Kāpēc cilvēki par to nezina?

gada Apcerējumos par histēriju Zigmunds Freids sāk "Emmijas fon N., 40 gadus vecas vidzemnieces", klīniskā gadījuma aprakstu, kurai vairums psihoanalīzes vēsturnieku piedēvē psihoanalīzes norises nosacījumu definējumu. Kā atzīst Freids pats: "Šis bija pirmais gadījums, kurā es pielietoju (..) katarsi." Kaut arī patiesībā Emmija fon N. nekad nav dzīvojusi "lielpilsētas tuvumā esošā muižā Baltijas jūras krastā", Apcerējumi par histēriju tomēr saistīti ar Rīgu. Kā pasvītro Parīzes VII universitātes profesors Pols Lorāns Asūns, rakstot Apcerējumu par histēriju teorētisko daļu Zigmunds Freids un, īpaši, Jozefs Breijers, ir iespaidojušies no Rīgā dzimušā un augušā fizikālās ķīmijas pamatlicēja Vilhelma Ostvalda enerģētikas teorijas. Tāpat šīs teorijas elementi izmantoti arī libido koncepta izstrādē. Bet kādēļ šodienas Latvijā, kā Kultūras Dienas (2.VI numurā) publicētajā tekstā Freids - mūžam dzīvs? apgalvo Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes profesors Viesturs Renģe, "lielai daļai zināšanas par Freidu ir anekdošu līmenī"? Kā šāda situācija izveidojusies? Ja palūkojamies vēsturē, tad redzam, ka, piemēram, 1922.gada Starptautiskajā psihoanalīzes kongresā Berlīnē piedalījās vairāk rīdzinieku nekā parīziešu, japāņu vai čehu, par norvēģiem, somiem, zviedriem vai dāņiem pat nerunājot. Tāpat žurnāls International Journal of Psycho-Analysis sniedz "jaunumus no Rīgas universitātes" - paziņojumu par to, ka "1922./1923.mācību gada ziemas semestrī prof. Šneiders sniegs divus lekciju ciklus no psihoanalītiskā redzes viedokļa: 1) pusaudžu psiholoģija un audzināšana; 2) psihopatoloģija". Un tomēr - kaut arī profesors Šneiders pieņēma pacientus savā kabinetā Visbijas prospektā 14, viņa darbam ar psihoanalīzi bija visai attāls sakars. Tā Oskara Pfistera 1922.gada 3.aprīļa vēstulē Zigmundam Freidam lasām: "Profesors Šneiders no Rīgas man raksta par brīnišķīgajiem rezultātiem, kurus sniedz viņam Roršaha metode" un nevis psihoanalīze. Fakts, ka Ernests Šneiders savu personīgo analīzi bija izdarījis ar Karlu Gustavu Jungu un mācītāju Oskaru Pfisteru, nepaliek bez sekām. Tas jūtams gan viņa lietotajā terminoloģijā, gan Psihoanalītiskās pedagoģijas žurnālā (Zeitschrift fuer psychoanalytische paedagogik), gan viņa audzēkņu pastiprinātajā interesē par audzināšanu un nevis klīnisko darbu. Kā raksta K.Vēbers, "nevarētu teikt, ka [E.Šneiders] (...) būtu jebkad pilnībā pieņēmis psihoanalīzes teorētiskos pamatus. Viņš drīzāk mēģināja tos integrēt ideālistiskajā filozofijā". To gan nevarētu teikt par Oto Fenihela audzēknēm Bertu Bērzu un Feigu Krāmeri. 1934.gada martā O.Fenihels sniedz pārskatu par psihoanalītiskajām norisēm pasaulē un cita starpā raksta, ka "viesojoties Rīgā [viņš varējis] pārliecināties, ka tur veiktais klīniskais psihoanalīzes darbs ir īpaši labs. Bērzas kundzes un Krāmeres kundzes pozīcijas gan ir dažādas, arvien vēl nedaudz neskaidras, bet viņas ir labas analītiķes, kuru spriedumi par ārējiem notikumiem un saistībā ar analīzi ir labi argumentēti". Tobrīd arī Skandināvijas valstīs psihoanalīze ir pašā iedīglī. Dāņu - norvēģu psihoanalītiskās biedrības dibināšanas brīdī 1934.gadā Feiga Krāmere ir vienīgā šīs biedrības biedre, kas nedzīvo Norvēģijā. Šai kontekstā tad arī ierakstās prof. Renģes rakstā minētais fakts, ka apgāds Ēra Z.Freida darbu Trīs apcerējumi par seksuālo teoriju izdod tikai 1935.gadā. Līdz tam apgāda veidotajā Psihoanalīzes bibliotēkā bija publicēti Vilhelma Stekela darbi Vēstules mātei divos sējumos un Modernā laulība, kurus Freids bija atzinis par samērā neveiksmīgiem psihoanalīzes vulgarizācijas mēģinājumiem. Pamazām psihoanalīze nostiprinās arī Latvijā. Tomēr, kā 1936.gada Marienbādes psihoanalītiskā kongresa atklāšanas runā atzīmē Freida līdzgaitnieks Ernests Džonss, brīvība ir nepieciešams psihoanalīzes pamatnosacījums. Tā kā gan nacionālsociālistiskā, gan komunistiskā propaganda balstās uz suģestiju, nav brīnums, ka totalitārie režīmi psihoanalīzi aizliedz. Psihoanalīzes procesā cilvēks atbrīvojas no suģestijas. Viņš noskaidro, kas viņam ticis uzspiests - kā viņu veidojuši vecāki, skola un sabiedrība, kādā gultnē tikusi virzīta viņa identitāte. Cilvēks apjēdz, kas līdz šim bija noteicis būtiskās izvēles viņa dzīvē (profesijas, dzīvesbiedra, seksuālās orientācijas, baudas veida izvēles utt.), beigu beigās nonākot līdz tam, kas īsti ir viņš pats.