Arheologs Ludvigs Papmels-Dufajs norādījis uz interesantu faktu - kaut par tur notikušo slaktiņu nav nekādu rakstisku liecību, vietējo iedzīvotāju ieskatā kādreizējais ciems uzskatīts par "bīstamu vietu", norādot, ka sava veida nostāsti par tur pirms 1500 gadiem notikušo ir izdzīvojuši.
"Man šķiet, ka notikušais kaut kādā veidā, iespējams, mutvārdu folklorā, izdzīvojis cauri gadsimtiem un radījis ar šo vietu saistītus priekšstatus un tabu," izteicās pētnieks. Kalmaras apgabala muzejs uzsāka arheoloģiskos izrakumus, jo pastāvēja bažas, ka minētā vieta nonākusi melno arheologu jeb tā dēvēto dārgumu meklētāju redzeslokā. To, ka šī "tabu sajūta" izdzīvojusi līdz pat mūsdienām, pētnieki pieredzēja paši, jo vietējie iedzīvotāji viņus brīdinājuši "turēties tālāk no zaļā paugura ar zemo akmens sienu".
Pētnieki no zemes slāņiem atseguši vien aptuveni desmito daļu no senā ciemata, kas savulaik bijis visai pārticis - atrastas gan skaista sudraba rotaslietas, gan Romas impērijas zelta monētas, taču uzietas ļoti daudz brutālā veidā noslepkavotu cilvēku mirstīgās atliekas. Lielākoties cilvēki nogalināti vai nu bēgot vai savās mājās. Kādā namā uzietas pat deviņu cilvēku atliekas.
Pētnieki atklājumus publiskojuši žurnālā Antiquity, un uzskata, ka faktiski uzgājuši "laikā apstādinātu" ciemata gala ainu, salīdzinot to ar kuģa vraku, tikai uz sauszemes. Par to, ka notikušais ir bijis spējš un visaptverošs slaktiņš, liecina tas, ka neviens pēc tam nav atgriezies ne lai apglabātu mirušos, ne lai savāktu vērtīgās lietas - naudu, dārgmetālu un stikla rotaslietas.
Arheologi plāno izrakumus atsākt arī šovasar, taču jau norādījuši, ka ar trīs gados savākto materiālu darba pietiks vairākām ziemām, lai atbildētu uz mīklaino jautājumu - kas un kāpēc šajā vietā noticis.
.
:)