Paši norvēģi šos izaicinājumus pieņem sev raksturīgā mierā, un aktīvi rosās, izstrādājot viedus risinājumus svarīgāko nozaru attīstībai un jaunu biznesa ideju atbalstam.
Norvēģijas pašvaldībām un valdībai, kas izvirzījusi nosacījumu par vienlīdz augstu dzīves apstākļu nodrošināšanu visā valstī, izaicinājums ir izdomāt veidus, kā savus jauniešus noturēt reģionos, stāsta Haramas apriņķī esošās Bratvogas (Brattvåg) pašvaldībā ilgus gadus strādājošais Haramas inovāciju centra vadītājs Guttorms Ulla (Guttorm Ulla). 30 lieli uzņēmumi no Haramas reģiona, pārstāvot reģionam būtiskākās nozares, apvienojušies biedrībā, kas apmaksā topošo kvalificēto darbinieku treniņbiroja un konsultantu darbu. Tā uzdevums ir būt vidutājam starp skolām un uzņēmumiem, ļaujot mācību iestādēm uzzināt, tieši kurus speciālistus jāsagatavo šo uzņēmumu vajadzībām elektronikas, būvniecības, zivjsaimniecības, lauksaimniecības, transporta, dizaina un citās jomās, stāsta konsultante Mārita Volstade (Marit Volstad).
Haramas vidusskolā izglītojas 307 jaunieši vecumā no 16 līdz 18 gadiem. Apmēram puse no viņiem vispārizglītojošajā programmā, kas būtiski neatšķiras no sistēmas Latvijā, trīs gadus specializējas vai nu matemātikas un fizikas vai sociālo zinātņu jomā (tā pēdējos gados izvēlēta biežāk). Skolēni apgūst matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju, valodas un citas zinības. Pārējie audzēkņi zem šīs pašas skolas jumta gatavojas darbam konkrētā arodā. Viņi divu gadus līdz ar vispārizglītojošiem mācību priekšmetiem gūst pamatzināšanas konkrētai profesijai un, iespējams, karjerai jau iepriekš izraudzītā uzņēmumā. Šo gadu laikā jaunieši iegūst darbam uzņēmumā nepieciešamās tehniska darba pamatprasmes, bet pēc tam divus gadus mācekļa statusā stažējas kādā no 30 lielajiem uzņēmumiem. Beidzoties šim kopumā četru gadu vidējās profesionālās izglītības posmam, viņu iegūtās prasmes un iespējas iekļauties uzņēmuma darbinieku rindās novērtē eksperti, kuri nav saistīti ar jaunieša izglītības iestādi un potenciālo darba devēju. Saņemot pozitīvu novērtējumu, jaunietis iegūst augstākās tehniskās izglītības grādu un varēs pilntiesīgi startēt darba tirgū. Diezgan ticami, ka viņš varēs nu jau pilntiesīga darbinieka statusā turpināt strādāt uzņēmumā, kurā stažējies, kā arī plānot augstāko tehnisko izglītību.
"Tas nodrošina nozaru stabilitāti, kamēr pasniedzēja lielākais izaicinājums un uzdevums skolā divos mācību gados ir iedot skolēnam pamata prasmes nākamajā amatā, turklāt izdarīt to saprotami," stāsta Haramas vidusskolas pedagogs Hokons Sētereis (Håkon Sæterøy). G.Ulla papildina, ka tā ir ļoti apzināta un līdz šim sevi pierādījusi sistēma – mazajos apvidos speciālistus sagatavot konkrētiem industrijas uzņēmumiem.
Šo izglītošanās un prakses ceļu izgājis arī metinātājs Sergejs no Daugavpils, kurš ar vecākiem uz Norvēģiju pārcēlies pirms pieciem gadiem. Izpelnījies atzinību, jo gada laikā kopš ierašanās apguvis norvēģu valodu, un šobrīd strādā vienā no vietējām kuģubūves kompānijām. Amatpersonas Sergeja pieredzi min kā labāko piemēru, jo sasniegti vairāki mērķi – darba tirgū iekļāvies prasmīgs strādnieks, kurš turklāt ir iebraucējs no ārzemēm, tātad iekļāvies vietējā sabiedrībā; viņš strādā un nodokļus maksā reģionā, kur ieguvis izglītību. Šādi gadījumi tiek uzsvērti, jo problemātika ar prasmīga darbaspēka trūkumu reģionos Norvēģijā pazīstama ne mazāk kā visur citur pasaulē.
"Attīstītas sabiedrības pamatā jābūt domai, ka jaunieši ir prioritāte. Viņiem kā pirmajiem cenšamies parādīt iespējas tieši šajā vidē, kur viss nepieciešamais darbam un brīvajam laikam ir ērti un tuvu," uzskata G. Ulla. Viņa vārdi atbilst patiesībai – arī mazākajās Norvēģijas pilsētiņās būs atrodams kinoteātris, peldbaseins, kāds klubs, sporta halle utt., tātad nodarbju brīvajam laikam netrūkst.
