Kā jau revolucionāram pieklājas, ir krasi dalīta attieksme pret Endiju Vorholu, ko viņa protežē Ultra Violets atceras kā "kautrīgu, gandrīz aklu geju, albīnu no etniska Pitsburgas geto". Mākslinieks, kam 6.augustā būtu palikuši 80 gadi, tiek raksturots gan kā mākslas pravietis, gan talantīgs oportūnists. Katrā ziņā viņš izgudroja jēdzienus, kas tik precīzi raksturo mūsu laiku — tā dēvēto popmākslu un frāzi "piecpadsmit minūtes slavas". Vorhola kritiķi viņa darbu skata kā triviālu un nihilistisku, savukārt viņa cienītāji sajūsminās precīzi par šīm pašām īpašībām. "Kas vienai auditorijas daļai ir autoritāšu oriģināla iznīcināšana, citai ir nemākulīgs viltojums: viņa darbs iedvesmo visa veida relatīvismu, nemitīgi iznīcinot, robežo starp falšo un reālo, starp mākslīgo un māksliniecisko, starp patērētāju un patērēto lietu," norāda kritiķis Henrijs Hičingss.
Supermārkets kā māksla
Endijs Vorhols piedzima kā trešais puika slovāku imigrantu, vienkāršu strādnieku ģimenē Pitsburgā. Zēns, iespējams, pēc skarlatīna pārciešanas trešajā klasē saslima ar neiroloģisku slimību, kas radīja kustības traucējumus. Tā dēļ viņš bieži palika guļot mājās un kļuva par klases izstumto, taču ļoti pieķērās savai mātei. Mājās Vorhols juniors klausījās radio un ap savu gultu vāca filmu zvaigžņu bildes. Vēlāk viņš atcerējās, ka šis periods ir bijis ļoti svarīgs viņa personības, iemaņu un gaumes attīstībā.
Puika agri demonstrēja māksliniecisku talantu un izvēlējās universitātē studēt mākslu. 1949.gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku un sāka spīdošu karjeru kā žurnālu ilustrators. Jau 50.gados viņš guva atzinību par saviem dīvainajiem, traipainajiem brīvā stila tintes zīmējumiem kurpju reklāmās. Vorhola pirmā Ņujorkas solo izstāde Pop ar lielu skandālu tika prezentēta 1962.gadā. Tajā figurēja tādi populāri amerikāņu produkti kā Campbell zupas bundža, Coca-Cola pudeļu un dolāru zīmējumu, kā arī slavenību Merilinas Monro, Džekijas Kenedijas un Elizabetes Teilores portreti. Viņu apsūdzēja par "kapitulēšanu" patērētājkultūrai. Vēl radikālāka bija 1964.gada izstāde Amerikāņu supermārkets, kas bija prezentēts kā tipisks mazs supermārkets. Viss, kas tajā bija — bundžas, gaļa, plakāti, — bija sešu pazīstamu mākslinieku, arī Vorhola, darbs. Kļuva arvien skaidrāks, ka mākslas pasaulē ir notikušas nopietnas pārmaiņas un ka Vorhols ir to centrā. Viņš pārgāja uz zīdspiedes bildēm, ko viņš ražoja sērijveidā, tādējādi ne vien taisot mākslu no masveidīgi ražotiem priekšmetiem, bet arī masveidā ražojot mākslu.
Ticīgs katolis
Vorhols dibināja arī The Factory jeb Fabriku, savu studiju, kas pulcināja māksliniekus, rakstniekus, mūziķus, snobus un pagrīdes dīvaiņus. 1968.gada 3.jūnijā — divas dienas pirms Roberta Kenedija slepkavības — viens no šiem dīvaiņiem — Valērija Solana — gandrīz nāvējoši sašāva mākslinieku. Skaidrojot savu rīcību pēc aresta, jaunā sieviete atbildēja, ka "viņam bija pārāk liela kontrole pār manu dzīvi". Vēlāk Vorhols sacīja: "Pirms mani sašāva, es vienmēr domāju, ka es vairāk esmu šeit pa pusei, nevis pilnībā. Man likās, ka es skatos televīziju, nevis dzīvoju dzīvi."
