Savā pētījumā Neretnieks norāda uz nepieciešamību uzlabot stratēģiski svarīgās Gotlandes salas aizsardzību, kā arī uzlabot valsts gaisa aizsardzību, lai varētu sniegt atbalstu NATO vadītai Baltijas valstu glābšanas misijai.
Ziņojumā analizēta Zviedrijas bruņoto spēku stratēģija pēc 2014.gada, vērtējot to pēc trim notikumu scenārijiem, kas saistīta ar Krievijas radītiem draudiem Baltijas valstīm.
Stratēģijas analīze iekļauta Neretnieka grāmatā "Till Broders hjalp" ("Palīdzība brāļiem"), ko izdevusi Zviedrijas Karaliskā militārā zinātņu akadēmija. Pētījumā apskatīti trīs iespējami notikumu scenāriji Baltijas valstīs.
Pirmais scenārijs apskata nemilitāru krīzi, līdzīgu kā "Bronzas karavīra" situāciju Tallinā 2007.gadā, kas noved pie salīdzinoši smagas politiskās krīzes starp Krieviju un Igauniju. Dokumentā norādīts, ka šāda situācija var skart vai nu Igauniju, vai Latviju, vai arī abas valstis.
Šādā gadījumā kaut arī militāra konflikta draudi būtu niecīgi, Krievija uzvestos ļoti agresīvi un NATO vajadzētu izrādīt savu solidaritāti Baltijas valstīm.
Pie šāda scenārija NATO pastiprinātu patruļas Baltijas valstu gaisa telpā, kā arī palielinātu klātbūtni Baltijas jūrā, iespējams, rīkojot plaša mēroga militārās mācības.
Pēc eksperta novērtējuma, no Zviedrijas šajā situācijā tiktu prasīta zināma līdzdalība šajās aktivitātēs, kā arī iespēja izmantot Zviedrijas jūras ostas un gaisa spēku bāzes, kas Stokholmai nesagādātu nekādas grūtības.
Otrajā scenārijā apskatīta situācija, kad Krievijas rīcība pret Baltijas valstīm tiek uzskatīta par militāriem draudiem, bet kurā NATO mēģina rīkoties pirms reālas karadarbības sākuma.
Šādā gadījumā NATO mērķis būtu demonstrēt alianses gatavību un solidaritāti ar Baltijas valstīm, lai atturētu Krieviju no militāra spēka pielietošanas.
NATO rīcības plānā paredzēta tūlītējas militāras klātbūtnes nodrošināšana Baltijas valstīs, iesaistot Zviedriju un Somiju. Paredzēts, ka ASV un Vācijas spēki tiek ievesti ar aviotransportu, bet Polijas spēki pa sauszemi.
Baltijā tiktu izvietoti pa vienai armijas brigādei katrā valstī. No Zviedrijas un Somijas tiktu sagaidīts pa vienam bataljonam, kas iekļautos ASV un Vācijas brigādēs. NATO plāns arī paredz ASV un NATO lidmašīnu izvietošanu Ziemeļvalstīs.
Neretnieks prognozē, ka starptautisko spēku izvietošana Baltijā un, iespējams, Zviedrijā un Somijā, sāktos dažu dienu laikā un būtu pabeigta mēneša laikā.
"Nav skaidrs, vai Krievija patiešām būtu gatava uzsākt militāru uzbrukumu NATO un ES dalībvalstīm ar visām no tā izrietošajām militārajām, politiskajām un ekonomiskajām sekām. Ja Krievija tomēr pieļauj šāda uzbrukuma iespējamību, tas varētu būt balstīts šaubās par NATO solidaritāti kombinācijā ar faktu, ka NATO ir ierobežotas iespējas nodrošināt militāro palīdzību Baltijas valstīm, īpaši vēlā stadijā," teikts ziņojumā.
Ja uzbrukums tomēr notiktu, to Krievijai vajadzētu veikt, pirms NATO spētu izvietot papildspēkus Baltijas valstīs. Līdz ar to NATO būtu jāaizsargā spēku transportēšana.
Eksperts norāda, ka NATO operācijām Baltijā lielākos draudus radītu Kaļiņingradā un Baltijas valstu pierobežā izvietotās Krievijas gaisa aizsardzības sistēmas, kā arī Kaļiņingradā izvietotās pretkuģu raķetes.
Lai neitralizētu aviācijas draudus, NATO varētu izmantot Zviedrijas gaisa telpu, savukārt Baltijas jūras kontrolēšanai stratēģiski svarīga kļūtu Gotlandes sala.
Neretnieks savā ziņojumā norāda, ka pie šāda scenārija Zviedrija saskartos ar vairākām problēmām. Zviedrijas aizsardzības stratēģija valsts bruņotos spēkus redz kā vienu veselumu, līdz ar to būtu sarežģīti izdalīt nosūtīšanai uz Baltiju vienu bataljonu, kurā ietilptu visas nepieciešamās komponentes.
Kā vēl viena problēma minēta Zviedrijas ierobežotie pretgaisa aizsardzības resursi, kā arī problēmas sagādātu stratēģiski svarīgās Gotlandes salas aizsardzība.
