Brempelis tur, Brempelis šeit

Presto, prestissimo! Brempelis - tur, Brempelis - šeit. Pēc ilgākas pauzes aktieris ir atgriezies Liepājas teātrī, kur eleganti spēlē titullomu Anšlava Eglīša komēdijā Par purna tiesu. (E.Dombrovskis bija redzams arī lomā 50.starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā izrādītajā filmā Krišana.) Var teikt, ka Par purna tiesu ir viena aktiera izrāde - Egona Dombrovska soloiznāciens ģeniāla avantūrista - spēlmaņa lomā. "Brempelis - Katlaps. Visumā labs, bet pasmags, kā jau speciālists traģiskajās lomās," savās dienasgrāmatā par iestudējumu Nacionālajā teātrī atzīmējis Anšlavs Eglītis. Neko tādu, šķiet, autors nevarētu pateikt par E.Dombrovska dzīvsudrabkustīgo Brempeli. Iestudējumam kopumā centrēšanās tikai uz vienu aktieri par labu nenāk, taču aktiera privāto lomu biogrāfiju gan šī Brempeļa loma rotās. Par prastu Par purna tiesu ir viena no sentenciozā zobgaļa, asprātīgā smējēja un vārda mākslas meistara Anšlava Eglīša pirmajām lugām. Romānu, stāstu, noveļu, dzejas un recenziju autors, arī gleznotājs Anšlavs Eglītis pats uzskata, ka lugām klāt nebūtu ķēries, ja ne kāds gadījums, kad no teātra vadības puses sākts kārdināt ar lugu rakstniecību. A.Eglītis sev raksturīgajā manierē pasmīkņājis: "Laikam lugu bija aptrūcies." Vispirms A.Eglītis pārtaisa dramatiskā formā kādu noveli. Tad seko arī luga. 1943.gadā Dailes teātrī iestudē A.Eglīša pirmo lugu Kosmo konfirmācija (ar nosaukumu Kosma simfonija). Interesanti atzīmēt, ka savā laikā lugas Par purna tiesu nosaukums vērtēts esam par prastu. Šis nelaimīgais zirgu skriešanās sacīkstēs pieņemtais teiciens (un par zirgu skriešanos A.Eglītis kaut ko zināja) bija iestrādāts daudzviet tekstā, un izravēt to pavisam nebija iespējams. Un arī vēlēšanās nebija. Kritizētāji samierinājās. Komēdijas Par purna tiesu jauniestudējums notiek 1943.gadā Nacionālajā teātrī ar jau piesaukto Žani Katlapu Brempeļa lomā. Uzskata, ka A.Eglītis latviešu 30.gadu dramaturģijā iedibināja t.s. moderno, ekstravaganto komēdiju, tēlojot Rīgas bohēmisko vidi. Lugu galvenās īpašības - spilgti, trāpīgi raksturi, daudzi sarunās ievīti aforismi, repliku asprātība un elegance. Tā, piemēram, viens no Par purna tiesu kroņa numuriem, par kuriem zāle smējās gan 1943.gadā, gan šodien - Robčika nopūta par nelaikā nākošu sieviešu ekskursiju, kas viņam nojaukusi drošu laimestu minamspēlē Sieviete - vīrietis. A.Eglītis dažādām latviešu teātra trupām trimdā uzraksta septiņpadsmit lugas, kas tikai pēc neatkarības atgūšanas pamazām tiek uzvestas arī Latvijā. Viena no pirmajām atgriežas tieši Par purna tiesu, ko 1990.gadā iestudē Juris Rijnieks ar aktieri Jāni Makovski Brempeļa lomā. Dzimis, lai apburtu Scenogrāfs Varis Siliņš piedāvā skatuves iekārtojumu, par kuru var teikt - spēle ir visur. Tā ir pasaule, kas spēlējas, jo cilvēki apdzīvo koši