Tomēr daudzi vācieši gan austrumos, gan rietumos joprojām ir pilni aizspriedumu un nejūtas kā vienas nācijas locekļi, jubilejai veltītajā publikācijā atzīst sabiedriskās raidorganizācijas Deutsche Welle (DW) tīmekļa vietne.
Komunistu pārvaldītās Austrumvācijas pilsoņi laiku no 1961. līdz 1989.gadam vārda tiešā nozīmē bija spiesti pavadīt aiz žoga, pēc Otrā pasaules kara izveidotās padomju okupācijas zonas teritorijā. Izbēgt no tā dēvētās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) bija gandrīz neiespējami, un mēģinājums varēja maksāt dzīvību. Taču pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās pat komunistiskā režīma līderiem nācās oficiāli atzīt, ka VDR sociālistiskais eksperiments ir izgāzies, un 1989.gadā mūris beidzot krita.
Robežai starp abām Vācijas daļām izzūdot, miljoniem austrumvāciešu devās uz rietumiem. Vēl pirms valsts oficiālās atkalapvienošanās 1990.gada 3.oktobrī vācieši ieguva daudzas jaunas brīvības, tostarp iespējas ceļot un iegādāties daudzas preces, kas VDR nebija pieejamas.
Pagātnē palika drānas, kas bija kļuvušas par VDR simbolu, - gaiši pelēkas kurpes, dermatīna žaketes vai no izpletņu auduma šūti treniņtērpi. Mainījās arī frizūras, un ilgviļņus aizstāja "modernāki" matu sakārtojumi. Drīz vien "osīši", kā tolaik tika iedēvēti austrumvācieši, ārēji vairs neatšķīrās no "vesīšiem" otrpus bijušajai robežai.
Tomēr dziļi iekšienē daļa atšķirību saglabājusies joprojām, un līdz ar tām - arī savstarpēji aizspriedumi.
"Austrumvācieši bieži saka, ka rietumvācieši ir aroganti, materiālistiski, birokrātiskāki un paviršāki," sarunā ar DW atzīst Alensbahas sabiedriskās domas pētniecības institūta pētnieks Tomass Pētersens.
Aptauja, kuru institūts veica 2012.gadā, liecina, ka autrumvāciešiem ir daudz vairāk aizspriedumu par rietumvāciešiem nekā "vesīšiem" par "osīšiem". Savukārt Sociālo pētījumu un statistiskās analīzes institūts "Forsa" konstatējis, ka nedz austrumvācieši, nedz rietumvācieši joprojām nejūtas kā vienas nācijas piederīgie.
Daļa austrumnieku pat jūtas kā "otrās šķiras pilsoņi", norāda Bīlefeldes Universitātes sociologs Andreass Ciks. Viņa veiktais pētījums parādījis, ka daudzi austrumvācieši joprojām uzskata, ka viņiem jādzīvo diskriminējošos apstākļos.
Lai gan vairums bijušās VDR ielu un namu ir rekonstruēts un savulaik komunistu varā bijušās teritorijas infrastruktūra modernizēta, strādājošo algas Austrumvācijā joprojām ir par 20% zemākas nekā valsts rietumos. Arī pensijas par desmit procentiem atpaliek. Tajā pašā laikā dzīves dārdzība austrumos ir mazāka nekā rietumos.
Kā atzīst ekonomisti, šīs plaisas cēloņi meklējami abās Vācijas daļās esošo uzņēmumu atšķirībās. Valsts austrumdaļā ir ļoti maz uzņēmumu galveno mītņu. Tur pamatā izvietoti rietumos esošo ražotņu izejvielu piegādātāji. To nespēj mainīt arī simtiem miljardu eiro lielās valdības subsīdijas. "Ir liela vilšanās," sarunā ar DW atzīst Ciks.
Tomēr austrumvācieši nav vienīgie, kas joprojām lolo aizspriedumus. Arī "vesīšiem" ir savi stereotipi par tautiešiem, kas bijuši spiesti daļu dzīves pavadīt VDR. Saskaņā ar vadošo sabiedrības domas pētniecības organizāciju veiktajām aptaujām rietumnieki uzskata, ka austrumnieki ir īdzīgi, neuzticīgi un nedroši. No otras puses, tikai 43% rietumvāciešu domā, ka austrumvācieši ir "motivēti" un "elastīgi".
Virums "vesīšu" labprāt arī atbrīvotos no tā dēvētā solidaritātes nodokļa, kas tika ieviests pēc Vācijas atkalapvienošanās, lai iegūtu līdzekļus valsts austrumdaļas attīstīšanai. Lai gan arī austrumvācieši maksā šo nodokli, daudzi rietumos ir pārliecināti, ka tikai viņiem jānes šis slogs.
Tas viss liecina, ka Vācijas apvienošanās pašu vāciešu galvās joprojām nav pabeigta.
Pastāv dažādi skaidrojumi, kāpēc 23 gadus pēc valsts atkalapvienošanās pastāv šādi aizspriedumi.
Vienu no šādiem skaidrojumiem sniedz tā sauktā kontaktu teorija. "Vienkārši nav pietiekami daudz draudzības starp austrumu un rietumu vāciešiem. Viņiem trūkst attiecību un kontaktu," uzskata Ciks.
Tomēr Pētersens domā, ka to nevar atzīt par savstarpēju neieinteresētību. "Bijusī Rietumvācija bija četrreiz lielāka par bijušo Austrumvāciju," norāda sociologs. Tāpēc, viņaprāt, attālumi joprojām ir svarīgs faktors, kas liedz ļaudīm no austrumiem un rietumiem regulāri tikties, lai viens otru labāk iepazītu. Taču Pētersens ir pārliecināts, ka ar laiku tas mainīsies.
"Otrā un trešā paaudze pēc apvienošanās ir daudz optimistiskāka un saskata vairāk līdzības starp austrumiem un rietumiem," viņam piebalso Ciks. "To īpatsvars, kas saskata vairāk atšķirību nekā līdzības starp austrumu un rietumu vāciešiem, ejot gadiem, pastāvīgi samazinās," vienisprātis ir Pētersens.
Šobrīd ir jau izaugusi paaudze, kas nav piedzīvojusi Berlīnes mūri un sadalīto Vāciju. Salīdzinājumā ar aptaujām, kas veiktas pirms desmit un 15 gadiem, zināma agresivitāte, kas bija jūtama respondentu izteikumu fonā, visumā ir izzudusi.
Sabiedriskās domas pētnieki gan atsakās prognozēt, vai šīs iedomātās atšķirības izzudīs pilnībā. Tomēr viņi norāda, ka par vienu lietu gan "osīši", gan "vesīši" ir jau vienisprātis. Vairums vāciešu uzskata, ka Vācijas apvienošanās, pamatojoties uz brīvu un demokrātisku konstitūciju, ir priecīgs notikums.