Jānis Jurkāns: «Viktors Balulis bija mans draugs»

Ne tikai biznesa jautājumos vai ar agrākajiem ieslodzījumabiedriem. V.Balulis regulāri sazvanījās ar Saeimas deputātu, bijušoLatvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kurš pirms vairāk nekādesmit gadiem strādājis pie V.Baluļa Rīgā, skandalozajā mājā Sarmasielā, - tā vēstīja neoficiāli informācijas avoti. J.Jurkānam irsava versija gan par V.Baluļa dzīvi, gan slepkavības iemeslu. Kājūs iepazināties ar Viktoru Baluli, un kā veidojās jūsu attiecības?Mēs sadraudzējāmies tad, kad mums bija piecpadsmit sešpadsmit gadu.Mēs uzaugām Pārdaugavā. Toreiz attiecības balstījās uz sportošanu,braukšanu uz Jūrmalu - kā jau jauniem cilvēkiem. Jau tajā laikāViktors bija centra puika, es pa centru dauzījos maz. Viktorabiznesa sfērās nekad neesmu iesaistījies. Mums bija vienkārši labascilvēciskas attiecības. Viņš draudzējās ar manu labāko skolasdraugu, un caur viņu arī iepazināmies. Es pat nevaru pateikt ļotikonkrēti - kā un kur - tas bija ļoti sen, man ir sajūta, ka es viņupazīstu visu mūžu. Ja tālāk stāsta par mūsu attiecībām, tad esaizgāju dienēt armijā uz trim gadiem. Kad atgriezos, atkaltikāmies, uz kādām ballītēm gājām. Un tad notika tā, ka es iestājosuniversitātē, bet viņam bija jāiet cietumā. Kamēr viņš "sēdēja", espabeidzu universitāti. Pēc tam trīs gadus strādāju universitātē,tad biju spiests aiziet no turienes un sāku nodarboties aramatniecību - strādāt par meistaru. Viktors mani uzaicinājapārbūvēt māju, ko viņš nopirka Sarmas ielā 8. Es biju būvdarbuvadītājs, atbildēju par meistariem un darbu kvalitāti. Tas bijaperiods, kad viņš gribēja iesākt jaunu, skaistu dzīvi, viņš gribējanodarboties ar puķu biznesu, ar ko jau viņa tēvs bija nodarbojies.Viņš laikam ieguldīja lielu naudu, lai ierīkotu tulpju plantāciju,uzcēla siltumnīcu. Es arī šajā lietā iesaistījos, jo tas bijaienesīgs bizness. Tā mēs gandrīz trīs gadus diendienā bijām kopālīdz laikam, kad notika tā, ka man bija jāiet slimnīcā. Pēcpusgada, ko pavadīju slimnīcā, aizbraucu uz dienvidiem, kadatgriezos, sākās Tautas fronte. Iesaistījos Tautas frontē, betViktors tajā laikā atkal bija arestēts. Kad viņu atbrīvoja, kāzināms, viņš uzreiz aizbrauca uz ārzemēm. Tad bija klusuma brīdis,es nezināju par viņu neko, nezināju, kur viņš ir. No Viktora mammasuzzināju, kur viņš ir, un sazvanījos ar viņu. Pēc tam viņš manregulāri zvanīja, un pāris reizes esmu bijis pie viņa ciemosNīderlandē, kur viņš dzīvoja. Vai jūs viņu pazināt tikaipersoniski, vai pazīstat arī viņa ģimeni? Labi pazinu viņa mammu,papu, brāli. Kad 1984.gadā piedzima meita Lola, Viktors lūdza manibūt par viņas krusttēvu. Ar Viktoru bija tā - ja tu biji viņadraugs, tas bija pamatīgi un nopietni. Tāpat, ja tu biji nedraugs,tas arī bija nopietni. Gan toreiz, gan šodien es vienmēr esmuvērtējis ļoti augstu to, ka ir draugs, ka tu dzīvo apziņā, ka ircilvēks, uz ko vari paļauties. Viņš bija ļoti mērķtiecīgs cilvēks,un es vienmēr esmu viņu uzskatījis par apdāvinātu, gudru cilvēku.Tātad par visiem šiem trīsdesmit gadiem jūs ar pilnu atbildībassajūtu varat teikt, ka viņš ir bijis jūsu draugs? Jā. Parseptiņdesmitajiem gadiem, kad Balulis tika tiesāts, varētu pateikt- kam jaunībā negadās... Taču astoņdesmitajos gados, vismaz kātagad atceras, viņš jau bija zināms kā autoritāte kriminālajāpasaulē ar visām no tā izrietošajām sekām. Jūs to nezinājāt? Vaiarī pievērāt acis? Es nezināju, kas astoņdesmitajos gados ViktoruBaluli