Cilvēks, pret ko sacēlās nacisti

Turpretim Heinriha Bella - vācu rakstnieka ar identisku reputāciju un lauriem, kurš (gan vērmahta, ne SS) dienestā bija pavadījis visu karu, - gods nekad netika apšaubīts. Iespējams tādēļ, ka viņš šo faktu nekad neslēpa. Karš Bellam kalpoja par literāru iedvesmu. Bella nokļūšana armijā bija kļūda. Kā raksta kāds kritiķis, diez vai vācu armijā varēja būt vēl nepiemērotāks kājnieks kā Bells - fiziski nīkulīgs, vārgām kājām un bez jebkādas intereses par militāro dienestu. Arī psiholoģiski Bells bija imūns pret militārismu. Heinrihs Bells ir dzimis 1917.gadā Ķelnē. Tēvs ir mēbeļnieks un tēlnieks. Viņa senči atbēga no Anglijas, lai izvairītos no Romas katoļu vajāšanas. Saticīgo, mīlošo Heinriha Bella ģimeni raksturo dievbijīgs, taču pret garīdzniecību negatīvi noskaņots Reinas katolicisms. Heinrihu stingri sargā no nihilistiskās nacistu ideoloģijas. Viņš ir viens no nedaudzajiem zēniem skolā, kas neiestājas hitlerjūgendā. Tiesa, viņa vecākais brālis Aloizs gan iestājas - lai palīdzētu tēva biznesam. "Mana nepārvaramā (un joprojām nepārvarētā) nepatika pret nacistiem nebija sacelšanās," Bells vēlāk raksta. "Viņi sacēlās pret mani, noraidīja mani jebkurā esības līmenī, apzinīgā un instinktīvā, estētiskā un politiskā." GRIB DZĪVOT KRIEVIJĀ - OKUPĒTAJĀ Bells sāk rakstīt dzeju un stāstiņus jau 1936.gadā, un viņam ir vēlme kļūt par profesionālu rakstnieku. Taču drīz pēc skolas viņš tiek iesauksts piespiedu darba dienestā. Bellu dziļi satriec Ķelnes nonākšana nacistu rokās un īslaicīgā izraidīšana no pilsētas. Rētu dvēselē kara beigās atstāj arī Ķelnes sabumbošana, ko pastrādā sabiedrotie. Jaunā pilsēta, kas top pēc kara, lai arī atkal bagāta, arhitektoniski Bellam ir vienaldzīga. Viņš saka, ka būtu atstājis slaveno Ķelnes katedrāli nerestaurētu. Darba nometne ir nepatīkama prelūdija ilgajam karadienestam. Jaunekli armijā iesauc pašā kara sākumā, un viņš tajā dien līdz pašām beigām, kad viņu gūstā saņem amerikāņi. Dienesta laiks atklājas tagad publicētajās 878 vēstulēs, kas lielākoties sūtītas toreizējai draudzenei un vēlākajai sievai Annemarijai. Agrīnās vēstules raksturo sevis žēlošana. Vēstulēs vecākiem Bells ir uzmanīgs, acīmredzot lai vecāki neraizētos. Savas patiesās domas, dusmas un bezspēcību viņš atklāj Annemarijai. Kristiešu puritānismā audzinātajam jauneklim baraku dzīve un biedru nomācošā klātbūtne ir īpaši neciešama. "Tie nicināmie salašņas," viņš raksta. Kara sākumā top vēstules, kas nebūt neliecina par Bella kristīgo pārliecību. Piemēram, 1941.gada jūnijā viņš sūkstās, ka netiek sūtīts kaujās, un iztēlojas skaistumu, kādu pieredzētu, ar karaspēku ielaužoties dziļi "bezgalīgajā Krievijas telpā". Bells pat rotaļājas ar ideju pēc kara apmesties uz dzīvi vācu pārvaldītajā Krievijā, un vēl 1943.gada maijā - piecus mēnešus pēc Staļingradas kaujas - viņš kā Vācijas uzdevumu joprojām redz "Eiropas atbrīvošanās cīņu" pret bezdievīgajiem boļševikiem. Topošajam rakstniekam pavisam īslaicīgi lemts uzturēties austrumos, un viņam iet secen tur pastrādātie vāciešu slaktiņi. Bet ilgais dienests Francijā rit tālu prom no nāves nometnēm, un Bells nepieredz holokaustu. Sākotnējie aizspriedumi pret karā sakautajiem holandiešiem ("noguruši no pārēšanās") un frančiem ("perversa izvirtība") izgaist drīz pēc tam, kad Bells 1940.gada augustā redz sabombardēto Roterdamu. Viņš nosauc pilsētas iznīcināšanu par pilnīgu vājprātu un kara briesmu personifikāciju. Drīz viņa vēstules pildās ar citām jūtām - ar naidu pret karu un ilgām pēc miera. Bella vēstules izceļas ar humānajiem kara posta un nabadzības aprakstiem. STARP SENTIMENTĀLISMU UN KRITIKU Bells neuzticas virsniecībai, kuras rindās viņš atsakās stāties. Viņš nesaudzē arī nacistu vadību. Piemēram, kādā vēstulē Annemarijai 1942.gada Ziemassvētkos Bells pēc tam, kad ir dzirdējis pa radio reiha galvenā propagandista Gebelsa runu, raksta: "Ir pretīgi dzirdēt no šī cilvēka mutes dižā vācu dzejnieka Helderlīna dzejas rindas..." Rakstot Bells neaizmirst būt piesardzīgs. Kā zināms, visas vēstules pārbauda militārie cenzori. Taču, tā kā katru mēnesi starp fronti un Vāciju ceļo miljoniem vēstuļu, cenzoram jāizlasa vidēji 170 vēstuļu dienā. Šāda pārslodze atstāj minimālas iespējas, ka kāds tiks notverts par reiham necienīgiem izteicieniem, piemēram: "Katrs karš ir noziegums; es nekad nepārstāšu būt absolūts antimilitārists."