Viszaļākā gaisma jauniešu biznesa idejām
Uzņēmīgam cilvēkam var būt vērienīga ideja, plāns, kā to īstenot, un ieceres daudziem gadiem uz priekšu, taču tas viss atsitas pret sienu, jo nav naudas. Šādos gadījumos ar starptautisku organizāciju un fondu palīdzību iespējams gūt starta kapitālu konkrētu darbu un funkciju sākšanai. To plaši praktizē daudzviet pasaulē, arī Latvijā dažādos projektos jau vairākus gadus iegulda Eiropas Savienības un arī Norvēģijas fondu (grantu) naudu. Labo piemēru uzskaitījums ir plašs, bet par to runāt nekad nav par daudz. Lai tiktu pie līdzekļiem konkrētas idejas īstenošanai, jābūt pacietīgam, savu ideju jāprot aizstāvēt, un nedrīkst nobīties no robustās fondu sistēmas un birokrātijas.
Piemērs, kā tas darbojas, ir Haramas reģionā darbojošais stallis Stēne (Stall Stene), kur saimnieko uzņēmīgā Mai Sīri Stēne (Mai Siri Stene). Šajā saimniecībā nenotiek parastas izjādes – Mai specializējas reitterapijā un individuālās nodarbībās "māca atrasties sabiedrībā" bērniem ar dažādām grūtībām – saasinātu uztveri, agresivitāti un nespēju apgūt mācību vielu, kā arī dažādu vecumu cilvēkiem ar invaliditāti. Pašlaik stallī ir 22 zirgi, no kuriem 10 pieder viņai, bet pārējie – klientiem.
Stallis darbu sāka 2008.gadā bez nodarbībām nepieciešamās halles, kuras uzbūvēšanas izmaksas krietni pārsniegušas Mai iespējas. Viņa sagatavojusi projektu un pieteikusies konkursā Norvēģijas valdības atbalstītās Inovāciju Norvēģija (darbojas arī Latvijā) programmas līdzekļu iegūšanai. Mērķa sasniegšana aizņēmusi trīs garus gadus – projekta pirmais pieteikums noraidīts, jo komisijai viņas ideja par staļļa būvi nodarbību programmu novērtējusi kā neīstenojamu un pārāk plašu. Taču Mai nepadevās, pieteikumu pārstrādāja, iesniedza vēlreiz un komisijas locekļus personīgi uzaicināja pavērot staļļa darbu un izstāstīt rehabilitācijas nodarbību ieceri. Viņai izdevies pierādīt savu mērķi un projektam tikuši 150 000 Norvēģijas kronu (virs 18 000 eiro), kas izmantoti staļļa halles un palīgtelpu uzbūvēšanai. Starp citu, halli būvējuši latviešu strādnieki, kuru darba devējs bijis paviršs un domājis tikai par peļņu – viņiem neesot izdalīti pat lietus mēteļi un cits nepieciešamais aprīkojums. To viņiem sagādājusi topošās halles saimniece.
Vēl viena forma jaunu iniciatīvu atbalstam ir jauno uzņēmēju programma "uzņēmumi bez robežām". Šīs kustības dalībvalsts ir arī Latvija un pamata filozofija kā Norvēģijā tā Latvijā, kā arī vēl 41 organizācijas dalībvalstī ir viena – ļaut vidusskolas vecuma jauniešiem izmēģināt savas prasmes uzņēmējdarbībā, saprast biznesa ieceres vietu tirgū, aktualitāti sabiedrībā vispirms reģionālā mērogā, vēlāk – salīdzinoši Eiropas mērogā.
"Tā mēs palīdzam jaunietim uzdot jautājumu – ko es varu darīt sabiedrības uzlabošanai. Tās ir brīvās komunikācijas iespējas, ideja par to, kā uzlabot vidi un turklāt salīdzināt to ar uzņēmīgu pusaudžu idejām no citām valstīm," stāsta Haramas inovāciju centra vadītājs G. Ulla.
Piemēri šādām jaunajām uzņēmējdarbības formām ir dažādi – piemēram, pieci jaunieši no Kristiansandas skolas izveidojuši firmu, paši tamborē un tirgo amizantus maciņus mobilajiem telefoniem, tos tirgo un biznesu popularizē sociālajos tīkos. Kāds varbūt iegrimtu stereotipos, domājot, ka šāda nodarbe piestāv vecmāmiņām, adot zeķes mazbērniem? Šie jaunieši domā citādi. "Tas ir stilīgi," viņi teic.
Tiesa, šobrīd Latvijā un arī ne Lietuvā neviens šādas pieejas uzņēmums nav tapis, bet Igaunijā līdzīga piecu jauniešu kompānija veido un tirgo atraktīvus atstarotājus.
Raksts tapis sadarbībā ar Norvēģijas vēstniecību Latvijā