uzskatīja par autoritāti. Tas, manuprāt, ir stipripārspīlēts. Kad pie viņa strādāju, redzēju, kādi cilvēki pie viņabrauc, kāds ir viņa paziņu loks - es nebrīnījos par to, jo zināju,kur viņš ir "sēdējis". Bet jau tajā laikā viņš gribēja sākt jaunu,skaistu dzīvi. Kāpēc tad viņš nopirka māju - viņš taču varējadzīvot Rīgas centrā, nevis rakņāties pa zemi, braukt pa naktīm uzĻeņingradu tirgot puķes. Es redzēju, ka cilvēks grib aiziet no visatā. Es gribēju viņam palīdzēt. Mēs par to daudz runājām. Dzīvojupārliecībā, ka tas notiks. Diemžēl tas nenotika. Kāpēc? Droši vienviņam nepietika gribasspēka aiziet no, kā jūs sakāt, noziedzīgāspasaules. Kas viņu tur iesaistīja? Cietumā pavadītie gadi. Betkāpēc viņš neņēma blakus sev kādu cilvēku no tās pasaules, kāpēcviņš ņēma jūs? Es domāju, ka viņam gribējās kontrastu - iesākotkaut ko jaunu. Tā vai citādi, es biju beidzis universitāti, arīredzesloks cits nekā tajās aprindās, pie kurām viņš bija pieradis.Viņš respektēja daudzus manus viedokļus, kaut man citu plusu nebija- ne nauda, ne autoritāte, ne spēks, nekas. Tad, astoņdesmito gaduvidū, kad jūs sākāt strādāt pie viņa mājā, vai iepazināties arī arviņa līdzgaitniekiem, un vai tur starp viņiem nebija cilvēki, kastagad ir pazīstami? Es vēlreiz saku, ka tas bija mēģinājums aizietno tā, ko sauc par noziedzīgo vidi. Vienīgais, kam viņš atļāvaienākt tai mājā, bija Dzintars Kromanis. Arī viņš sadzīvē bijanormāls, man pieņemams cilvēks. Viņš bija mierīgs, neplātījās arsavu fizisko spēku, cilāja svarus, skrēja krosu un boksējās. Betcitādi - pie galda - ar "lūdzu" un "paldies"... Viņš nebija tāds,ar kuru man būtu nepatīkami būt kopā. (Dzintaru Kromani nošāva Rīgā1989.gadā - J.D.) Man jāsaka, ka par darbu - jūs saprotat, ko esdomāju ar viņu darbu - es nekad nevienam neko neprasīju. Jau pašāsākumā iemācījos neuzdot jautājumus. Es jau sen dzīvoju pēc mācības- ja tu gribi, lai tev būtu draugs, aizver vienu aci. Ja tu gribi,lai tev būtu labs draugs, aizver abas acis. Es negribu teikt, kadzīvoju ar aizvērtām acīm - nē, man acis bija vaļā un daudz kosapratu. Bet tajā laikā, vismaz mūsu saskarsmes punktos, es nekadneredzēju kaut ko kriminālu vai ko tādu, kas man liktu pieceltiesun iet projām. Man bija patīkami tur strādāt, jo tur vajadzējavislabāko līmeni. Un, ja tu esi meistars, ja tev ir dota iespējaizvērsties un pielietot savu fantāziju krāsu izvēlē vai interjeraizveidē un tu redzi, ka kāds to novērtē, tas katram cilvēkam irpatīkami, arī man. Arī labi nopelnījāt? Jā, es pelnīju kā profesorsuniversitātē, ja ne vēl labāk. Jūs teicāt, ka pēc darba Sarmas ielājūsu attiecībās ar Viktoru Baluli bija pārtraukums līdzdeviņdesmitajiem gadiem. Astoņdesmitajos gados jūs bijāt amatnieks,bet pēc pieciem sešiem gadiem - politiķis, ārlietu ministrs. Tasjau ir cits statuss - arī prasībās pret sevi un sabiedrībasprasībās pret politiķi. Vai jūs par to domājāt, kad pats Balulimeklējāt, lai atjaunotu kontaktus? Jā. Arī politiķim var būt draugiārpus politikas. Esmu vienmēr centies norobežot politiku no savaspersonīgās dzīves, uz ko arī politiķiem ir tiesības. Turklāt esnemeklēju, kā jūs sakāt, autoritāti. Es meklēju savu draugu. Tiegadi, kas kopā pavadīti, tos nevar izdzēst, un man bija cilvēciskatieksme šo cilvēku satikt, vēl vairāk tāpēc, ka viņš dzīvoja tajāsabiedrībā, kurā mēs gribam integrēties. Uzskatu, ja viņš, turdzīvodams, būtu nodarbojies ar kādām netīrām lietām, viņam turdzīves nebūtu. Es taču nebraucu uz kaut