Kā ir pielāgoties dzīvei Eiropas galvaspilsētā?

Viena no nopietnākajām pilsētas infrastruktūras nepilnībām ir transports no Briseles uz Šarlruā lidostu, kur nolaižas zemo cenu aviokompānijas Ryanair lidmašīnas. Taksisti labprāt izmanto un apkrāpj naivos pasažierus visdažādākajos veidos, taču Briseles latvieši ir atkoduši taksistu viltības un vairs tajās neiesaistās. Kādā maija rītā, kad iepriekšējā vakarā biju pasūtījis taksi, lai tas mani no Ikseles rajona nogādā Gare du Midi stacijā, kur pienāk autobuss uz Šarlruā lidostu, par acumirklīgo braucienu mantkārīgais taksists noplēsa 11 eiro, un te taksistu mantrausība tikai sākas. Autobusam no Gare du Midi uz Šarlruā lidostu jāatiet plkst. 4.30, taču pulksten piecos no rīta no autobusa nebija ne vēsts. Pasažieru bija daudz, sākās uztraukums. Pēkšņi parādījās daži marokāņu izcelsmes taksisti, lepni iekārtojušies pie Mercedes Benz busiņu stūres, piedāvājot aizvest uz Šarlruā lidostu par 20 eiro. Dārgi, taču citas iespējas mums nebija. Minibusā ir astoņas sēdvietas, tātad katrs Mercedes Benz šoferis tika pie 160 eiro. Es, protams, samaksāju un iekārtojos blakus šoferim, lai noskaidrotu blēžu mahinācijas shēmu. Brauciena laikā taksists godīgi pastāstīja, kā shēma darbojas. Viss sākas tajā brīdī, kad autobusa šoferis pēc darba it kā aizmirst izslēgt gaismas lukturus, tādā veidā pa nakti izlādējot spēkrata akumulatoru, tādēļ pasažieriem neatliek nekas cits, kā izmantot taksi. Izkrāpto naudu taksisti sadala ar autobusa šoferi. Tā darbojās mahinatoru banda, kas latviešiem līdz šim sagādāja ne mazums galvassāpju, tādēļ viņi nolēma situāciju vērst par labu, mājaslapā www.latviesi.be izveidojot rubriku Braucam kopā, kur pēc pieprasījuma agrajiem rīta reisiem tiek organizēts transports uz Šarlruā lidostu par 15 eiro, turklāt tev atbrauc pakaļ uz mājām. Drošāk un lētāk.

Daži zvani par 30-40 eiro

Noslēgt līgumu ar mobilo sakaru operatoru ir pirmā nepieciešamība, lai sāktu dzīvesvietas meklējumus un sazvanītu nekustamā īpašuma aģentūras un dzīvokļu saimniekus. Iespēja izmantot ārzemju mobilā telefona operatora pakalpojumus pēc rēķina saņemšanas var izraisīt lielu nepatiku. Mobilo telefonu operatoru izvēle ir maza, un ļaunākais ir tas, ka nav nekādas konkurences. Vispiemērotākais operators ir tas, kam ir lielākais pieprasījums un patēriņš, kas iekļauj bezmaksas zvanus abonentu starpā un pieejams priekšapmaksas veidā. Interneta pieslēgums telefonam ir dārgs, piedevām ierobežots. Divās trijās dienās meklējot dzīvokli, daži zvani izmaksāja ap 30-40 eiro.

Par bezvadu internetu WiFi Briselē var tikai sapņot. Ikseles rajona metro stacijas Porte de Namour kafejnīca Exiks piedāvā 30 minūšu WiFi pieslēgumu, tas, protams, ik pēc pusstundas jāatjauno.

Kad izlemts, kurā rajonā apmesties, var doties to izpētīt, ielās meklējot spilgtas krāsas zīmītes ar uzrakstu Alouer (izīrē). Norakstām numuru un zvanām. Lielākoties tev atbild franciski, taču var gadīties, ka arī krieviski, spāniski, poliski vai sliktā angļu valodā.

