Pāvesta Franciska neviennozīmīgi vērtētā uzruna Eiropas Parlamentā (1.daļa)

gada 25.novembrī:Priekšsēdētāja kungs, priekšsēdētāja vietnieki,Eiropas Parlamenta deputāti,visi, kas ir saistīti ar šīs institūcijas darbu,dārgie draugi!Es pateicos jums par uzaicinājumu uzrunāt šo institūciju, kas ir neatņemama Eiropas Savienības darbības daļa, un par man sniegto iespēju caur jums vērsties pie vairāk nekā piecsimt miljoniem iedzīvotāju, kurus jūs pārstāvat divdesmit astoņās dalībvalstīs. Es esmu īpaši pateicīgs jums, priekšsēdētāja kungs, par siltajiem ievadvārdiem, ko teicāt visas asamblejas vārdā.Manu un pāvesta Jāņa Pāvila II vizīti šķir vairāk kā ceturtdaļgadsmits. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies gan Eiropā, gan visā pasaulē. Vairs nepastāv divi, viens otram oponējoši bloki, kas kontinentu sadalīja divās daļās, un pamazām dzīvē īstenojas cerība, ka, "balstoties suverēnās un brīvās institūcijās, Eiropa reiz pilnībā aptvers ģeogrāfijas, un pat vēl vairāk – vēstures dāvātās robežas."Eiropas Savienībai paplašinoties, realitāte ir kļuvusi sarežģītāka, tai pat laikā vienmēr mainīga; arvien pieaugot savstarpējām saiknēm un globālismam, tās "eirocentriskums" rezultātā arvien samazinās. Par spīti tam, ka Savienība kļūst lielāka un spēcīgāka, Eiropa atstāj novecošanas un izvārguma iespaidu, tā arvien mazāk un mazāk ir galvenajā lomā pasaulē, kura to bieži vien uzlūko no attāluma, ar neuzticību un dažreiz pat ar aizdomām.Uzrunājot jūs šodien, es kā garīdznieks gribētu sniegt cerības un iedrošinājuma vēsti visiem Eiropas pilsoņiem. Tā ir cerības vēsts, kas balstās pārliecībā, ka mūsu problēmas var kļūt par lielu, vienojošu spēku ar mērķi pārvarēt visas tās bailes, ar kurām šobrīd sastopas Eiropa un visa pasaule. Tā ir vēsts par cerību uz Kungu, kurš ļauno pārvērš par labo un nāvi par dzīvi.Tā ir iedrošinājuma vēsts atgriezties pie ciešās pārliecības, kas bija Eiropas Savienības dibinātājiem, kas redzēja nākotni balstītu spējā strādāt kopā, lai savienotu sašķelto un stiprinātu mieru un sadraudzību starp šī kontinenta cilvēkiem. Šī politiski ambiciozā mērķa centrā ir ticība cilvēkam, ne tik daudz kā pilsonim vai ekonomikas spēlētājam, bet cilvēkam – vīriešiem un sievietēm, kas ir apveltīti ar transcendentālu cieņu.  Es jūtu pienākumu uzsvērt ciešo saikni starp šiem diviem vārdiem: "cieņa" un "transcendentāls"."Cieņa" bija centrālais jēdziens atjaunošanas procesā pēc Otrā pasaules kara. Mūsu neseno pagātni raksturo centieni aizsargāt cilvēka cieņu pretēji daudzskaitlīgajiem vardarbības un diskriminācijas gadījumiem, kas gadsimtu gaitā ir notikuši arī Eiropā. Cilvēktiesību nozīmīguma atzīšana bija gara, ciešanu un upuru pilna procesa rezultāts, kas palīdzēja veidot apziņu par katra atsevišķā cilvēka unikālo vērtību. Šī apziņa sakņojās ne tikai vēsturiskajos notikumos, bet pāri visam – Eiropas domā ar tai raksturīgo savstarpēji bagātinošo sastapšanos, kuras "daudzveidīgie aizsākumi meklējami Grieķijā un Romā, ķeltu, ģermāņu un slāvu avotos un kristietībā, kas tos ir dziļi veidojusi,"  tādējādi kaldinot pašu "personas" konceptu. Mūsdienās cilvēktiesību veicināšana ir centrālais elements Eiropas Savienības centienos stiprināt cilvēka cieņu gan Savienībā, gan attiecībās ar citām valstīm. Šie ir svarīgi un cildeni centieni, jo vēl joprojām ir pārāk daudz situāciju, kurās pret cilvēkiem attiecas kā pret lietām, kuru koncepciju, struktūru un lietderību var ieprogrammēt un kurus var aizmest, kad tie vārguma, slimības vai vecuma dēļ vairs nav derīgi.Galu galā, kas tā ir par cieņu, ja nav iespēju brīvi paust savas domas vai praktizēt savu reliģisko ticību? Kāda var būt cieņa, ja nav skaidra, tiesiska ietvara, kas ierobežo spēka varu un nodrošina tiesiskuma pārspēku pār tirāniju? Kādu gan cieņu vīrieši un sievietes varēs baudīt, ja viņi tiek pakļauti visa veida diskriminācijai? Uz kādu cieņu cilvēks var jelkad cerēt, ja viņam vai viņai trūkst ēdiena un izdzīvošanai paša nepieciešamākā, un vēl sliktāk – ja viņiem trūkst darba, kas piešķir cieņu?Cilvēka cieņas veicināšana nozīmē atzīt, ka viņam vai viņai ir neatņemamas tiesības, kuras viņiem neviens nevar patvaļīgi atņemt, un vēl jo mazāk ekonomisku interešu vārdā. Taču tai pat laikā ir jārūpējas, lai nepieļautu zināmas kļūdas, kas var rasties no cilvēktiesību jēdziena pārprastas izpratnes un tā ļaunprātīgas