Neretnieks savā ziņojumā iesaka Zviedrijai gatavoties iespējai nepieciešamības gadījumā nosūtīt kaujas bataljonu uz Baltijas valstīm, rīkojot arī kopīgas militāras mācības ar NATO dalībvalstīm.
Trešais ziņojumā apskatītais notikumu scenārijs paredz "Gruzijas situāciju", kad NATO būtu jāreaģē uz jau notiekošu Krievijas iebrukumu Baltijas valstīs.
"Lai nodrošinātu NATO spēku panākumus Krievijas uzbrukuma atsišanā un Baltijas valstu neatkarības nosargāšanā, kritiski svarīgi ir nedot Krievijai laiku iebrukumam. Ja visa Baltijas valstu teritorija ir okupēta, pastāv risks, ka Krievija izmantos kodoluzbrukuma draudus, lai atbaidītu uzbrukumus pret "Krievijas leģitīmo drošības zonu"," teikts ziņojumā.
Pēc eksperta novērtējuma, ja Krievijas uzbrukums notiktu pirms NATO spētu Baltijā ievest papildspēkus, Krievijas spēki Latviju, Lietuvu un Igauniju pilnībā okupētu dažu dienu laikā.
Krievijas iebrukuma gadījumā NATO nekavējoties uzsāktu gaisa operācijas pret Krievijas spēkiem, kas iegājuši Baltijas valstu teritorijā, un pret Krievijas gaisa aizsardzības sistēmām reģionā.
Sagaidāms, ka NATO un ASV paziņotu Zviedrijai par tūlītēju tās gaisa telpas izmantošanu operācijām Baltijas valstīm, vienlaikus lūdzot iespēju izmantot gaisa spēku bāzes un pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Arī šajā scenārijā Gotlandes salai paredzēta svarīga stratēģiska loma, jo kritiski svarīgi būtu garantēt drošu pieeju, lai varētu Baltijai pievest NATO spēkus. Maz ticams, ka Krievijas plānotāji nav pamanījuši salas būtisko lomu.
"Šajā situācijā Gotlande ir militāri kritiski svarīga abām pusēm. Krievijas pusei šīs salas iegūšana garantētu aizsardzību, jo tas bloķētu vairuma transportu uz Baltijas valstīm. Savukārt NATO vitāli svarīgi, lai tas nenotiktu," teikts ziņojumā.
Neretnieks norāda, ka pie šāda notikumu scenārija Zviedrija saskartos ar vairākām būtiskām problēmām.
Pirmā būtu Gotlandes salas aizsardzība, kas pašlaik nav pietiekama. Ja sala būs jāaizsargā NATO spēkiem, tad tas notiks uz Baltijas valstu glābšanai paredzēto spēku rēķina.
NATO izstrādātais plāns Baltijas valstīs paredz Zviedrijas misijas divās vietās - Kurzemē un Igaunijai piederošajās Sāremā un Hījumā salās.
Igaunijas salās būtu iespējams ātri izvietot Somijas un Zviedrijas amfībiju vienības, taču arī Gotlandes salai būtu nepieciešama tūlītēja spēku ieviešana un aizsardzības nodrošināšana pret uzbrukumiem no gaisa un jūras, kā arī jānodrošina pašas Zviedrijas gaisa telpas aizsardzība, teikts ziņojumā.
"Maz ticams, ka Zviedrijas gaisa resursi ir pietiekami šiem uzdevumiem, īpaši attiecībā uz sauszemes kaujām un gaisa aizsardzību, kas saistīta ar Gotlandes salu un pārējo teritoriju. Tam būtu nepieciešama cieša sadarbība starp Zviedrijas, amerikāņu un somu gaisa spēkiem," teikts ziņojumā.
Neretnieks norāda, ka Zviedrijas militārā stratēģija paredz, ka būs pietiekami daudz laika izveidot pienācīgas kaujas grupas un ka tām tiks nodrošināta papildus apmācība, taču šāds uzskats ir bīstams.
"Papildus gaisa aizsardzības trūkumam nav zināms, vai nacionālie bruņotie spēki spēs tikt galā ar uzdevumu. Īpaši lielas drošības problēmas skart jūras spēku bāzes, kas kļūs vēl nopietnākas, ja amfībiju bataljons tiktu pārvietots uz citu vietu," teikts ziņojumā.
"Šajā un citās ārkārtas situācijās Gotlandei ir tik kritiski svarīga loma, ka salas aizsardzībai militārajā stratēģijā jāpievērš krietni lielāka uzmanība. Pietiekamas aizsardzības strauja nodrošināšana nopietnas krīzes vai (..) kara gadījumā mūsu reģionā ir samērā apšaubāma iespējamība," teikts ziņojumā.
Sava ziņojuma noslēgumā Neretnieks secina, ka Zviedrijas aizsardzības stratēģijā ir vairākas problēmas, no kurām dažas ir nopietnas, piemēram, ierobežotās gaisa aizsardzības iespējas gan jūrā, gan uz sauszemes un trūkumi Gotlandes aizsardzībā.
Kā norāda Neretnieks, visos apskatītajos scenārijos viņš pieņēmis, ka Zviedrija piekritīs kādā veidā iesaistīties Baltijas valstu aizsardzībā, vienlaikus mēģinot izvairīties no tiešas Zviedrijas armijas iesaistīšanās karadarbībā.