Tika arī uzsvērts, ka šāda ir tēlnieks Teodora Zaļkalna (1876—1972) sākotnējā iecere. Tā nebūs vis nekāda Brēmenes muzikantu cūciņa, kuru turklāt vēl aizēno uz muguras pakāpies gailis, bet 4x6 m liela uz postamenta novietota Dižcūka. Domes pilsētas komitejas deputāti atbalstījuši līdzekļu piešķiršanu lētākajam variantam, Leonarda Laganovska priekšlikumam — skulptūrai no akmenscieta putuplasta. Oriģinālais variants granīts noraidīts kā pārāk dārgs. Tā koncepciju bija izstrādājis tēlnieks Ģirts Burvis. Savs vārds vēl jāsaka finanšu komitejas deputātiem. "Tas būs moderns materiāls," a/s Rīgas Centrāltirgus preses sekretārs Jānis Basēvičs mierināja tos, kuriem atmiņas par putuplastu aizkavējušās priekšstatā kā par lielisku izejvielu kuģīšiem pēc tam, ka no kastes izpakots televizors vai kāda mēbele. Putuplasts mūsdienīgu tehnoloģiju izpildījumā nozīmējot stingru materiālu, ko ieklāj pat kā grīdas segumu.
IZMEKLĒTS MUGURAS LIEKUMA PROFILS
Iecere beidzot piepildīt klasiķa Teodora Zaļkalna dzīves laikā tā arī neīstenoto ideju pieder publicistam un Rīgas Centrāltirgus vēstures pētniekam Ērikam Hānbergam, kurš pagājušogad iegriezās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotajā izstādē par godu Zaļkalna 1937.gadā darinātās skulptūras Cūka 70 gadu dzimšanas dienai. Izrādās, tēlnieka domas cūkas skulptūra aizņēma ilgu dzīves periodu — no pirmā varianta 1932.gadā vēl līdz 50.gadiem, kad Zaļkalns pat piedāvājās strādāt pie šā darba par velti, ja vien viņam kāds palīdz ar materiāliem un palīgspēkiem. Dažādi skulptūras varianti top 1932., 1937. un 1939.gadā.
Cūka kopš 70.gadiem ir viens no Nacionālā mākslas muzeja apmeklētāju iemīļotākajiem tēlniecības darbiem. Hānbergs zina teikt, ka šāgada Muzeju naktī apmeklētāji, kas vēlējušies apskatīt Cūku, plūduši aumaļām. Nācies pat īpaši nostiprināt eksponāta norobežojumu.
Zināms, ka Zaļkalns vēlējies Centrāltirgū novietot 1939.gadā veidoto skulptūru ar stāvus saslietām ausīm un šņukuru. Vaicāts, kuru variantu plānots izmantot mūsdienās, Ēriks Hānbergs atbild, ka 1937.gada — ar nolaistajām ausīm, kuru Valsts Mākslas muzejs iepircis tēlniecības krājumam pēc Kultūras fonda IV Latvijas mākslas izstādes. Tajā skatītāji pirmo reizi ieraudzīja Zaļkalna granītā izcirsto, monumentālo uz četršķautņu pamatnes novietoto smagnējo cūku.
Izstādes katalogā skulptūra bija ierakstīta ar 467.nummuru, un tās pārdošanas cena bija 1540 latu. Hānbergam izmantot tieši šo variantu ierosinājis tēlnieks un grafiķis, monogrāfijas Teodors Zaļkalns autors Kārlis Baumanis, kurš 1937.gadā slavēja Cūkas "sevišķi jūtīgi veidotās lielās, plūstošās sānu masas" un "ļoti izmeklēto muguras liekuma profilu".