zaļu biljarda galdu. Uz tā vēl viens mazāks, kas tiek izmantots tad, kad režisors, šķiet, nav zinājis, kā aizpildīt laiku. Ne vien Brempelim, bet arī pārējiem personāžiem. Brempelis ir tipisks Anšlava Eglīša varonis. Nevis Poruka bālais zēns, bet ar kaislībā un azartā satvīkušiem vaigiem. Dzimis, lai apburtu. Viss lugas sižets balstās uz to, ka tikko laimīgi turīgā ģimenē ieprecējies Brempelis - maniakāls spēlmanis hipodromā - nepārtraukti no visiem aizņemas naudu. Kas svarīgākais - viņš nekad nemelo, jo vienmēr pats gaiši tic savām fantāzijām. Šis spēles prieks ir lipīgs, un ir bauda noskatīties, kā Brempelis kā apiņus tin ap pirkstu (vai grūsta kā biljarda bumbiņas) visus, ko ceļā sastop. Turklāt viņš ir arī dižens cilvēku dabas pazinējs, katram tiek atrasti savi atbilstīgi pārliecināšanas līdzekļi. Nu, īsts draņķis, "sliktais zēns", taču simpātisks gan. Brempelis pieder to lomu plejādei, kas valdzina ar savu negatīvā varoņa šarmu. Spēles pazudinājumam citā - dramatiskākā nokrāsā pievērsies Puškins Pīķa dāmā, Dostojevskis Spēlmanī. A.Eglītim nopietnais (kurš noliegs - pat ļoti aktuālais) saturs tomēr pakļaujas apzinātai komēdijas formai, un ierosināt sevi uz nopietnām pārdomām par azartspēļu postu un atkarību šodien (kā sociālu problēmu) nešķiet īsti iespējams. Kad 2.cēliena beigās E.Dombrovska Brempelis izsmelts sabrūk zemē, skanot Valda Zilvera ārdošas spriedzes uzlādētajam mūzikas motīvam, jādomā par ko citu. Par titānu ar mīnusa zīmi. Kas gan šis dziļi radošais cilvēks būtu varējis būt... Eriks Ādamsons 1939.gada Atpūtā par A.Eglīti rakstījis: "Nav tādas gudrības, kuru viņš necenstos izdibināt, lai lieta grozītos ap metriku, lambetvoku, bruņošanos, angļu skroderu noslēpumiem vai kādu citu jautājumu...". Tas varētu būt teikts arī par plusa zīmē ievirzītu Brempeli, ja vien viņu spētu interesēt kaut kas cits kā zirgi un totalizators hipodromā. Tikai vai tad viņš maz vairs būtu? Par iestudējumu kopumā. Ivars Lūsis nav ievērojis to, ka arī Anšlavs Eglītis šajā lugā nav bijis gluži virtuozs. Jau no pirmajām ainām apgriezienus uzņēmušajai komiskajai motorikai tālākajā gaitā nav vairs kur attīstīties. Traucē arī klišejiskās neskaitāmas reizes teātros redzētās skatuvi aizpildošās laikmeta dejas Bellacord plašu pavadībā. No Brempeļa "svītas" gribētos izcelt Marģeru Eglinski, kurš arvien precīzāk darbojas komiskā raksturotāja ampluā. Paši ļoti labi saprot (līdz ar to arī skatītājs), ko dara arī Ivondas Vilsones Anete, kurai princis joprojām nenāk, un Edgara Pujāta Andrejs - simpātiska Kautrīguma maska. E.Dombrovskim kustēties un runāt vēl ātrāk būtu jau bīstami veselībai, bet nīgrais skatītājs tik un tā kādā brīdī iekšēji sāk žāvāties un skubina auļos. Tas vēlreiz ir pierādījums, ka teātris ir un paliek ansambļa māksla, kur līdzvērtīgi izsvērtiem vajadzētu būtu visiem aktierdarbiem.