Taču viņš jau mēnešiem ilgi nav saņēmis nevienu piedāvājumu. "Tolaik es domāju, ka tas ir labs ieguldījums, jo cenas palielināsies," stāsta F.Rošaks, kura smaids izgaist, ja nākas stāstīt par savu māju, ko viņš nekādi nevar pārdot. "Es cerēju, ka kļūšu par nekustamā īpašuma magnātu. Taču man nekas nesanāca."
F.Rošaka stāsts nav par daudzviet pasaulē vērojamo nekustamā īpašuma
cenu kritumu. Tas ir stāsts par neparasto Berlīnes mājokļu tirgu. Citas
pilsētas skārusi cenu samazināšanās, bet Berlīne, tāpat kā daudzi citi
Vācijas reģioni, pirms tam nemaz netika pieredzējusi strauju cenu
kāpumu. Berlīne jau sen tiek uzskatīta par melno caurumu investīcijām
mājokļu tirgū un īstu murgu māju īpašniekiem. "Berlīne ir metropole ar
provinces cenām," secina DZ Bank nekustamā īpašuma tirgus analītiķe
Kristīne Šēfere.
Protams, no šāda tirgus stāvokļa ir arī savs labums: Berlīne nav
izjutusi straujās cenu lejupslīdes izraisītu krīzi un saviesīgos
pasākumos reti tiek runāts par nekustamo īpašumu. Nekustamā īpašuma
aģenti un daži ekonomisti gan uzskata, ka Berlīnes mājokļu tirgum ir
liels potenciāls. "Vai nav labāk iepirkties tirgū, kas desmit gadu
slīdējis lejup, nekā ieguldīt naudu tirgū, kurā ballīte jau beigusies?"
vaicā Deutsche Bank nekustamā īpašuma analītiķis Tobiass Justs. Taču
potenciāla piepildīšana varētu prasīt ļoti ilgu laiku. Cerības ir
kāpušas, bet cenas palikušas uz vietas.
Lielbritānijā, Spānijā un ASV nekustamā īpašuma cenas pēdējās
desmitgades laikā traucās augšup, bet Vācijas galvaspilsētā un
Austrumvācijā jauno mājokļu cenas kritās par vidēji 1% gadā. Banku dati
liecina, ka esošo mājokļu cenas kritās par 2% gadā. Nedaudz labāks
stāvoklis bija Vācijas rietumu daļā, kas ir turīgāka un blīvāk
apdzīvota.
Vācijas mājokļu zemās cenas ietekmē virkne faktoru: salīdzinoši lēna
ekonomikas izaugsme, iedzīvotāju skaita samazināšanās, lēta īre un
tradicionāli zems mājokļu īpašnieku īpatsvars, dāsnas pensijas, pret
risku atturīgas bankas, lielas gala izmaksas un maza peļņa no
investīcijām. "Vācijā ir reģioni ar nestabilām cenām, kur ieguldījumi
nekustamā īpašuma jomā nenesa gaidīto peļņu. Cenas kritās rajonos, kur
samazinās iedzīvotāju skaits un vietējā ekonomika ir vāja. Tas ļoti
atšķiras no stāvokļa citās valstīs," secina T.Justs. Viņš saglabā
optimismu par tirgus attīstību. Dažās pilsētās, piemēram, Minhenē,
mājokļu cenas ir pamazām kāpušas. Stāvoklis kļūst cerīgāks arī Berlīnē,
kur samazinās bezdarbs, palielinās ekonomikas izaugsme un sarūk mājokļu
piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu.
Tomēr grūti saskatīt iemeslus, kādēļ bohēmiskā Berlīne varētu pieredzēt
nekustamā īpašuma tirgus sarosīšanos. Lētie mājokļi atvilinājuši uz
Berlīni desmitiem tūkstošu studentu, tomēr pilsētas iedzīvotāju skaits
(3,4 miljoni) palicis nemainīgs. Berlīne kļuvusi par mājvietu
tūkstošiem mākslinieku, aktieru, mūziķu un dzejnieku, kas priecājas par
iespēju atrast lētu vietu, kur dzīvot un strādāt. Berlīnē gandrīz vairs
nav lielo rūpniecības uzņēmumu. Tādas firmas kā Siemens pameta pilsētu
pēc Otrā pasaules kara vai aukstā kara laikā. Banku nozare pārcēlās uz
Frankfurti. Daudzas valdības iestādes palikušas Bonnā.
"Stāvoklis dažos Berlīnes rajonos ir normāls, bet citviet nekustamo
īpašumu var iegādāties gandrīz par velti," stāsta Mihaēls Fredebeils,
kurš jau 30 gadu darbojas nekustamo īpašumu tirgū. Bezdarba līmenis
Berlīnē ir 15% (gandrīz divreiz lielāks nekā visā Vācijā); ienākumu
līmenis ir zem vidējā. Berlīnē tikai 13% iedzīvotāju pieder viņu
mājoklis. Tas ir krietni zem jau tā nelielā Vācijas vidējā līmeņa
(40%). Berlīnē ir daudz pašvaldības dzīvokļu, īres maksa ir zema, daudz
brīvu dzīvokļu, tāpēc mājokļu cenas ir zemas.