Lielākā daļa īres dzīvokļu nav izremontēti, un atkarībā no rajona atrašanās vietas cenas svārstās no 500 līdz 1500 eiro mēnesī un pat vairāk. Ikseles rajonā, 10 minūšu attālumā no Eiropas Savienības organizācijām, tīri labi sadzīvo krasi atšķirīgas rases - Āfrikas tumšādaino un Eiropas gaišādaino kopienas. Vidējā dzīvokļa cena mēnesī, ieskaitot ūdeni un elektrību, ir 750 eiro, taču pirmajā dienā to nav viegli atrast.

Pirms nolem īrēt dzīvokli, tas pamatīgi jāizpēta, līgums jāizlasa rūpīgi. Pieņemts, ka par mitekli jāiemaksā drošības nauda viena vai divu mēnešu apmērā. Pēc tam var sākt gaidīt brīnumus; poļu tautības kaimiņi, kuriem pie sirds iet skaļa mūzika, caurules, kas rada dīvainas skaņas, durvis, kas neturas eņģēs, ārdurvju slēdzene, kas nestrādā, ūdenskrāni, kas oksidējas, zemas kvalitātes dušas krāni, kas sabojājas mazgāšanas laikā, un tu paliec ar dušas klausuli rokā. Kautiņi uz ielas, strīdi, žūpotāji, automašīnas, kurām izdauza stiklus, lai nozagtu magnetolas, un tā tālāk. Pārvietoties ar personīgo automašīnu vispār ir peļama doma, bet, ja tā, tad ieteicams tai sameklēt maksas autostāvvietu.

Nedēļu vai ilgāk

Latvijā interneta pieslēgums ir lēts un ierīkošana samērā ātra, turpretim Briselē interneta pieslēgšana izvēršas par grūti pārvaramu šķērsli, par nepiepildāmu sapni.

Interneta monopola kompānija Belgacom pārvalda visu interneta tīklu un to iznomā citiem operatoriem, kuri savukārt nomāto pakalpojumu arī iznomā citiem operatoriem. Mobistar, Belgacom, Proximus un Voo ir pieprasītākie operatori, un visi, izņemot Voo, pakļauti īpašajai Belgacom adapteru sistēmai, ko tiesīga ierīkot tikai un vienīgi pati Belgacom kompānija. Ierīkošana - kabeļtīkls un īpašs adapters - maksā 100 eiro. Voo operators ir vienīgais, kas piedāvā internetu caur parasto kabeli, tādēļ nav nepieciešams īpašais, bet gan standarta TV adapters, kas atrodams ikvienā mājā.

Dodos uz vistuvāko Voo filiāli Ikseles rajonā, kas atrodas tepat aiz mūsu mājas stūra. Mani apkalpo kāds francūzis, kurš paskaidro, kā notiek interneta pieslēgšana. Man jāgaida viena nedēļa, kad meistars atnāks uz mājām, lai apskatītu interneta ierīkošanas iespējas. Beidzot pienāk šī ilgi gaidītā diena, un Voo darbinieks pēc kabeļu apskates paziņo, ka viņš nedrīkst sākt ierīkošanu un ka kabeļus atnāks apskatīt kāds cits no Voo darbiniekiem. «Un cik laika tas prasīs? Es gaidu jau nedēļu, un man steidzami vajadzīgs internets, lai varētu strādāt,» es viņam saku. «Varētu būt nedēļa vai vairāk,» man atbild tā, it kā man izdarītu pakalpojumu.

Es dodos uz kantori, lai pajautātu, kad ieradīsies otrs meistars (kurš specializējas kabeļos, bet ne ierīkošanā), un man atbild, ka pēc nedēļas vai piecpadsmit dienām. «Klau, kas par netaisnību!» es aizsvilstos. Tajā brīdī viņš nolemj kādam piezvanīt. «Paklau, pie manis ir kāds klients, kuram steidzami vajag internetu. Ko lai es šim saku?» Pēc tam viņš man piedāvā: «Cienītais, ātrākais, kad mēs jums varam ierīkot internetu, ir nākamnedēļ, taču tādā gadījumā jāpiemaksā.» Saprotams, ka tiek izteikti mājieni par kukuļa došanu.

