Paredzēts, ka otrdien Berlīnē ieradīsies Francijas prezidents Fransuā Olands, lai piedalītos abu valstu valdību un parlamentu kopīgajās sēdēs. Olands, kā arī Vācijas kanclere Angela Merkele uzstāsies ar runām Bundestāgā. Taču šobrīd Olandam, kurš prezidenta krēslā sēdās tikai pirms astoņiem mēnešiem, nomainot konservatīvo Nikolā Sarkozī, nākas risināt smagas iekšpolitiskās problēmas, cenšoties pārvarēt pieaugošo eiroskepticismu gan paša pārstāvētajā Sociālistu partijā, gan visā sabiedrībā.
Tikmēr Berlīnē ar pieaugošu satraukumu vēro Olanda sākotnējos centienus reformēt grūtībās nonākušo tautsaimniecību, bažījoties, ka gadījumā, ja tuvākajā laikā Parīzei neizdosies panākt progresu, eirozonas krīze var uzliesmot ar jaunu spēku, aizraujot sev līdzi arī Franciju un Vāciju. Kamēr Olanda popularitāte strauji krītas, Merkeles reitingi turpina augt, taču, tuvojoties septembrī gaidāmajām Bundestāga vēlēšanām, arī viņai nāksies arvien vairāk pievērsties iekšpolitikai un mazāk domāt par tālāku Eiropas integrāciju, par kuru kanclere tik daudz runāja pērn.
Tikmēr Parīze ar nepacietību gaida, vai Merkele pēc vēlēšanām nezaudēs krēslu vai vismaz nebūs spiesta atkal atgriezties pie "lielās koalīcijas", kas varētu tuvināt Vāciju Francijas redzējumam par Eiropu, kurā ekonomikas izaugsmes stimulēšana tiktu stādīta augstāk par taupību. "Kad nonāk līdz politikai, viņi stāv tālu viens no otra, kas attiecības padara saspringtas," atzīst kāda Eiropas Savienības (ES) amatpersona, kurai Briseles samitu laikā nākas cieši sadarboties ar abiem līderiem.
1963.gadā, parakstot Elizejas līgumu, toreizējais Francijas prezidents Šarls de Golls un Vācijas kanclers Konrāds Adenauers uzstādīja sev mērķi starp abām valstīm veidot ļoti ciešas saites, lai gan pēc Otrā pasaules kara bija pagājušas tikai nepilnas divas desmitgades. Gadu gaitā sākotnējā vienošanās apaugusi ar citiem līgumiem, kas regulē abu valstu attiecības izglītībā, kultūrā un aizsardzībā, pateicoties kuriem miljoniem vācu un franču jauniešu devušies apmaiņas mācību ceļojumos, izveidots kopīgs televīzijas kanāls un Eiropas pirmā kopīgā bruņoto spēku brigāde. Lai gan var apstrīdēt, ka Elizejas līgums vedis pie patiesas kultūras konverģences - šobrīd mazāk vāciešu un francūžu zina otras valsts valodu nekā 1963.gadā -, galvenais līguma mērķis - izlīgums starp abām tautām - ir sasniegts.
Fakts, ka Vācija un Francija, kuru kopīgais iedzīvotāju skaits sasniedz 150 miljonus, vienlaikus pārstāv gan ziemeļus, gan dienvidus, gan katoļus, gan protestantus, un to kopīgais iekšzemes kopprodukts veido vairāk nekā trešdaļu no visas ES IKP, piešķīris šim tandēmam nepieredzēti lielu politisko un ekonomisko ietekmi. Katru reizi, kad ES vēsturē piedzīvots pagrieziena punkts, Berlīnes un Parīzes attiecībās parādījusies nopietna spriedze, kas nav atslābusi, kamēr nav atrasts kompromiss, taču eirozonas krīze šīs attiecības saspīlējusi kā nekad iepriekš. Daudz slavinātā alianse, kas medijos savulaik ieguva apzīmējumu "Merkozī", izjuka, kad maijā Francijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Olands, kura attiecības ar Vācijas kancleri ir daudz komplicētākas. Olands jau no savas prezidentūras pirmajām dienām labprāt uzsvēris, ka viņa kurss būs atšķirīgs no Berlīnes nospraustā kursa.
