Zināms, ka katru gadu virs Antarktīdas izveidojas tā dēvētais ozona caurums – zona, kurā ozona kārta kļūst ievērojami „plānaka”, nekā parasti. Šī parādība ir novērojama katru pavasari vēl kopš pagājušā gadsimta 80. gadu vidus. Tajā pašā laikā Arktikā, lai arī ozona slāņa biezums gadu no gada svārstījās (minimālo biezumu kārta sasniedza 1996. un 2005. gados), tas nekad nesasniedza tik zemus rādītājus, kā Antarktīdā.
Pēc zinātnieku vārdiem, jaunais antirekords pirmoreiz novērojumu vēsturē ļauj salīdzināt Arktikas un Antarktīdas ozona caurumus – abos gadījumos 18-20 kilometru augstumā virs Zemes ozona zudumi bija aptuveni 80 procenti, savukārt ozona kopējais daudzums bija vismaz divas reizes mazāks nekā iepriekšējos gados – rekordistos.
Pēc pētnieku domām, pie ozona slāņa samazināšanas vainojams neparasti ilgais ārkārtīgi zemās temperatūras stratosfērā periods. Šādos apstākļos Zemes atmosfēras virskārtās veidojas aktīvie hlora savienojumi, kuri arī ir galveni ozona „iznīcinātāji”. Atbilstoši ANO Starpvaldību ekspertu grupas klimata izmaiņu jautājumos sniegtajiem datiem, pakāpeniska stratosfēras atdzišana ir novērojama jau kopš 1979. gada.
Savukārt zemas temperatūras stratosfērā cēlonis var būt arī globālā sasilšana – pēc vienas no versijām, tā sasilda atmosfēras apakšējās kārtas un atdzesē augšējās. Tajā pašā laikā pētnieki nesteidzas saistīt abas parādības, jo kopsakarību nevar uzskatīt par pierādītu.