Kāpēc man ir paveicies?

Tāpēc baznīca nepārprotami pauž savu nostāju par dzīvību, par sabiedrības veselību, atzīstot, ka bez dzīvības esamības arī valsts pastāvēšana ir apšaubāma. Esot atvērti savstarpējas cieņas pilnam dialogam, kristieši vēlas argumentēti pamatot savu nostāju, izskaidrojot, ka teoloģiskie argumenti, izteikti bauslī «Tev nebūs nokaut!», nebūt nav pretrunā ar tiesiskiem, zinātniskiem un vispārcilvēciskiem argumentiem, bet pat ir tiešā harmonijā ar tiem. Valstij, kas vēlas kļūt par patiesi demokrātisku un tiesisku, ir jāļauj cilvēktiesībām caurstrāvot gan publiskās, gan privātās tiesības. Aborts dabisko tiesību kontekstā ir pārkāpums, jo jau pats dzīvības fakts vien rada pamatu pārējo tiesību īstenošanai. ANO Bērnu tiesību konvencijas preambulā pasludināts: «Bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.» Arī mūsu valsts Satversmes 93.pantā noteikts, ka «ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums», un arī Latvijas Civillikuma mantojuma tiesību daļā paredzētas vēl nedzimuša bērna tiesības uz mantojumu. Tiesa gan, uzreiz nākas piebilst, ka tiesiskā aspektā šis jautājums vēl nav līdz galam atrisināts un joprojām tiek pakļauts dažādām interpretācijām. Valsts likumdošana, samērojot sievietes un viņas nedzimušā bērna tiesības, pašlaik par nozīmīgākām ir atzinusi sievietes tiesības. Taču, ja valsts likums liedz kādai cilvēku grupai (t.sk. vēl nedzimušiem bērniem) aizsardzību, kas šai grupai likumīgi pienākas, tad tādējādi noliedz visu personu vienlīdzību likuma priekšā. Aborts nebūtu uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu, ja ieņemto bērnu līdz zināmam vecumam neuzskata par cilvēcisku būtni. Atstājot katra subjektīvai apcerei jautājumu kā divu pretēja dzimuma cilvēcisku būtņu tieša seksuāla kontakta rezultātā bioloģiski var rasties «kaut kas cits», nevis cilvēks, nedaudz ieskicēsim jautājuma dabaszinātnisko pusi, mēģinot rast atbildi uz jautājumu «kā un kad rodas cilvēks». Pētnieki atzīst, ka jau tajā mirklī, kad spermatozoīds apaugļo olšūnu, tiek noteiktas ieņemtā cilvēka vispārējās un individuālās iezīmes - dzimums, acu, matu un ādas krāsa, sejas vaibsti u.c. Jaunajā šūnā, ko izveido olšūna un spermatozoīds, ir ietverts ieņemtā cilvēka ģenētiskais kods, aptuveni dienu pēc ieņemšanas šūnas kodolā esošās hromosomas dalās, veidojot divas un pēc tam jau neskaitāmu daudzumu šūnu ar vienādām ģenētiskām īpašībām. Četras vai piecas dienas pēc ieņemšanas jaunais organisms ieligzdojas dzemdē, drīz vien izveidojas embrija aizmetnis, un jau trīs nedēļas pēc ieņemšanas sāk pukstēt mazā cilvēciņa sirds, lai gan sieviete jauno dzīvību sevī vēl neapzinās. No mātes asinsrites neatkarīgs, noslēgts asins riņķojums un citāds asins sastāvs bērnam izveidojas 21.dienā. Tas ļauj secināt, ka cilvēks sākas no ieņemšanas brīža un uz viņu ir attiecināmas visas likumdošanas normas par cilvēka personas aizstāvību. Šķietami aizstāvot sievietes tiesības, tiek skaidrots, ka viņai ir tiesības pašai lemt par sevi, savu klēpi, rosinot viņu uzskatīt, ka līdz ar neplānotā bērna ieņemšanu tiek aizskartas viņas tiesības. Citā aspektā jautājums risināms, ja seksuālais kontakts bijis varmācīgs vai negribēts, taču arī šajā gadījumā bērns nav viņu ieņēmušās sievietes īpašums un nav klēpja, kurā viņš tiek iznēsāts, sastāvdaļa. Viņš jau kopš ieņemšanas brīža ir pilnīgi jauna, unikāla un neatkarīga būtne. Jau minēts, ka sieviešu veselības aizsardzība, dzīves kvalitāte, privātās dzīves aizsardzība un beigu beigās brīvība un tiesības pašai rīkoties ar savu ķermeni ir daži abortu piekritēju argumenti. Taču bērnu tiesības uz dzīvību nav pretnostatāmas vecāku tiesībām uz komfortu. Cilvēktiesību teorija paredz, ka dažas cilvēktiesības var tikt ierobežotas, lai aizsargātu citu cilvēku pamattiesības. Šāds sievietes tiesību ierobežojums ir attaisnojams ne tikai bērna dzīvības dēļ, bet arī aizsargājot