Daži no tiem atrodas apmēram 20 kilometru attālumā no Bostikas. Atlido trīs civilie helikopteri, kas pieder afgāņu aviofirmai _Kabul air. _Ar tiem lido krievu lidotāji no Krasnodaras apgabala, kas atveduši dažādas lietas Bostikas bāzei. Viens no pilotiem pastāsta, ka esot apmierināts ar savu četrus mēnešus ilgo komandējumu šajā valstī, jo esot daudz darba. Tātad arī pieklājīga alga, kādu viņa dzimtajā Krasnodarā neesot iespējams nopelnīt. Lidotājiem Krievijā daudz darba esot vienīgi Sibīrijā un pašos valsts austrumos. Lidošana Afganistānā neesot bīstama, jo krievu helikopteri MI šeit lidojot pietiekami augstu – apmēram trīs kilometrus virs zemes.
Pie savas telts iznākuši ārā afgāņu karavīri no 1.bataljona, kurus pēdējos mēnešos apmācījuši latviešu otrās padomnieku grupas kareivji un virsnieki. Kā jau ierasts pie afgāņiem, visu viņi dara nesteidzīgi. Sanākuši kopā, sastājušies garenā lokā, kaut ko visai drudžaini apspriež. Ieraudzījuši fotokameru, gatavi pozēt gandrīz vai nebeidzami.
Pavisam negaidīti – neraksturīgi zemu pāri bāzei pārlido amerikāņu stratēģiskais bumbvedējs B-1, kura vērtība ir 283 miljoni dolāru. Latvijas padomnieku grupas komandieris, majors Ilmārs Lejiņš paskaidro, ka šādas lidmašīnas parasti tik zemu nelidojot. ,"Tā, droši vien bija vai nu testēšana – treniņš četru cilvēku lielajai apkalpei, vai arī spēka demonstrācija, kuras mērķis ir iebiedēt pretinieku. Mūs pašus tādas lietas neuztrauc – ja dzirdi lidmašīnas motoru, zini, ka tie ir savējie. Ja dažas zalves raida bāzes lielgabali, tad arī nav ko bažīties. Bet, ja artilērija sāk šaut vairāk, tad viss vairs nav normāli – kāda posteņa tuvumā pretinieks ir kļuvis ievērojami aktīvāks," stāsta majors.
Divdesmit sešus gadus vecais dižkareivis Kristaps Bantersons ir viens no padomnieku grupas dalībniekiem, kuram deviņi mēneši ne pārāk "viesmīlīgajā" Kunāras provincē ir jau aiz muguras. Kopš oktobra, kad atgriezies no atvaļinājuma, četrus mēnešos bez ,"brīvdienām", viņš pavadījis novērošanas postenī Mace. Tas nosaukts kritušā amerikāņu karavīra Mace vārdā. ,"Apmēram mēnesi viss bija samērā mierīgi un jau šķita, ka tāpat būs arī Ziemassvētkos. 24. decembris tiešām pagāja mierīgi, bet jau Otrajos Ziemassvētkos viss gāja vaļā. No trim pusēm šāva ar smagajiem ložmetējiem DŠK. Vienā kalnā pat bija uzstiepuši bezatgrūdes lielgabalu B-10. Pirmajā dienā viens lādiņš pārlidoja pāri postenim, bet nākamajā jau trāpīja pozīcijās. Kad ieraudzīju dūmus, nodomāju, ka ar amerikāņu karavīru ir cauri. Tā bija veiksme – trāpīja blakus esošajā afgāņu karavīra pozīcijā, kurš, par laimi, tur neatradās. Saucām gaisa atbalstu. Pretinieku apšaudīja gan helikopteri, gan lidmašīnas. Jāsaka, ka šie tik šāva pretī. Droši vien, ka talibi varēja noslēpties alās, jo citādi diez vai zem tādas uguns būtu izdzīvojuši. Tādā garā turpinājās visas četras dienas," stāstīja dižkareivis. Pretinieku pusē bijis gana daudz kritušo, savukārt ievainotos talibi vedot ārstēt uz Pakistānu, lai nebūtu jāatklāj vietējiem iedzīvotājiem upuru apjomi. Tas varētu apgrūtināt jaunu karotāju piesaistīšanu no vietējo iedzīvotāju vidus.