Tas nozīmē, ka pašreizējā kanclere Angela Merkele no Kristīgo demokrātu savienības (CDU) sacentīsies par augstāko politisko amatu valstī ar savu šābrīža vietnieku, jo ārlietu ministrs pilda arī vicekanclera pienākumus. Tas sola vēl lielāku rīvēšanos jau tā strīdu un domstarpību novājinātajā valdībā.
"Koalīcijā valda spriedze, un tā kļūs pastāvēt nespējīga," sabiedriskās domas mērījumu kompānijas Psephos vadītājs Hanss Jirgens Hofmanis intervijā aģentūrai Bloomberg pieļauj — kādreizējā G.Šrēdera biroja vadītāja F.V.Šteinmeiera izvirzīšana nav spīdoša doma. "Koalīcijas partneri būs aizņemti, definējot atšķirības no konkurentiem un slīpējot tās, nevis strādās pie kopīgas politikas laikā, kad ekonomika atdziest. Šis lēmums skaidri parāda, ka vēlēšanas ir sākušās," sociologu dienesta vadītājs baidās, ka lielākie cietēji būs iedzīvotāji.
Pūli neaizrauj
52 gadus vecā F.V.Šteinmeiera politiskās karjeras lielākais mīnuss ir pieredzes trūkums tādā demokrātijas elementā kā vēlēšanas. Viņš nekad nav ievēlēts amatā pat partijas mēroga balsošanā un augstajos krēslos nonācis ar vadītāju rīkojumu. Arī par kanclera kandidātu viņu izvirzīja SPD vadība, kas vienlaikus nomainīja partijas priekšsēdētāju Kurtu Beku ar veterānu Franci Minteferingu, kuram ir četru desmitgažu stāžs politikā.
Lai arī F.V.Šteinmeieram tuvu stāvoši cilvēki aģentūrai AFP stāstīja, ka politiķis ikdienā esot "draudzīgs, godīgs un prasmīgs", viņš neprot runāt masu medijiem tīkamā valodā. Ārlietu ministra runu regulārie klausītāji pamanījuši, ka viņam piemīt tieksme veidot garus teikumus, kurus televīzijas cilvēkiem grūti sagraizīt un ielikt īsā sižetā.
Politiķim arī īpaši nepatīk uzstāšanās lielas auditorijas priekšā. Daudz labāk viņš jūtoties šaurākā lokā, kur var demonstrēt savas zināšanas un praktiskās iemaņas. Viņam pat nepiemītot "politiskās slepkavas" instinkta, tādēļ daži analītiķi skeptiski vērtē F.V.Šteinmeiera izredzes cīņā ar pie rampu gaismas pieradušo A.Merkeli. Daži ironiski komentē, ka partija viņu izraudzījusies kamikadzes misijai — sabojāt dzīvi A.Merkelei un vienlaikus sagandēt savu karjeru.
Kanclera kandidāts izpelnījies pragmatiska diplomāta reputāciju un, visticamāk, centīsies panākt labumu savai partijai vai valstij, nevis pieturēsies pie globāliem principiem. Kad pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā daudzi politiķi runāja par sankciju noteikšanu lielvalstij, F.V.Šteinmeiers iebilda pret naidošanos ar izdevīgo biznesa partneri. Kad pērn A.Merkele plānoja tikties ar dalailamu, ārlietu ministrs bija dedzīgākais ieceres kritiķis un apgalvoja, ka tas kaitēs attiecībām ar Ķīnu.
Klusais darītājs
Netrūkst arī tādu speciālistu, kuri saskata ļoti pateicīgus ierakstus lielāko karjeras daļu "zem radaru uztveršanas zonas lidojušā" politiķa biogrāfijā. Galdnieka dēls pirms iesaistīšanās politikā strādāja Gīsenes universitātē par jurisprudences profesora zinātnisko asistentu. Pēc doktora grāda iegūšanas viņa dzīve būtiski izmainījās. F.V.Šteinmeiers kļuva par Lejassaksijas federālās zemes valdības padomnieku mediju un komunikācijas likumu jautājumos, bet 1993.gadā toreizējais Lejassaksijas premjerministrs G.Šrēders iecēla viņu par savas kancelejas vadītāju. Kad piecus gadus vēlāk harismātiskais sociāldemokrāts kļuva par Vācijas kancleru, viņš paņēma līdzi uz Berlīni arī F.V.Šteinmeieru.
Der Spiegel raksta, ka jau biroja vadītāja amatā viņam nācies tikt galā ar visdažādākajiem jautājumiem, tādēļ ieguvis neatsveramas, kancleram noderīgas iemaņas. Piemēram, F.V.Šteinmeiers vadījis sarunas ar industrijas pārstāvjiem, kas 2000.gadā noslēdzās ar līgumu atteikties no kodolenerģijas, piedalījies daudz apspriesto Hartz IV reformu īstenošanā, pielicis roku Vācijas politikas veidošanā attiecībā uz Eiropu un koordinējis sadarbību ar amerikāņiem pēc 11.septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā.
Kad F.V.Šteinmeieru nominēja ārlietu ministra amatam, reakcija bija vairāk līdzjūtības pilna. Tolaik valstī maz zināmajam politiķim bija jāstājas spilgtā un atraktīvā zaļo līdera Joškas Fišera vietā. Tomēr viņš ātri aprada ar lomu un ne reizi vien parādīja, ka nebūs citu ministru ēna. Panākumu atslēga meklējama pagātnē. Jaunībā F.V.Šteinmeiers bijis universāls futbolists — varējis spēlēt jebkurā pozīcijā un saspēlēties ar jebkuru partneri, raksta aģentūra AFP. Šo īpašību viņš esot paņēmis līdzi arī politikā.
Jānoķer CDU
Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka par SPD ir gatavi balsot tikai 26% balsstiesīgo Vācijas iedzīvotāju, kas lielajai partijai ir vienkārši nožēlojams rādītājs. Ja izdotos atgūt zaudētos vēlētājus, kuri, vīlušies sociāldemokrātos, tagad atbalsta radikālāko kreiso partiju, tad vēl būtu iespējas pacīnīties ar CDU. Kristīgo demokrātu popularitāte arī nav ne tuva ziedu laikos pieredzētajai, taču ar 36 procentpunktiem tā ir neapšaubāms līderis. Tas tad arī būs F.V.Šteinmeiera galvenais uzdevums tuvākajā gadā — pārliecināt "savus" vēlētājus, ka SPD spēj atdot vāciešiem tādus dzīves apstākļus, pie kādiem viņi bija pieraduši pēdējās desmitgadēs.
Berlīnes Brīvās universitātes politikas profesors Pauls Nolte norāda, ka jaunajam SPD duetam tas varētu izdoties. "Šteinmeiers vairāk pieder centristiem, bet F.Minteferings bauda SPD tradicionālo vēlētāju cieņu. Partija var paļauties uz šo tandēmu balsu iegūšanai. Tagad tai ir labas iespējas pacīnīties ar Merkeli," Bloomberg saka P.Nolte.