JĒRS, ZAĶIS UN CŪKA
Mākslas zinātniece Eduarda Šmite vērš uzmanību, ka cūka nekad nav bijis populārs modelis tēlotājmākslā. Ja nu vienīgi, atveidojot Bībeles līdzību par pazudušo dēlu, kad viņa kļūšana par cūkganu nozīmē galēju pagrimumu. Savukārt tēlnieki kopš sendienām pievērsušies tikai dažiem dzīvniekiem, kuros varēja "ielasīt" cilvēciskās īpašības un noskaņojumus. Populārākie ir suns, zirgs, ērglis. Zaļkalns lauž tradīciju. Tēlnieks, kurš bērnību pavadījis tēva no plēstiem laukakmeņiem celtajās Allažu pagasta Zaļā kalna mājās, mīl vienkāršību un parastos latviešu mājdzīvniekus. Turklāt nekad tos nav attēlojis dinamiskās, spriedzes pilnās pozās.
Interesanti, ka no mājām aizgūto pseidonīmu Zaļkalns piesavinās ne vien tēlnieks, bet arī viņa tēvs Eduards Grīnbergs — vispirms zemnieks, pēc tam — komersants. Viņš ir cilvēks ar mākslinieka dvēseli un nekurnēdams sēžas vilcienā un ved dēlu Teodoru uz barona Štiglica Centrālo tehniskās zīmēšanas skolu Pēterburgā. Tieši šeit Zaļkalns ieinteresējas par animālijām — dzīvnieku skulptūrām.
Ja jaunībā viņam vēl gribas veidot vēršus, tīģerus un pumas, tad vēlāk Zaļkalna mākslinieka acij vairāk uzmanības vērts šķiet piecas dienas vecs jēriņš, ko viņš noskata pie māsīcas Allažu Jauntīlēs, un gulošs zaķis ar pieglaustām ausīm. 1933.gadā veidotais bronzas Jērs ir Zaļkalna pirmā ievērojamākā animālija.
Tēlnieks jaunībā kopā ar Gustavu Šķilteru skolojas Parīzē Ogista Rodēna darbnīcā. Daudz apmeklē muzejus, kur sajūsminās par ēģiptiešu mākslu. Dziļas iekšējas pārdomas viņu noved pie secinājuma, ka valdošais impresionisms ar ņirbošajām, spontānajām emocijām nav viņa. Atgriezies no Parīzes Pēterburgā, Zaļkalns 1901.gadā sāk strādā Faberžē darbnīcā, kur veido dekoratīvas dzīvnieku figūriņas un rotas atliešanai sudrabā.
Pēc tam, saņēmis radošo stipendiju, Zaļkalns dodas uz Florenci, lai papildinātu zināšanas marmora kalšanas un bronzas liešanas tehnikā. Tēlnieks ir renesanses mākslas šedevru apburts, tomēr visdziļāko un paliekošāko iespaidu uz viņa izteiksmi atstājis saviļņojums no mūsu pašu Latvijas ainavas. Zaļkalns atceras, kā tēvs viņus ar brāļiem vedis gar saulē sanošās labības laukiem un mācījis priecāties par briestošu druvu.
"Silciema svinīgais, lielais, klusais miers, kādu neesmu izjutis nekur citur, dziļi ieaudzis manī un, domāju, skan arī manos darbos," — mūža novakarē šīs bērnības izjūtas Zaļkalns ielicis arī dzejā. Viņa dvēseli ielīksmo ikdienā saskatāmais siltais reālisms. Pret cūku savu krāšņo plastisko formu dēļ Zaļkalns izturējās ar neslēptu sajūsmu.
Kādā vēstulē 30.gadu sākumā viņš raksta: "Ir jau vesels mēnesis, kamēr iebraucu no laukiem. Pa šo laiku mazliet atguvos un pataisīju arī savu pirmo cūkas studiju. Stingnis jeb modelis, kā agrāk teica, bija ļoti jauks. Apbrīnojami inteliģenta un saprātīga cūka. Es ar viņu labi sadzīvoju, un viņa tik brīnišķi saprata un padevās manām vajadzībām. Patiesībā man ar šo pirmo studiju jau pietiktu mana nodoma tālākai veidošanai."
