Herberts Cukurs. Noteikti vainīgs

Normālos apstākļos, ja viņš par saviem noziegumiem būtu tiesāts, šāds mēģinājums būtu lemts neveiksmei, taču fakts, ka Cukuru bez attiecīga tiesas procesa sodīja ar nāvi Mossad, ironiskā kārtā ir atvēris viņa attaisnošanas centienu Pandoras lādi un šajos centienos ir iesaistījušies arī pazīstami latvieši, kuriem vismaz teorētiski vajadzētu būt labi informētiem par lietas apstākļiem. Tas, kas pērnajā rudenī sākās kā labējo ekstrēmistu organizēta aplokšņu ar Cukura attēlu izdalīšana, nesen izvērtās par plašu izstādi Liepājā ar nosaukumu Herberts Cukurs: nevainības prezumpcija un filmu, kurai sākotnēji bija tāds pats nosaukums un kura izceļ dokumentus un faktus, kas šķietami noliedz Cukura līdzdalību kara noziegumos. Tiem var pievienot daļēji reabilitējošus komentārus no tādiem cienījamiem vēsturniekiem kā Andrievs Ezergailis, kuru 17.maijā šajā laikrakstā citēja sakām, ka neesot pierādījumu, kas nostādītu Cukuru pie bedres Rumbulā un jebkurā gadījumā nav pierādīts, ka viņš bija "visdedzīgākais ebreju šāvējs Latvijā". Kaut arī Latvijas vēsturnieki, piemēram, Andrievs Ezergailis un Aivars Stranga, viennozīmīgi atzīst Cukura stāvokli Arāja komandā, viņi šķiet norādām, ka gandrīz nav nekādu pārliecinošu pierādījumu par viņa personisko līdzdalību masveida slepkavībās, radot skaidru iespaidu, ka, kaut arī Cukurs acīmredzami nebija nekāds Taisnīgais Kristietis, nav skaidrs, vai viņš būtu notiesāts tiesā un diez vai bija pelnījis nežēlīgo likteni Mossad rokās. Taču patiesība ir pavisam citāda. Pretēji labējo nacionālistu un Cukura ģimenes mēģinājumiem pilnībā reabilitēt Cukuru un citu latviešu centieniem apšaubīt vai mazināt viņa individuālo vainu, Izraēlas arhīvos ir plašas liecības par Cukura personisko līdzdalību ebreju slepkavošanā, kas ir detalizētas un nepārprotami pierāda apsūdzētā vainu. Vēl vairāk - tajās minēti konkrēti gadījumi un tās neaprobežojas ar viņa lomu plaša mēroga akcijās, kurās 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī Rīgas geto tika iznīcināti Latvijas ebreji. Piemēram, Rīgas notikumus pārdzīvojušais Rafaels Šubs, kurš tika intervēts Kanādā, teica, ka 1941.gada 2.jūlijā Cukurs jaunajā [ebreju] kapsētā sadedzināja astoņus ebrejus un pat min viņu vārdus - sinagogas kalpotājs Feldheims, viņa sieva un četri bērni, kantors Mincs un viņa sieva. Ābrams Šapiro, kurš tolaik (1949.gadā) dzīvoja Minhenē, tika ieslodzīts Arāja komandas galvenajā mītnē Valdemāra ielā 19, kad Cukurs ekspropriēja viņa ģimenes dzīvokli. Viņš stāstīja, ka Cukurs personiski nogalinājis divus ebrejus, no kuriem vienu sauca Laitmans un kurš nebija pēc pavēles nostājies ierindā. Viņš arī bijis liecinieks tam, ka Cukurs un citi vecākie latviešu virsnieki seksuāli uzmācas kādai jaunai ebreju meitenei un spīdzina viņu, kamēr viņš pēc Cukura pavēles spēlēja klavieres dzīvoklī, ko Cukurs bija atņēmis Šapiro ģimenei. Varbūt visapsūdzošākos pierādījumus sniedzis Makss Tukaciers, kurš 1948.gada 23.septembrī Minhenē liecināja Atbrīvoto ebreju centrālās komitejas juridiskajam departamentam Vācijā. Tukaciers bija to ebreju vidū, kurus arestēja "Cukura vīri" (Arāja komanda) un nogādāja Valdemāra ielā 19. Tur viņu personiski piekāva Cukurs, izsita viņam gandrīz visus priekšējos zobus un viņš redzēja, kā daudzi ebreji tika spīdzināti un pēc tam pēc Cukura pavēles nošauti. 1941.gada 15 jūlijā viņš personiski redzēja, kā Cukurs pavēl gados vecākam bārdainam ebrejam izvarot divdesmit gadus vecu ebrejieti ieslodzīto un latviešu policistu priekšā, un, kad viņš to nespēja izdarīt, piespieda viņu vairākkārt skūpstīt visu kailās meitenes ķermeni. Tos ieslodzītos, kuri nespēja vērot šo derdzīgo ainu, Cukurs piekāva ar pistoles spalu, kādus 10-15 no viņiem līdz nāvei, arī dažas sievietes. Tukaciers arī liecināja par Cukura aktīvo lomu plašajās 30.novembra un 8.decembra akcijās, norādot, ka viņš piekāva un nošāva vīriešus, sievietes un bērnus, kuri nespēja tikt līdzi citiem gājienā [uz Rumbulu]. Papildu liecinieki apstiprināja Cukura slepkavniecisko lomu Latvijas ebreju likvidēšanā Rīgas geto. Piemēram, Izaks Krams stāstīja, kā viņš personiski redzējis Cukuru nošaujam kādu gados vecāku ebrejieti, kuras meitai netika atļauts iekāpt vilcienā, kas 8.decembrī veda vecos ebrejus uz Rumbulu, kā arī kādu mazu bērnu, kas raudāja, jo nevarēja atrast māti. Šīs liecības skaidri parāda, ka nevar būt nekādu šaubu par to, ka Herberts Cukurs bija viens no vadošajiem dalībniekiem Rīgas ebreju likvidēšanā, kas personiski slepkavoja vīriešus, sievietes un bērnus. Tāpēc ir skaidrs, ka gadījumā, ja viņš būtu tiesāts saprātīgā termiņā pēc kara beigām, viņš neapšaubāmi būtu atzīts par vainīgu. Taču dažādu politisku un juridisku iemeslu dēļ tas tomēr nebija noticis arī divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara. Šķita, ka tas nekad nenotiks, un tas pamudināja Mossad viņu sodīt ar nāvi. Domāju, ka nekad nebūtu sākta pašreizējā kampaņa viņa vainas mazināšanai, ja viņš būtu bijis tiesāts, jo viņa aktīvā līdzdalība ebreju masveida slepkavošanā būtu visiem zināma un neviens sevi cienošs cilvēks nemēģinātu viņu attaisnot. Cukuram tika aiztaupīts apkaunojums, ko būtu radījusi prāva un viņu sodīja bez tiesas sprieduma. Tiem, kuri to izdarīja, pat sapņos nevarēja rādīties, ka viņa sodīšana ar nāvi vēlāk kļūs par katalizatoru un attaisnojumu mēģinājumiem atjaunot viņam varoņa statusu Latvijā un noliegt viņa milzīgo vainu.