Vācijas tiesa lēmusi, ka pasīvā eitanāzija, ja to vēlas pacients, nav krimināli sodāma

Senais ir invalīds pēc ļoti smagām ciešanām.

Ja nezini, tas ir viens no baušļiem.

Tev rasols galvā. Nav vienas universālas patiesības un receptes, ka rīkoties šādos gadījumos. Risinājums, kas ir piemērots, attaisnojams un atzīstams par humānu vienā gadījuma, būs necilvēcisks, sadistisks un nepieņemams citā. Sena patiesība vēsta, ka nekādas ciešanas nav par smagam un neizturamām, ja tas nav jāizcieš pašiem. Lasot viedokļus, nav grūti iedomātos puaro un seno kā inkvizitorus, kas slepus aizrautīgi masturbē, noraugoties citu ciešanās un klausoties viņu vaidos. Būtu tikai taisnīgi, ja abi paši dabūtu izbaudīt to, ko sludina.

Tev nebūs nokaut.

Tie nav nezvēri tajās valstīs. Tie ir ļoti racionāli domājoši. Labāk nokaut, lai nemokās. Tu aizmirsti, ka vienmēr pastāv cerība, kas reizēm piepildās. Ja kaut viens gadījums pasaulē ir tāds, tad jāpadomā, iekams nokauj.

Neblamējaties ar pieņēmumiem, jo kā var būt acīm redzami tas, par ko nemaz nevariet zināt. Tad , lai Jūs zinātu atklāšu, ka es galvenokārt izsaku savus secinājumus, balstoties uz personīgo pieredzi. Protams, ka vienmēr tas nav iespējams, bet par cilvēciskām sapratnēm, noteikti, kā par to kundzi, kas bija mana māte.

Esmu šajā realitātē iekšā līdz aknām, draugs. Un tieši tas man arī liek apšaubīt eitanāzijas kā panacejas dabu. Katram ir savs -ārstam dzīvības daļa, kapracim un nāvessoda izpildītājam (kas, nenoliedzami, arī ir svarīgas un vajadzīgas profesijas) nāves daļa.

Kā jau rakstīju, taisni tā rīkojas Šveicē, Nīderlandē, Beļģijā, tur dzīvo nezvēri? Personīgi es to izdarītu, ja zinātu, ka atviegloju kādam ciešanas, nekādu prieku par to nejustu, bet, nejustu arī sirdsapziņas pārmetumus. Jūs ar Seno, acīmredzot, neesat saskarušies ar cilvēkiem, kas cieš pa īstam, tāpēc varat spriest par to abstrakti un atrauti no realitātes.

Spriežot pēc jūsu tekstiem, jūs abi esat perversi un patoloģiski sadisti, kam cilvēku ciešanas ir satraucoši patīkama jūsu dzīves sastāvdaļa.

Tu esi gatavs kādu dzīvi (lai arī ciešanu nomāktu) izdzēst pašrocīgi?Tevī tas atstās pozitīvas emocijas par labi padarītu darbu? Un tu šis pozitīvās emocijas nesīsi mājup, kuplināsi saskarsmē ar piederīgajiem un līdzcilvēkiem? Kā neatņemamu labi padarīta darba daļu?

Es to domāju nedaudz citādāk. Es zinu, ka ne visiem un ne visas sāpes var nokupēt, bet es arī zinu, ka fiziskās sāpes var paciest cik tās uzliktas, bet ja nē, tad nāve atpestī. Es neapgalvoju, bet šaubos, vai subjekts ir tiesīgs izlemt. Kāda pazīstama kundze cieta briesmīgi, bet nomirstot, redzot pie sevis mīļos, pasmaidīja. Pat nerunājot par šādu tiesību piešķiršanas bīstamību, kad pastāv iespēja šīs tiesības piesavināties. Es zinu gadījumu, kad cietējs tika mudināts izvēlei, jo dažam labam apnika tam atvieglot aiziešanu ar savu klātbūtni, kas mazināja ciešanas. Zinu arī gadījumu, kad kāds puisis, tik smagi ievainots, ka turēja savas zarnas rokās , lūdzās nošaut, bet čaļi to nespēja. Tagad tas puisis , kaut invalīds, bet laimīgs, jo piedalās pasākumā ko sauc par pasauli un dzīvi. Gluži kā pazīstamajā filmā "Forests Gamps", bet pa īstam. Par tiem, kas komā, mēs faktiski nezinām neko, ja nu vienīgi kāds pastāsta ko pārdzīvojis būdams īpašās attiecībās ar savu prātu.

Nu par to fizisko ciešanu nepārvērtēšanu tu varētu pastāstīt kādam onkoslimniekam. Nevajag ticēt visam, ko raksta, ka visiem var nokupēt sāpes, utt. Daudzi arī cieš un, neskatoties ne uz ko, mirt negrib, bet, ir tādi, kas izvēlas vieglu nāvi, un tas ir jārespektē.

Tās nav ticīgo problēmas, tā ir elementāra filozofija, kas fiziskās ciešanas nepārvērtē. Nevienam vēl nav izdevies uzzināt par esamības būtību. Protams tiek deklarēti dažādi pieņēmumi, taču par tiesībām nokaut, arī sevi, es šaubos. Dzīvība nav privātīpašums, kaut arī tā nav vislielākā vērtība, kā daudzi domā.

Eitanāzijas pretinieki runā par abstraktām lietām, toties atbalstītāji sastapušies ar neārstējamiem cilvēkiem, kas burtiski mokās, un saprot, kas tiem svarīgāk un ko viņi grib. Bez tam - rīkoties pašam ar savu dzīvību ir katra cilvēka pamattiesības, ja cilvēks ir ticīgs, un domā, ka viss jālemj dievam - tās ir viņa problēmas, bet, uz agnostiķiem ticīgo problēmas neattiecas.

Jūs nepamanījāt vārdus "svarīga notikuma" , kāds nav slimība, ko iespējams apturēt. To nevar salīdzināt ar neizbēgamo. Piedzimšana un nomiršana ir varbūt visnozīmīgākie notikumi.