Aizkaitināts atbildēju, ka nepiekrītu šiem nosacījumiem. «Tās ir jūsu problēmas,» atcirta francūzis, un es devos uz Belgacom filiāli, kur man pastāstīja, ka šādi izspiešanas mēģinājumi sastopami bieži. Neviens neizdara savu darbu līdz galam, jo cilvēki labprātāk samaksā kukuli, nevis gaida, kad atnāks kāds, lai apskatītu kabeļus, un pēc tam vēl kāds, kas izdarītu darbu līdz galam. Kaut kas vienreizējs!

Cits sarunu temats ir dzīvesvietas reģistrēšana pašvaldībā, lai saņemtu rezidenta statusu un dažādus atvieglojumus, kuri pienākas pēc likuma. Tam vajag norunāt tikšanos ar pārstāvi. Pirmajā dienā iegrāmato tavu vārdu un adresi un sola atsūtīt uzaicinājumu tālākai reģistrācijai. Var paiet viens vai divi mēneši un šis uzaicinājums tā arī nepienākt. Tā bija manā gadījumā, tāpēc, kareivīgi noskaņots, gāju uz atbildīgo institūciju un sacīju, ka nevēlos vairs ilgāk gaidīt.

Bankas konts

Arī konta atvēršana bankā var izvērsties par veselu piedzīvojumu. Saņemt Visa karti - tas jau ir sapnis! Atkarībā no konta veida un personas, kura vēlas atvērt kontu, mainās arī birokrātijas tempi. Ja esi jaunpienācējs, kuram ir darbs Eiropas institūcijās, visu var nokārtot ātri. Ja esi bezdarbnieks vai ārštata darbinieks, tiek vērtēta tava nodarbošanās un citi apstākļi, tavā biogrāfijā meklējot jebkuru melno traipu, kura dēļ varētu anulēt tavu pieprasījumu konta atvēršanai, citiem vārdiem sakot, ja bankai šķitīsi šaubīgs un neuzticams tipiņš, piedevām bez pastāvīgiem ienākumiem, var rasties sarežģījumi. Ja tā, ieteicams pārcelties uz citu valsti vai pilsētu.

Nero ārstēšana

Kāds iereibis taksists pie mājas uztriecās virsū mūsu sunim Nero. Vainīgs biju es, jo nebiju viņu piesējis pavadā, rezultātā suns atradās zem spēkrata. Aizvedām mīluli pie veterinārārsta (šajā stāstā viņu saukšu par Džeku suņu slepkavu), kur viņš klīnikā pavadīja četras dienas. Nero bija izmežģīta gūža, taču Džeks suņu slepkava neļāva mums viņu pat apraudzīt. Kad devāmies pakaļ Nero, ārstēšanās izdevumi bija sasnieguši 640 eiro! Necilvēki. Nero konstatēja pāris sasitumu un dažas skrambas, taču viņš izķepurojās. Mēs nezinājām, kādas zāles viņam klīnikā tika dotas, tādēļ pēc mēneša aizvedām pie veterinārārstiem uz apskati Galisijā, kur tika veiktas dažas pārbaudes, ieskaitot gūžas rentgenu. «Sunīša gūža vēl joprojām ir izmežģīta. Kā var būt, ka klīnikā gūža netika nofiksēta?» jautāja veterinārārste. Otra ārste man aizrādīja: «Jums klīnikā vajadzēja noskaidrot, vai viņi sunim devuši kortikoīdus - kādās devās un cik bieži.» Mūsu suns visu šo laiku ļoti daudz dzēra ūdeni un urinēja. Iznākumā pēc uzturēšanās klīnikas «viesmīlīgajās naktsmājās», kur ar Nero bija apgājušies kā ar izmēģinājuma trusīti, viņš bija ieguvis tādu slimību, kuru var iegūt tikai pāris veidos, - ģenētiski vai nepareizās devās lietojot kortikoīdus. Mēs nezinām, kurš vai kuri veica eksperimentus ar mūsu mīluli Nero, taču arī Latvijā neviens no veterinārārstiem, pie kuriem mēs vedām Nero, nevarēja viņu izārstēt. Pirms dažām dienām Nero Spānijā nomira.