Pēc skandalozajiem 60.gadiem Vorhols iegāja mietpilsoniskā periodā un sāka orientēties uz uzņēmējdarbību. Viņš veltīja laiku tam, lai portretu pasūtījumiem piesaistītu jaunus, bagātus patronus — Miku Džegeru, Laizu Minelli, Džonu Lenonu, Daienu Rosu, Maiklu Džeksonu. Slavenais Mao Dzeduna portrets tapa 1973.gadā. Viņu kritizēja, ka tādējādi viņš padarījis par popa ikonu masu slepkavu. Tiesa, vairākums domā, ka, drukājot Mao vai padomju sirpja un āmura attēlus, viņš neglorificē komunismu, drīzāk to amerikanizē. Savā grāmatā The Philosophy of Andy Warhol viņš rakstīja: "Taisīt naudu ir māksla, un strādāt ir māksla, un labs bizness ir labākā māksla."
Līdzās šķietami ārišķīgam bohēmistam Vorholā mita aktīvi praktizējošs katolis. Viņš regulāri strādāja par brīvprātīgo bezpajumtnieku patversmēs, un Vorhola rajona baznīcas mācītājs stāstījis, ka mākslinieks apmeklējis baznīcu gandrīz katru dienu. Arī viņa mākslu uzskatāmi ir ietekmējusi kristīgās ikonogrāfijas tradīcija. Vorhols arī bija lepns par to, ka finansēja sava brāļadēla izmācīšanos par katoļu priesteri.
No dzejnieka par zīmolu
Par Vorholu viedokļi dalās. Mākslas vēsturnieks Tomass Krovs iebilst Vorhola kritiķiem, kuri apgalvo, ka līdz ar reprodukciju māksla ir kļuvusi virspusēja, un norāda uz "modernisma vizuālo fetišu", ko popmāksla un konceptuālā māksla izbeidza. Līdz 50.gadiem bija "pieņemts nekritiski uzskatīt, ka mākslu primāri definē tās vizuālā daba, ekskluzīvi optiskas īpašības". Komentējot Vorhola autoavāriju bildes, Krovs raksta, ka tās "piemin notikumus, kuros augstākais patērētāju turības simbols — 50.gadu amerikāņu automobilis — zaudēja savu baudas un brīvības auru, lai kļūtu par pēkšņa un nelabojama ievainojuma instrumentu".
Citi norāda, ka Vorhols turpināja Marsela Dišāna radošo filozofiju — māksla ir jebkas, uz ko mākslinieks norāda ar pirkstu. Radītājam vairs nav nepieciešamība zemoties un pieskarties pašam savam darbam. "Banalitāte un dievišķīgums ir viens un tas pats. Kad viņš pievērš uzmanību tādiem priekšmetiem kā elektriskais krēsls, repetīcija nomērdē emocijas. (..) Atkārtošana nedz noliedz, nedz apstiprina objektu, bet atkārto to līdz bezsaturīgumam," raksta Henrijs Hitčingss.
Savukārt pilsētplānošanas profesore Elizabete Kjurida uzskata:"Endija Vorhola nozīmīgums neslēpjas zīdspiedes zupas bundžās, ne pat viņa pirmajā Velvet Underground albumā, bet vienkāršā faktā, ka viņš agri savā karjerā intuitīvi saprata, kā lietas darbojas. Mākslinieki, dejotāji, dziedātāji un "superzvaigznes", kas lietoja narkotikas viņa Fabrikā vai bija viņa svītā naktsklubos, mijiedarbojās fiziskajās un sociālajās telpās, kuras viņš viņiem piešķīra, un šo nejaušo tikšanos rezultātā tika radīti mākslas darbi."
Gan Ņujorka, gan dažas citas lielas pilsētas noteiktos vēstures posmos funkcionē kā Fabrika lielākā mērogā, un tam vajadzētu atspoguļoties sociālajā politikā, Kjurida stāsta. Māksla un dizains veido vērā ņemamu daļu Ņujorkas ekonomikas, mazāku nekā finanšu sektors, bet ne dramatiski mazāku. Bohēmisti varbūt nav ērti vai labi kaimiņi vai pieklājīgi īrnieki, bet viņi ir būtiska daļa no veselīgas un plaukstošas pilsētas sabiedriskās floras, un tā ir viena no Vorhola svarīgākajām mācībām.