pašu sievieti no aborta sekām. Apgalvojot, ka aborts ir vēlams un pat ieteicams, tiek minētas gan iespējamās augļa attīstības anomālijas, gan mātes endokrīnās problēmas, ekstraģenitālas, vīrusu un cita veida saslimšanas, kaitīgi ieradumi, psiholoģiski un vēl citi neskaitāmi iemesli, kas liek sievietei izdarīt izvēli par labu nedzimušā bērna slepkavībai. Taču tieši tikpat daudz, ja ne vairāk argumentu minami par labu tās pašas sievietes veselībai, ja bērns tiek saglabāts. Praktizējoši ginekologi atzīst, ka ir grūti identificēt aborta sekas, jo abortus izdarījušās sievietes biežāk izjūt vainu par savu izvēli neatkarīgi no tā, kādi bijuši šīs izvēles iemesli. Sieviešu visbiežāk minētais aborta izdarīšanas iemesls ir apkārtējo atbalsta trūkums un tikai pēc tam tiek minētas ekonomiskas un tiesiskas problēmas, uz kurām kā uz prioritārām uzmanību vērš aborta ieteicēji. 20% sieviešu, kuras izdara abortu, kādā brīdī apsver pašnāvības iespēju par aptuveni 12% biežāk nekā pārējās sievietes, turklāt aborts var tikai palielināt risku saslimt ar krūts vēzi, jo, pārtraucot grūtniecību, vardarbīgi tiek pārtraukta arī krūšu attīstība un vēl līdz galam neattīstījušos šūnu jutīgums palielina risku iegūt audzēju. Par nozīmīgām aborta sekām uzskatāmi arī t.s. PAD jeb pēcaborta distress, kas parādās jau trīs mēnešus pēc aborta un izpaužas kā fiziskas un psihiskas sāpes un liela zaudējuma izjūta, un t.s. PAS jeb pēcaborta sindroms, kas gan sākas tikai vairākus gadus pēc aborta, bet izpaužas kā nemiers bez redzama iemesla, neapmierinātība ar dzīvi, dzīves jēgas zudums, bezcerība un depresija. Lai gan šis diskurss neparedz kā galvenos un noteicošos argumentus izvirzīt Dieva vārdu, jo teoloģiski argumenti nepārliecinās cilvēku, kurš netic Dieva autoritātei, tomēr bez raksta sākumā pret abortiem minētā baušļa «Tev nebūs nokaut!» jāmin arī citi tālāku diskusiju izslēdzoši Jēzus vārdi: «Ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.» (Mt 25,40) Jau pirmo kristiešu draudzes, protestējot pret valdošajām romiešu un grieķu paražām izdarīt abortus un iznīcināt jau dzimušus bērnus, ir norādījušas, ka nav nonāvējams auglis, pārtraucot grūtniecību un nav nogalināms jaundzimušais bērns. Dievs mūs ir mīlējis jau pirms mūsu piedzimšanas, sakot: «Pirms es tevi radīju mātes miesās, es tevi jau pazinu un, pirms tu piedzimi no mātes miesām, es tevi svētīju.» (Jer 1, 5) Līdz ar to kristieši atzīst par svētu cilvēka dzīvību, uzsverot, ka tā ir jāciena un jāaizsargā jau kopš ieņemšanas brīža. Baznīca vienmēr ir apliecinājusi, ka jebkurš tīši izraisīts aborts ir morāli ļauns. Arī Hipokrāta zvēresta tekstā, kas tika izstrādāts atbilstoši morāles un ētikas prasībām un vispārcilvēciskiem principiem, ārsti apņemas «...nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai». Jauna dzīvība izsenis tikusi radīta kā mīlestības, nevis tikai seksualitātes auglis, un mīlestība arī nekristiešu vidū ir atzīta kā tikumiska vērtība. Ņemot vērā iepriekš paustos argumentus, kas pamato kristīgo viedokli, var tieši secināt, ka Kristus baznīca nevar akceptēt abortu legalizāciju, kā to paredz seksuālās un reproduktīvās veselības likumprojekts. Apzinoties, cik šis jautājums ir sāpīgs un grūti risināms, mēs tomēr nevaram palikt pie vienkāršā aizlieguma, pasakot tikai konkrētu «nē» abortiem. Visu konfesiju kristieši Latvijā savu iespēju robežās cenšas aizsargāt jauno dzīvību. Piemēram, jau vairākus gadus darbojas misija Pakāpieni, kurā tiek pieņemtas savu tuvāko un sabiedrības atraidītas jaunās māmiņas. Darbojas arī ģimenes atbalsta centrs Sargāsim brīnumu un kustība Par dzīvību, bet tas joprojām nav pietiekami, lai atrisinātu šo sasāpējušo jautājumu. Ir vajadzīga valsts mēroga programma, kas paredzētu arī atbilstošas izmaiņas likumdošanā, lai palīdzētu sarežģītā situācijā nonākušajām sievietēm, un kristieši ir gatavi sadarboties tās praktiskā īstenošanā.