To, kādēļ Zaļkalna Cūka ir tieši tāda, kāda tā ir, izskaidro arī viņa estētiskie uzskati, kurus viņš kaismīgi aizstāvējis, ar pseidonīmu Krišs Mednieks Pēterburgas periodā (XX gs. pirmajā desmitgadē) rakstot recenzijas par izstādēm.
Kritiķis Mednieks ir ļoti ass un tiešs. Viņam derdzas un kaitina salonmākslas kultūra ar savām "smalkajām kaitēm". Mednieks sevī jūt "veselās paaudzes ziemeļu dēla" misiju, kam "jāmodina no pārkultūras sāpēm" slimīgā kaislē savītās sieviešu figūras, kas "stiepjas līdzi plaukstošiem ziediem un sakūst savas segas krokās".
PAR AUSĪM
Pirmo 42 cm augsto Cūkas variantu Zaļkalns veido 1932.gadā. Cūka veidota stingrā frontālā skatījumā, ar augstu pamatnes daļu. Darbs atliets bronzā un pašlaik atrodas Malmes muzejā Zviedrijā.
1939.gadā Zaļkalns sāk jaunu — trešo Cūkas variantu. Tas ir kompozīcijas ziņā līdzīgs Malmes muzeja bronzas eksemplāram, tikai dzīvnieka kājas nav salaistas kopā ar pavēderes masu un galva pacelta augšup. Ausis nav noļukušas, bet izslietas uz augšu. Ņemot šo variantu par pamatu, Zaļkalns iecer izcirst gaiši pelēkā Somijas granītā grandiozu monolītu un novietot Rīgas Centrāltirgū. Skulptūras augstums — 4 m, garums — 6 m, platums — 2,5 m. Zaļkalns aizraksta uz Somiju, cik tāds granīts izmaksātu. No granīta lauztuvēm atnāk atbilde — 70 000 latu. Protams, fantāzija izcirst grandiozu cūku un novietot to Centrāltirgū varbūt baseina vidū sarūk.
Tomēr Zaļkalns pavisam no šīs ieceres nav atteicies un turpina strādāt pie kompozīcijas arī padomju laikos. Tēlnieks vēl 50.gados piedāvā, ja viņam nāktu talkā, sameklējot pienācīga lieluma akmeni (solīdas pirts apmēros), kā arī palīdzētu veikt palīgdarbus, viņš izgatavotu monumentu bez atlīdzības.
Skatoties uz Zaļkalna Cūku, gribas smaidīt. Bet Kārlis Baumanis monogrāfijā par Teodoru Zaļkalnu norāda, ka tēlnieka 1937.gadā granītā cirstā cūka gan rādīta zināmā omulībā, bet tajā nav meklētas humora iezīmes. "Gribētu teikt, ka tā ir nopietna zemnieka dēla attieksme pret mājkustoni, ko tēlnieks iepazina vēl bērnības gados, ganot cūkas Silciema paegļainajās norās."
Kāpēc jāsmaida? Laikam attieksmju kontrasts ir pārāk liels. Cūkmens; latviešu populārākais lamu vārds "cūka", attiecinot uz negodīgu, neētisku rīcību; piekrāptu sieviešu izsaukšanās "viņš ir cūka!"; sanervozējušos māmiņu frāze: "atkal nocūkojies kā tāds ruksis!"; par folkloru nerunājot, kur cūkā dažkārt iemiesojas pats Nelabais. Un kontrastam — Zaļkalna majestātiski cildenā Cūka uz pjedestāla kā kāda Katrīna Lielā, kam ar šiem nievājošajiem priekšstatiem nav nekā kopēja.
"Viņa ir skaista," teica visi, kam palielījos, par ko rakstu. Granīta Cūkas izsvērtie tēlniecisko masu kārtojumi un eleganti plūstošās silueta līnijas pauž nesatricināmu mieru, stabilitāti, labestību. Cūka ideāli atbilst Kārļa Ulmaņa kinohronikās fiksētajam vēlējumam, lai Latvija ir "vienkārša un daiļa". Arī tās cūkas.