kādām Sibīrijas raktuvēm,kur viņš strādā, iekalts ķēdēs, par kādu šausmīgu noziegumu... Kādujūs viņu ieraudzījāt tagad, rietumos, deviņdesmitajos gados? Daudzmierīgāks, ļoti rietumniecisks. Pat manierēs, sadzīvē. "Te cilvēksir kaut kas," viņš teica, "tas nav kā tur, pie jums..." Viņšbriesmīgi lamāja komunistu režīmu. Es nekādā gadījumā negribu viņutaisīt par disidentu, bet viņš ienīda to sistēmu un cilvēkus, kasar šo noziedzīgo sistēmu bija aktīvi saistīti. Arī uz manu sievu,kad viņi iepazinās, viņš atstāja vislabāko iespaidu - ar savāmmanierēm, stabilitāti. Tas, ka mana sieva viņu pieņēma kā kārtīgucilvēku, ar ko mēs varam draudzēties, - tas arī man bija būtiski.Viņš man tiešām ļoti bieži zvanīja, es priecājos par viņapanākumiem un bēdājos, kad te presē publicēja rakstus par ķīlniekuturēšanu un Sarmas ielu. Iedomājieties, kā es jutos, kad pirmoreizlasīju par Sarmas ielu - māju, kur esmu ielicis divus gadus nosavas dzīves. Es runāju par to ar Viktoru. Viņš man teica - tā mājair sen pārdota. Viņš nosodīja tos cilvēkus, kas izmantoja šo mājuķīlnieku turēšanai, tādējādi izvelkot viņa vārdu presē. Jūsneticējāt, ka viņš ir saistīts ar noziegumiem, kas notiek Latvijā?Neticēju. Nebija pamata. Gribas ticēt, ka man Viktors nekadnemeloja. Viņš bija spēcīgs cilvēks, un es viņā ļoti cienīju to, kaviņš nebaidījās pateikt patiesību acīs. Varbūt dažreiz ļoti rupjuun subjektīvu patiesību, bet tā bija viņa taisnība, un man nebijanekāda pamata viņam neticēt. Arī par Sarmas ielu. Es arī šodienticu, ka viņam ar to nebija nekādas saistības. Bet tas, ka, arīdzīvojot Nīderlandē, viņš bija saistīts ar apšaubāmas reputācijascilvēkiem - Viktoru Šestakovu, Ivanu Haritonovu... Mums katram irmūsu dzīves fotogrāfijas. Es no savas negriežu ārā Viktoru Baluli.Viņš no savas negrieza Viktoru Šestakovu un Ivanu Haritonovu. Jūsuzskatāt, ka deviņdesmitajos gados viņš ar nelikumībām navnodarbojies? Nē. Ja viņš būtu tas, par ko viņu te mēģina uztaisītpresē, šaubos, vai viņš būtu dabūjis Nīderlandes pilsonību. Espatiešām viņam nekad neprasīju jautājumus, ko būtībā arī civilizētārietumu sabiedrībā neuzdod - cik tev naudas, kur tu to pelni. Betesmu bijis Amsterdamā, redzējis viņa biroju un cilvēkus, kas turstrādāja, esmu dzirdējis telefona zvanus un sarunas par naftām,kuģiem, biržām, ostām, cenām. Tas radīja pārliecību, ka iruzstādīts liels, nopietns bizness. Jūs varat jautāt, kāpēc viņšdzīvoja mājā, kas piederēja... Mana atbilde - tie bija viņa draugi,kuriem viņš gribēja izlīdzēt, un es nekad neesmu prasījis, kāpēcviņš to dara. Par iesauku - Animal - vai jūs arī to lietojāt? Nē,kāpēc lai es to darītu? Es apmēram zinu to epizodi, kā šī iesaukaradās. Viktors vēl jaunībā kādu smagi piekāva un tā dabūja iesauku.Godīgi sakot, es to iesauku biju aizmirsis, jo nekad nedzirdēju, kakāds viņu tā uzrunātu. Varbūt nebija attiecīgas kompānijas? Varbūt.Jūs teicāt, ka prese veidoja Baluļa tēlu. Bet ir taču kāds, kaspresei dod informāciju. Prese dara savu darbu. Bet prese nav visuredzoša un pie patiesās informācijas vienmēr piekļūstoša. Presemēģina likt kopā no tā, ko tā dabū, bet vai vienmēr tā ir īstāpatiesība? Daudz no tā, kas ir rakstīts presē par Viktoru, manāuztverē ir izdomāts. Teiksim, kāpēc man ticēt presei, kas raksta,ka viņam ir nami Nīderlandē, ja viņš man ir teicis, ka neviens namsNīderlandē viņam nepieder. Vai pēc rakstiem presē jūs ar Balulinerunājāt par iespējām publiski atbildēt? Runājām. Bija reizes, kadviņš