Azartiski par vēsturi

Pētera Blūma tekstā, Ilzes Dambes ilustrācijās atdzīvojies stāsts par draudzību, ceļošanu un Ēdoles pili. "Vēsture likās tie paši mēs, tikai ļoti sen atpakaļ," Rīgas pelēs secina mazā varone - pelīte Pīpija, kuras sapnis redzēt Ēdoles pili aizvedis viņu garā ceļojumā. "Tas ir labākais, ko grāmatā esmu uzrakstījis," pārliecināts P.Blūms. Grāmata bērniem par kultūras vēsturi un arhitektūru? "Latvijā šī niša ir tukša. Zinu, kā šādas grāmatas bērniem piedāvā ārzemēs, kā māca vēsturi, un Latvija, atklāti sakot, ir... atejā. Tas ir ļoti smalkjūtīgi pateikts." Atslēgas vārds ir vietas izjūta. Ārzemēs kvalitatīva informācija par vēsturi bērniem pieejama grāmatās, internetā, ar to var iepazīties, apceļojot kultūrvēsturiskus objektus, kur iestudēti teatralizēti uzvedumi, vizualizēts laikmeta tēls. "Mums valstiņa maza, atrodas uz dažādām mentalitātes, identitātes un cita veida robežām, un tai bijis nežēlīgi grūti. Ja šādā situācijā pedagoģiskā virsotne neapzinās, ka fundamentālākā lieta, kas nācijai vajadzīga, ir ne tautiskuma, bet valstiskās, zemes identitātes apzināšanās... Es neesmu latvietis, bet tā ir mana Latvija." Trūkst izglītojošas informācijas bez naida. "Pret šo sabiedrības debilizācijas programmu nevajag izturēties vieglprātīgi. Jo debila sabiedrība ir perfekti manipulējama. Mums vajadzētu brīnišķīgi uzrakstītu Latvijas vēsturi, kuru bērni lasītu neatraudamies kā stāstu un jau bērnībā iemīlētu tās varoņus. Kaut vai Kalpaku - jo viņš bija varonis, kurš cīnījās par zemi, kuru bērni mīl," P.Blūms aizsvilstas. Jau mierīgāk turpina: "Mana pārliecība ir - cilvēkiem vispār ir jāapzinās vieta, kurā viņi dzīvo. Tas viņus dara bagātākus, jo paplašina pamatus zem kājām, pasaules telpu. Tie, kuriem vietjūtes nav, dzīvo drausmīgi plakanā telplaikā." Tas vecākiem. Bērniem grāmatiņā stāsts par... seniem ķieģeļiem. "Ar bērnu jārunā par to, ko viņš saprot. Es drīkstu lietot tikai tos jēdzienus, kas viņam pazīstami. Bet tādu ir daudz," arhitekts ir pārliecināts. "Pieaugušajam var stāstīt par gotisko mūri, bērniem stāstu par ķieģeļiem. Rādu, ko uz tā var redzēt. Kāpēc tas ir sarkans, kāpēc liels, kāpēc uz tā var redzēt zāles, pirkstu vai zvēru pēdu nospiedumus. Brīnišķīgi, ja mūrī ir viduslaiku un citi ķieģeļi. Tad saku - parādiet, kurš ir viduslaiku ķieģelis. Viņos rodas azarts, un tad nevar tikt vaļā." Azarts rodas arī, Rīgas peles lasot. Daži mazie lasītāji jau konstatējuši - jābrauc peļu (un pils) vietas skatīties. Kāpēc Ēdole? Tāpēc, ka arhitektam labi pazīstama. "Mana priekšrocība ir tā, ka man nav sasietas rokas - kultūrvēsturiskais fons grāmatā ir mana profesija. Man viegli ietērpt to tādā valodā, kādā vēlos." Turklāt Ēdole ir personiski piedzīvota. Sākot ar kino pils Baltajā zālē līdz spokiem, ar skolas ekskursijām līdz arhitekta meitas kāzām. Daļa no paša stāstiem iekļauti grāmatā, lasītāju piedzīvotajiem - atstātas brīvas lapas, lai var pierakstīt. "Ēdole ir sajūtām piebāzta vieta, ļoti kompakta, skaista. Arī teiksmaina, ar leģendām. Cik tad Latvijā vispār ir tādas viduslaiku pilis, kuras joprojām ir apdzīvotas?" par to, ka jauni piedzīvojumi gaidāmi, P.Blūms nešaubās. Lasāmgrāmata būs interesanta kā bērniem, tā vecākiem - rakstīta tā, lai pasmaidīt savu reizi varētu kā vieni, tā otri. Un vēl: "Centos grāmatiņas uzbūvē ielikt elementus, kas bērnus un vecākus radina pie atsaucēm: ja bērniņš lasa pats un ko nesaprot, lai viņam būtu norāde - paprasi kādam vecākam, tev palīdzēs."Šī rakstības sistēma palīdz gan ampelēties ("tīņi dzīvo ap mums, bet - pretstatā tiņiem - nav plēsīgi"), gan kalpo bērnam par skaidrojošo vārdnīcu: kas ir tubuss, kas eiroremonts, bet kas - trakā drāna. Vēl uzzināsiet, kā ceļo peles, vai, braucot uz Kurzemi, nepieciešama vīza un ko nedrīkst aizmirst, gatavojot ceļojuma projektu. Varbūt uzzināsiet arī ko jaunu par latviešu valodu, par ko autors rakstot īpaši domājis. "Latviešu valoda nav atraktīva, spoža, bet skaista, mierīga, plūstoša valoda. Tikai ar humoru ir, kā ir." Tāpēc Tīne, viena no mazajām ceļotājām, runā līdzīgi Raimondam Paulam - kurzemnieciski norautām galotnēm. "Ja man būs lemts vēl ko rakstīt, es to darīšu konsekventi, jo uzskatu, ka kultūras politika dara nepareizi, kultivējot pareizās literārās valodas institūtu. Mums dialekti dzīvo - nevis kā ūdens krāni, bet kā avoti, kuros ūdens var būt vairāk vai mazāk ar piegaršu vai, ja ilgāk lietus līst, duļķaināks. Bet šis ūdens ir dzīvs un nonāk literārā valodā, ar to ieplūst jaunais. Mēs dialektus noliedzam un mokāmies ar internacionālismiem. Tāpēc manas peles runā dažādi. Jo ir lietas, ko latviešu literārajā valodā nemaz nevar pateikt. Kad mana sievasmāte sāk plēst jokus latgaliski... Kādas pērles mēs zaudējam!"