CIENĀ AR ŪDENI UN ĀBOLIEM
Teodors Zaļkalns pasaulē nodzīvo ļoti ilgi — 96 gadus. Zaļkalna sirmie pagarie, taisni apgrieztie mati kļūst tikpat balti kā ķitelītis, kurā viņš mēdza strādāt. Ja viņu darbnīcās Biķernieku, vēlāk Miera ielā pārsteidza kāds nejaušs ciemiņš, tēlnieks viņu esot sēdinājis uz ļodzīga krēsla, cienājis ar āboliem un ūdeni no māla krūzes.
"Viss te ir vienkāršs, cik vienkārša var būt tādu cilvēku dzīve, kas norit nemitīgā kalpošanā kādai lielai idejai," teikts kāda laikabiedra atmiņās.
Dzīves otrajā pusē katrus piecus gadus avīzēs parādās Teodoram Zaļkalnam veltīti jubilejas raksti. Visi sākas diezgan līdzīgi. Ar poētisku aprakstu par kādu koncertos bieži sastopamu sirmu vīru, kas steidzas pirmais visus laipni sveicināt. Tāpat visi rakstu autori atgādina, ka Zaļkalns ir strādājis gandrīz visos tēlniecības žanros — veidojis ģīmetnes, figūras, ciļņus, statuetes, pieminekļus, memoriālus tēlus, medaļas, animālijas. Tas, ka viņš kopā ar Gustavu Šķilteru un Burkardu Dzeni likuši pamatus latviešu profesionālajai tēlniecībai, tiek noklusēts, jo, saprotams, gaisma Latvijā ienāca 40.gados.
Pie viņa 20.—40.gadu sasniegumiem, piemēram, 1929.gadā Bastejkalnā novietotā savam laikam novatoriskā Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa, kas izraisīja karstas sabiedrības debates un tika vairākas reizes pārvietots, vai skaistā pieminekļa Porukam Meža kapos, padomju laika žurnālisti arī, protams, ilgāk nepakavējas. Zaļkalns tiek slavēts kā pirmais, kurš iemūžinājis tautu tēvu biedru Staļinu un strādā nu jau pie vadoņa nākamās skulptūras. Dabiski, netiek pieminēta Zaļkalna 1926.gadā izgatavotā skaistā medaļa, veltīta VI Dziesmu svētku atcerei, uz kuras vienā pusē attēlotas divas tautumeitas (brālēna Burkarda Dzeņa meitas Dagne un Aina), otrā — tautasdziesmas teksts un poētisks vālodzes tēlojums.
Nekas nav teikts arī par to, ka 1922.gadā tēlnieks izgatavo trīs metālnaudas projektus. Finanšu ministrijas vadītāji neizprot Zaļkalna plastikas stilu un monētās attēloto saturu un noraida. Nemaz nerunājot par atgādinājumu, ka arī Zaļkalns piedalījās Brīvības pieminekļa metu konkursā.
Zaļkalns Padomju Latvijas laikā saņēma galvenos padomju goda nosaukumus. Bet savas patiesās vērtības viņš padomju gados nodeva Mākslas akadēmijas tēlniecības studentiem. Tēlnieks esot bijis ļoti prasīgs gan pret sevi, gan studentiem. Vienlaikus pasniedzējs Zaļkalns bija arī ārkārtīgi cilvēcisks un iejūtīgs. Viņš mudināja savus studentus nestrādāt, ja ir piekusuši, un uzkrāt spēkus.
"Sarežģīta domu darbība Zaļkalnu bija novedusi pie lielas vienkāršības," uzskatījis monogrāfijas autors Kārlis Baumanis. Šajā iegūtajā vienkāršībā viņš dalījās ar studentiem.
Teodora Zaļkalna 80 gadu dzimšanas dienas jubilejas rakstā lasām, ka vēl pavisam nesen meistars braucis uz Mākslas akadēmiju ar velosipēdu un bieži bijis redzams slidotavās. Un ne jau kā skatītājs.
*šai cūkai nav sakara ar iepriekšējo rakstu.