gribēja aicināt žurnālistus uz Nīderlandi un sniegt intervijaspar savu patiesību. No tā viņu atturēja tas, ka Ivans Haritonovsbija apcietināts. Viņš negribēja izsaukt dusmas, kas varētu tiktizgāztas uz Haritonovu. Spirta kontrabandas darījumos noNīderlandes caur Lietuvu uz Ukrainu, kuros bija iesaistīts arīAleksandrs Lavents, ir konkrēti fakti, kas liecina par ViktoraBaluļa līdzdalību... Bet vai Lavents par to sēž cietumā? Vai tas irpierādīts? Nesaku, ka tas tā nav bijis, neesmu iedziļinājies Baluļabiznesa darījumos. Es tikai gribu turēties pie principa - kamēr navpierādīts, nav tiesību saukt cilvēku, teiksim, par "reketierukarali". Vai jums nepiedāvāja parakstīt skandalozo Haritonovaatbalsta vēstuli? Piedāvāja. Viktors man lūdza, lai es to parakstu.Teicu - ja tu gribi, lai tev būtu draugs, neprasi no viņa vairāk,nekā viņš var. Es to nevaru un to nedarīšu. Viņš teica, ka tā varglābt viņa draugu. Uzskatīju, ka tā var Ivanu Haritonovu"iesēdināt" vēl dziļāk. Vai visā jūsu pazīšanās laikā nav bijušassituācijas, kad jūs būtu bijis Baluļa nelikumīgu darbībulīdzzinātājs? Varbūt ir bijis viens tāds gadījums - kad mēs sākāmstrādāt Sarmas ielā, viņš atbrauca vienu vakaru pie manis uz mājām,iedeva man vienu saini un prasīja, vai es to nevaru paglabāt.Prasīju, kas tur ir, viņš teica - nauda. Tā es vienu nakti topaglabāju, neatvēru, neskatījos, kas tur ir, un nākamajā dienāatdevu. Pēc dažādiem aprakstiem mafiozi bēres ir iespaidīgsnotikums. Jūs esot bijis Baluļa bērēs Nīderlandē. Vai varētu lūgtjūs kā aculiecinieku par to pastāstīt? Stāvot pie zārka, essaskaitīju - ar visu zārkā gulošo - astoņpadsmit cilvēkus. Nezinu,cik no tiem bija viņam tuvi cilvēki. No tiem, ko es pazinu, bijamamma, meita, sieva, divas sievas draudzenes un biroja darbinieki.Ja ir gājis bojā augsta ranga "krusttēvs", kā te tagad iztēlo, itkā tiek sarīkotas grandiozas bēres ar kilometriem garām pavadītājurindām, lepniem braucamiem un tā tālāk. Bet tā visa nebija. Patneviena anonīma vainaga. Kāpēc? Es zinu tikai to, ko viņš man irteicis - ka viņš grib aiziet no visa tā, kas ir bijis šeit. Manapersonīgā versija ir, ka viņa bojāeja lielā mērā ir saistīta ar to,ka viņam neļāva aiziet no šīs vides. Vai bērēs klāt bija arīpolicija? Bija. Atvadīšanās vispirms bija pilsētā, tad brauca uzkapiem. Kad pēc apbedīšanas gāju uz kapsētas izeju, pie manispienāca divi cilvēki, kurus es sākumā noturēju par kapračiem, betviņi izrādījās detektīvi un man uzdeva dažus vispārīgus jautājumus.Viņi pat nepaprasīja manus dokumentus. Par kā naudu jūs braucāt uzNīderlandi? Par savu naudu. Tagad jums kā krusttēvam paliekmorālais pienākums pret Viktora Baluļa meitu. Jā. Diemžēl nekodaudz nevaru izdarīt - varu piezvanīt, varu kādu vēstuli uzrakstīt.Nezinu, kā viņa ģimene turpmāk dzīvos, godīgi sakot, nezinu, kādsir viņu materiālais stāvoklis. Taču savu morālo pienākumu centīšospildīt pēc labākās sirdsapziņas. Jūs par to visu varējāt nerunāt,lai neapdraudētu savu politisko karjeru... Mēs ar Viktorunedzīvojām izolētā vidē. Ir daudzi cilvēki, kas bijuši mūsuattiecību aculiecinieki. Tāpēc labāk runāju es, nekā lasusacerējumus. Par politisko karjeru. Joprojām uzskatu, ka ViktorsBalulis nebija nekādi noziedzies pret Latvijas valsti un nekadnetika sodīts par Latvijas vai Nīderlandes likumu pārkāpšanu. Esnegribu radīt iespaidu, ka viņa dzīvē nebija kļūdu. Skaidrs, ka arītagad vairākas lietas viņā nosodu. Bet ne tik daudz, lai atteiktosno draudzības ar viņu.