Teju simts smagi slimi bērni Baltkrievijas bērnunamos dzīvo uz bada robežas

Man viena pazīstama baltkrievene, allaž no ciemiem pie radiem atgriežoties, nebeidz jūsmot par Leiprutiju Baltkrievijā, ka tur ir piena upes ķīseļa krastos un ka kūkas kokos aug. Un, ka tur ir otjec-bog, kas bezmaz KATRU baltkrievu apmīļo, un bezmaz klēpī auklē. Kad mēģinu aizrādīt, ka šī paradīze NEVIENAM nav liegta, un ka jebkurš var pamest šausmu zemi Latvijā (par ko baltkrievene ir 100% pārliecināta, viņa paliek dusmīga, un vairs sarunu neturpina, lai nākamo reizi atkal sāktu to no jauna.

http://lostworlds.lv/go.php?1139587002

Rakstā runa ir nevis par bērnu namu, bet par pansionātu smagi garīgi atpalikušajiem bērniem, kuri nav spējīgi paši sevi apkopt. Tas ko žargonā sauc par "dārzeni". Tādā pansionātā viņi pavada visu mūžu. Latvijā tāds pansionāts ir Allažos. Par tādām vietām parasti nemēdz rakstīt. Ja uzrakstītu, arī mūs visus, pārņemtu šausmas un sašutums. Dailes teātrī nesen par šo tēmu bija skandalioza luga Mana māsa (?).

Dažreiz man ir rodas iespaids, ka senajā Spartā ir bijuši humānāki tikumi un tradīcijas.