Romas pāvests "ar lielu kaunu" atzīst kristietības vārdā izmantoto vardarbību

arī tagad varu daudzi cenšas caur baznīcu uzurpēt un,ja kādam tas izdodas,tas nebūt nenozīmē,ka šī vara ir no Dieva... Jo Dievs nebija ne vētrā,ne aukā,ne ugunī,bet gan lēnibā... P.S.Ļoti lēns šķietas archibīskapa kungs,bet tā ir tikai VIENA no viņa sejām.

Vardarbība var tikt īstenota JEBKURAS reliģija, zinātnes vai ideoloģijas vārdā! Jautājums ir par to UZ KO MUDINA konkrētās reliģijas AUGSTĀKĀ autoritāte! Un te mēs varam salīdzināt divas lielākās reliģijas: "Kāda ir atšķirība starp Muhamedu un Jēzu Kristu; - starp islāmu un kristietību? Kristus NEKAD savas dzīves laikā neņēma rokā ieroci, lai nogalinātu cilvēkus, un NEATĻĀVA to darīt arī saviem sekotājiem, pat savas personas aizstāvībai (Ģetzemanes dārzā viņš mudina Pēteri nolikt zobenu) Turpretī Muhameds - pēc tam kad aizgāja no Mekas - kļuva par Medinas pilsēta vadoni, kurš asiņaini izrēķinājās ar saviem oponentiem un organizēja karavānu laupīšanas un karagājienus. Jā - viņš bija veiksmīgs karavadonis un administrators. Tāpēc islāms VIENMĒR, kamēr vien sekos Muhameda paraugam, būs agresīvas politikas simbioze ar reliģiju. Savukārt kristietība, JA VIEN tā sekos savam Pestītājam, var kļūt par miermīlības un kultūras nesēju visai pasaulei. (un tāda ir bijusi vairākos vēstures posmos, piemēram, 1. -3. gs., Kristīgo demokrātu panākumos pēc II pasaules kara Vācijā, Jāņa Pāvila II darbībā, Kalkutas Terēzas nesavtībā, Maksimiliana Kolbes upurī, Martina Lutera Kinga politikā utt.) taču abās ir atkāpes no šiem paraugiem - no kristiešu puses ir bijusi vardarbība (krusta kari), bet musulmaņu vidū - ARĪ miermīlīgas līdzās pastāvēšanas pieredze (piemēram, tatāri Lietuvā). Daudzi musulmaņi varbūt ir pat tikumiskāki cilvēki nekā kristieši! Tomēr to jāskata KONTEKSTĀ ar abu reliģiju dibinātāju DZĪVES PARAUGU UN MĀCĪBU! UN tas neliecina par labu Muhamedam.."

Pāvests atzīst, ka "[..] tā ir taisnība, vēstures gaitā kristīgās ticības vārdā ir izmantots spēks [..]. Tas nu būtu tā kā par maigu teikts - tas bija nevis vienkārši spēks, bet visbriesmīgākā nežēlība, necilvēcība, ko piekopa katoļu baznīcva daudzu gadsimtu gaitā. Baznīcas noziegumu priekšā nobāl pat Hitlera un Staļina briesmu darbi. Tālāk Viņa Svētība taisnojas: "Bet tas ir pilnībā skaidrs, ka tā bija kristīgās ticības ļaunprātīga izmantošana, kas ir pretstatā tās patiesajai dabai,[..]" Tur nu pāvests maldās, jo Baznīcas patieso dabu jau sākotnēji atklājis pats Dieva Dēls: "Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu" (Mateja 10; 34)