Amatpersonas gan apgalvo, ka abu līderu attiecības, lai gan nav kļuvušas siltas, tomēr ievērojami uzlabojušās. Piemēram, kāds avots Elizejas pilī norādījis, ka abu valstu vadītāji dodot priekšroku "proletāriskākam" stilam pretstatā Sarkozī iecienītajai "politiskajai pirotehnikai". "Pēc izmaiņām Francijas valdībā abām pusēm nepieciešams laiks, lai viena otru iepazītu, tas ir normāli," norāda Mihaels Links, Vācijas Ārlietu ministrijas amatpersona, kas atbildīga par attiecībām ar Franciju.
Gan Links, gan citas amatpersonas norāda, ka pagājušā gada nogalē abas valstis pārvarējušas domstarpības par Eiropas jaunās banku sistēmas uzraudzību, piesaucot šo faktu kā pierādījumu tam, ka Berlīnes un Parīzes tandēms atguvis spēju darboties.
Tomēr starp abām valstīm joprojām pastāv domstarpības par turpmākajiem soļiem dziļākas ekonomiskās politikas koordinācijas virzienā. "Francija ir atturīga pret suverenitātes nodošanu [Briselei], ja vien apmaiņā netiek sperti soļi, kas ir Francijas interesēs", veidojot ES mēroga sociālās apdrošināšanas sistēmu, ieviešot eiroobligācijas un apstiprinot lielu eirozonas budžetu, norāda Vācijas Starptautisko un drošības lietu institūta pārstāve Daniēla Švarcere. "Līdz šim Vācijas valdībai tas ir tabu."
Tomēr Francijas Eiropas lietu ministrs Bernārs Kaznovs sarunā ar aģentūru "Reuters" norādījis, ka šādas domstarpības bijušas raksturīgas Berlīnes un Parīzes attiecībām desmitgadēm ilgi, taču vienmēr tās tikušas pārvarētas. Taču Vācijas sīvā pretestība Olanda aicinājumiem pēc "integrācijas ar solidaritāti" sākušas kaitināt plašākas francūžu aprindas.
Olands, kurš apsolījis sabalansēt Francijas budžetu līdz 2017.gadam un ekonomikas lejupslīdes apstākļos ķēries pie darba tirgus reformām, pieprasa lai Vācija dotu arī savu ieguldījumu, mīkstinot savas prasības pēc taupības visā ES mērogā. "Francijai ir grūti pieņemt Vācijas vadošo lomu ekonomikā, bet Vācijai ir grūti definēt šo vadošo lomu," atzīst franču rūpnieks Luiss Galuā, kurš Olandu konsultē ekonomiskās konkurētspējas jautājumos. "līderim jāņem vērā Eiropas intereses tāpat kā savējās (..). Domāju, ka Vācijai joprojām ir grūti ņemt vērā Eiropas intereses."
Tajā pašā laikā citi atzīst, ka pērn eirozona izdzīvoja, pateicoties tam, ka Merkele pietuvojās Francijas viedoklim, ka Grieķiju nedrīkst pamest un Eiropas Centrālajai bankai jāļauj izmantot savu ietekmi, lai pasargātu vājākās eirozonas valstis no tirgus uzbrukumiem. Par to, vai šo Merkeles viedokļa maiņu pagājušā gada augustā ietekmēja Olanda spiediens vai arī Grieķijas solījumi īstenot sāpīgus taupības pasākumus, viedokļi gan ir dažādi. Tomēr būtiski jaunumi abu valstu partnerībā, domājams, nav sagaidāmi pirms septembrī gaidāmajām Vācijas Bundestāga vēlēšanām. Taču, iespējams, nāksies gaidīt pat līdz nākamā gada martam, kad notiks Francijas municipālās vēlēšanas.