Šī frāze Bellam maksātu dārgi, ja nonāktu atklātībā. Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara laikā vācieši par "armijas morāli graujošiem izteikumiem" sodīja ar nāvi aptuveni 15 tūkstošus kareivju. Pats Bells vēlāk pēc kara raksta: "Precīzs ar nāvi sodīto vācu vērmahta kareivju skaits nav zināms. Zināms tik, ka viņu bija virs trīsdesmit tūkstošiem." Savos turpat septiņos karadienesta gados Francijā, Ungārijā, PSRS un Rumānijā Bells karadarbību pieredz nepilnas četras nedēļas - Krimā un Rumānijā. Šajā īsajā laikposmā viņu divreiz ievaino (pavisam viņu ievaino četras reizes). Bells karu piedzīvo kā birokrātisku, brutālu sistēmu, graujošu garlaicību, izolāciju no ģimenes un pakļautību komandieru neprognozējamām kaprīzēm. Vēstulēs dokumentēts viņa rūgtums par brīvības ierobežošanu un jaunības izniekošanu. Taču Bella rakstītais atklāj arī visai provinciālu, naivu, reizēm apjukušu un dusmīgu jaunekli, ne visai brīvu no konservatīvā, nacionālā sentimenta, ko pauda rakstnieki, kurus viņš apbrīnoja, piemēram, Ernsts Vīherts un Ernsts Jingers. Pēc nonākšanas amerikāņu gūstā 1945.gada aprīlī un īslaicīga ieslodzījuma gūstekņu nometnē Francijā Bells var atgriezties sabombardētajā Ķelnē. Tur viņš kādu laiku strādā ģimenei piederošajā darbnīcā un pēc tam pilsētas statistikas birojā. Bella pirmie stāsti tiek izdoti 1947.gadā. Piemēram, stāsts Trakais suns ataino divus draugus - mācītāju un slepkavu, kuri satiekas kara beigās un atklāj, ka viņus šķir briesmīgā pieredze un garīgais tukšums. Bella pirmais romāns Vilciens pienāca laikā tika publicēts 1949.gadā, un no 1951.gada Bells jau ir profesionāls rakstnieks. KONSERVATĪVS MORĀLISTS Bellu nodarbina kara atmiņas un tā materiālās un psiholoģiskās sekas vienkāršo cilvēku dzīvē. Rakstnieka antivaroņi ir varas cilvēki, uzņēmēji, politiķi un garīdznieki. Tos viņš reizēm humoristiski, reizēm kodīgi peļ par konformismu, drosmes trūkumu, pašapmierinātību un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Iespējams, tādēļ ka Bells savos darbos dokumentē arī kapitālisma tumšo pusi, viņam ir īpaši panākumi Austrumeiropā. Kad disidentu Aleksandru Solžeņicinu izraida no PSRS, viņa pirmā dzīvesvieta rietumos ir Bella nams. Bells ienīst sabiedrības liekulību. "Indivīds, sabiedrība bez atmiņas ir slims indivīds, slima sabiedrība," Bels komentē pēckara vāciešu vairīšanos no vēsturiskās atbildības. Tiesa, rakstniekam pašam piemīt tieksme glorificēt savas dzimtās Ķelnes iedzīvotājus par viņu "izvairīgo vienaldzību" pret nacionālsociālistiem, lai arī tas ir vispārzināms fakts, ka Hitlers Ķelnē tika uzņemts ar akurāt tikpat lielu entuziasmu kā citviet Vācijā. Bells ir ļoti pieķēries Ķelnei, viņu saista tās stiprā Romas katoļu ticība un raupjais humors. Visu pēckara dzīvi viņš ir labās attiecībās gan ar bagātiem, gan nabadzīgiem pilsētniekiem. Kad rakstnieks nonāk slimnīcā, māsiņas sūdzas par plenčiem un nabagiem, kas bieži nāk apraudzīt savu draugu. 1972.gadā Bells saņem Nobela prēmiju literatūrā. Viņš mirst 13 gadus vēlāk 67 gadu vecumā. Bella darbiem piemīt savam laikam eksperimentāls literārais stils un nesaudzīga sociālā kritiku. Viņš tiek raksturots kā konservatīvs morālists. Līdzīgi kā romāna Biljards pusdesmitos galvenais varonis Roberts Fēmels, kurš, spēlējot biljardu, bauda zinātnes likumu nemainību kā pretstatu kara haosam: "Ja viņa grūstā bumba atsitās pret galda apmali vai otru bumbu, tā ieskanējās piecas sešas reizes; (..) grūdiena enerģija, ar kuru kija pieskārās bumbai, un mazliet berzes enerģijas; viss aprēķināms...".