izmantošanas. Šodien ir tendence pieprasīt arvien plašākas individuālās tiesības; tam pamatā ir tāda cilvēka personas koncepcija, kas ir atrauta no jebkāda sociālā un antropoloģiskā konteksta tā, it kā viņš būtu "monāde" (μονάς), kas kļūst arvien vienaldzīgāka pret citām līdzās esošajām "monādēm". Tikpat svarīgais un papildinošais pienākuma jēdziens šķiet vairs netiek saistīts ar šādu tiesību izpratni. Rezultātā indivīda tiesības tiek uzturētas spēkā, ignorējot faktu, ka ikviens cilvēks ir daļa no sociālā konteksta, kurā viņa vai viņas tiesības un pienākumi ir cieši saistīti ar citu tiesībām un pienākumiem un arī ar visas sabiedrības kopējo labumu. Tāpēc es ticu, ka ir vitāli svarīgi attīstīt tādu cilvēktiesību kultūru, kas prasmīgi apvieno individuālo, vai vēl labāk, personisko aspektu ar kopējo labumu, "mūsu visu" – indivīdu, ģimeņu un starpniekgrupu, kas kopā veido sabiedrību, labumu.  Patiesībā, ja vien katra indivīda tiesības netiek pakļautas augstākam labumam, šīm tiesībām galu galā nebūs robežu, un rezultātā tās kļūs par pamatu konfliktiem un vardarbībai. Tādējādi runāt par transcendentālu cilvēka cieņu nozīmē vērsties pie cilvēka dabas, pie mūsu dabiskās spējas atšķirt labu no ļauna, pie šī "kompasa" dziļi mūsu sirdīs, kuru Dievs ir iesakņojis visā radībā.  Pāri visam tas nozīmē skatīt cilvēkus nevis kā absolūtas būtnes, bet gan kā radības attiecībās. Manuprāt, viena no izplatītākajām slimībām mūsdienu Eiropā ir vientulība, kas ir raksturīga tiem, kuriem nav saikņu ar citiem cilvēkiem. Tas ir jo īpaši raksturīgi veciem cilvēkiem, kas bieži vien tiek pamesti likteņa varā, un arī jauniem cilvēkiem, kuriem trūkst skaidru orientieru un nākotnes iespēju. To var novērot arī pie daudzskaitlīgajiem nabagiem, kas dzīvo mūsu pilsētās, un imigrantu dezorientācijā, kuri šeit ir ieradušies labākas nākotnes meklējumos.Minētā vientulība ir kļuvusi vēl akūtāka pēc ekonomiskās krīzes, kurai joprojām ir traģiskas sekas attiecībā uz sabiedrības dzīvi. Pēdējos gados, Eiropas Savienībai paplašinoties, ir augusi pilsoņu neuzticība institūcijām, kuras tie uzskata par attālinātām, nodarbinātām ar tādu noteikumu izstrādi, kas neņem vērā atsevišķas tautas, un ir pat tām atklāti kaitīgi. Runājot par Eiropu, daudzviet mēs saskaramies ar vispārēju noguruma un novecošanas sajūtu; Eiropa tagad ir kā "vecmāmiņa", tā vairs nav auglīga un enerģijas pilna. Tādējādi diženās idejas, kas reiz iedvesmoja Eiropu, ir zaudējušas savu pievilcību, un to vietā nākušas vien Eiropas institūciju birokrātiski tehniskās lietas. Bez tam mēs saskaramies ar samērā egoistisku dzīves veidu, kuru raksturo bagātība, kas vairs nav noturīga un kas bieži vien ir vienaldzīga pret apkārtējo pasauli, un jo īpaši pret nabadzīgākajiem no nabadzīgajiem. Mums par satraukumu politiskajās diskusijās redzam tehnisko un ekonomisko jautājumu dominanci, kaitējot patiesām rūpēm par cilvēkiem.  Vīrieši un sievietes riskē tikt pielīdzināti tik vien kā skrūvītēm mašīnā, kas pret tiem attiecas kā pret izmantojamām patēriņa vienībām, un, kā tas traģiskā kārtā ir jau redzams, kad cilvēka dzīve vairs neatbilst šī mehānisma vajadzībām, bez lielas šaubīšanās tā tiek aizmesta prom, kā, piemēram, tas notiek uz nāvi slimo, gados veco pamesto un bez aprūpes atstāto cilvēku vai mātes miesās nogalināto bērnu gadījumā. Šī ir liela kļūda, kas tiek pieļauta, "kad tehnoloģijām ir atļauts pārņemt visu";  tas noved pie tā, ka tiek "sajaukti mērķi un līdzekļi". Tās ir neizbēgamas "izmešanas kultūras" un nekontrolēta patēriņa sekas. Savukārt cilvēka cieņas aizstāvēšana nozīmē atzīt cilvēka dzīves vērtību, kas mums ir brīvi dota un tāpēc nevar būt tirdzniecības vai biznesa objekts. Būdami šī parlamenta deputāti, jūs esat aicināti īstenot dižu misiju, kas reizēm var šķist neiespējama: rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām. Lai rūpētos par tiem, kam ir kādas vajadzības, nepieciešams spēks un maigums, piepūle un cēlsirdība – un tas jāīsteno, pastāvot funkcionālisma un privatizācijas mentalitātei, kas neizbēgami noved pie "izmešanas kultūras". Rūpēties par cilvēku un tautu vajadzībām nozīmē aizsargāt atmiņu un cerību; tas nozīmē uzņemties atbildību par pašreizējo realitāti, kurā ir galējas marginalizācijas un ciešanu pilnas situācijas, un spēt tai piešķirt pienākošos cieņu.  (pāvesta uzrunas turpinājumu lasiet ŠEIT)