšaubāmo varenību, kāda tām bija laikā no 1945. līdz 1990. gadam,” uzskata I. Vedrins. Taču arī Ķīna diezin vai sāks valdīt pasaulē „ASV stilā”, pat ja to vēlētos. Attīstošos valstu intereses ir pārāk pretrunīgas, lai šīs valstis varētu uzveidot ilgtermiņa savienību. ASV katrā ziņā saglabās līderpozīcijas, lai arī relatīvas, pat gadījumā, ja Ķīna sasniegs pasaules vadošās ekonomikas statusu.
„Vienlaikus ir ļoti ticams, ka Ķīna mēģinās nostiprināt ietekmi kaimiņvalstīs un izplatīt to uz valstīm, kuru ekonomika ir spēcīgi atkarīga no Ķīnas importa vai investīcijām.” Tāpat mainīsies vadošo lielvalstu spēku attiecība, un konkurence kļūs par starptautiskās politikas vadošo faktoru.
Kā rietumvalstīm cīnīties ar šiem izaicinājumiem? I. Vedrins iesaka „noformulēt secīgu stratēģiju un stingri tai pieturēties”. Nepieciešams, lai eiropieši atkal sāktu domāt stratēģiski un vēsturiski, „uzskatīt Eiropu par lielvalsti”, pārtrauktu sīkumainus strīdus starp institūtiem. „Eiropai arī nepieciešams iespējami biežāk koordinēt politiku un stratēģijas ar ASV,” uzskata I. Vedrins.
Rietumiem tāpat ir jāstimulē ekonomiskā izaugsme, turklāt noturīga. „Tās pamats ir tirgus ekonomika, kura jāregulē jaunā veidā, saskaņā ar saprātīgiem likumiem un garantijām. Finanšu sektoru nepieciešams samazināt līdz pamatotiem mērogiem, liegt tam gūt mākslīgu peļņu un nodarboties ar nekontrolējamām spekulācijām,” uzskata J. Vedrins, piebilstot, ka ekonomikas reorganizācija savukārt ir atkarīga no tā, vai rietumiem izdosies „releģitimizēt” to demokrātiskās sistēmas.
Pēc I. Vedrina domām, pesimisms un melanholija ir nepamatoti: „ja Eiropa ievedīs kārtību savās finansēs, palielinās izaugsmi līdz atbilstošam līmenim un paaugstinās efektivitāti bez pārmērīgas tehnokrātijas, tās nākotni varēs tikai apskaust”. Viņš iesaka ieklausīties F. D. Rūzvelta vārdos: „Mums nav no kā baidīties, izņemot bailes kā tādas” un ņemt piemēru no Savienotajām Valstīm, kas nezaudē ticību saviem spēkiem.
Savukārt starptautiskajā arēnā I. Vedrins gaida „daudzpolāru konkurenci”, kura izpausmes būs konfrontācijas un pat kari. Kā novērst konfliktus? „Visām vadošajām lielvalstīm, sākot ar ASV un Ķīnu, ir jāatsakās no dažām pretenzijām un savas mitoloģijas elementiem, neatsakoties no savu patiesi svarīgo interešu aizstāvēšanas,” iesaka I. Vedrins. Tāpat nāksies censties pierunāt pilsoņus, lai tie samierinātos ar pārmaiņām, kas nenāksies viegli.
Ja ASV nereaģēs uz iepriekš aprakstītajiem izaicinājumie, bet Eiropa vēl dziļāk gremdēsies izmisumā, rietumi nevis vienkārši zaudēs globālās varenības monopolu, bet tiks vispār izslēgti no globālas varenības struktūras, noslēdz I. Vedrins.