Kārlis Vērdiņš

Braucu ar savu mazo ailavjū, saspiestu, gandrīz jau atdzisušu. Bet sanāca tā, ka neaizbraucu uz mājām. Nokļuvu tur, kur visi līksmi un asprātīgi, un ļoti izsalkuši. Iedzēru, uzdziedāju, bet maizīti pataupīju. Laikam tikai trešajā dienā beidzot varēju tevi pacienāt, tu biji tik nikns, ka apēdi maizīti, lāgā to neapskatījis. Būtu es drosmīgāks, būtu teicis - tu taču zini, ka es tevi mīlu, tu taču zini, ka apbrīnoju. Neliec man, lai atkal to saku. Dharmas laukā Mēs te sēžam un ēdam kartupeļus, bet Rembo un Verlēns jau ir Briselē. Esot uzrakstījuši daudz jaunu dzejoļu. Mēs te Lielajos kapos dzeram alu, izglītojam cits citu un paši paliekam galīgi skābi. Bērns raud celiņa malā. Ardžuna sacīja: "Man nevajag ne karaļvalsts, ne laimes, tikai vēl vienu dienu nesēdēt pie tā smirdīgā datora." Un saļima viņš pie kāda pelēka kapakmens. Kuš, lasi tālāk! Viņi esot jau Londonā! Visapkārt esot dzeltena migla. Bet mums bambuks aug griezdamies vāzītē virtuvē. Londonas spiegu ziņojumus jau aplūko Briseles datoros. Bet mums te virtuvē zilā bļodiņā sīpols. Izkurtējis, atdevis visu spēku zaļam lociņu pušķītim. Pasaka par filoloģi Sintiju Kad Sintijas īsais un grūtais mūžs bija noslēdzies, viņa cēlās uz gaišajiem Debesu mājokļiem dusēt mūžīgā mierā. Bet vārtos stāvēja svētais Pēteris bargu seju un sacīja tai: "Tavs īsais un grūtais mūžs nu ir galā, bet nevaru tevi laist gaišajos Debesu mājokļos, jo tavi akadēmiskie parādi pret Debesīm brēktin brēc. Ja gribi rast mūžīgo mieru, saki man, Sintija, kas tas ir - diskurss?" Un Sintija teica: "Neņem nu ļaunā, svētais Pēter, bet nezinu, kas ir diskurss. Dienā, kad mūsu kursam to stāstīja, kopā ar mazajiem brāļiem un māsām es mežā lasīju žagariņus." Svētais Pēteris, brīdi klusējis, sacīja tai: "Ai, nabaga Sintija, grūts ir tavs ceļš uz Debesu mājokļiem. Saki man vismaz, kas tas ir - paradigma?" Un Sintija teica: "Es atbildēt nevaru, svētais Pēter, jo dienā, kad mūsu kursam to stāstīja, es mazā, nomaļā meža skolā mācīju bērniem lasīt un rakstīt." Svētais Pēteris, brīdi klusējis, sacīja tai: "Ai, nabaga Sintija, sūrs ir tavs ceļš uz mūžīgo mieru. Saki man jel, kas tas ir - identitāte?" Un Sintija teica: "Svētais Pēter, dienā, kad mūsu kursam to stāstīja, es auklēju savu dēlu ar dzelteniem matiem un gaišzilām acīm gluži kā viņa tēvam, filoloģijas profesoram." Tad svētais Pēteris nopūtās dziļi un teica: "Ai, nabaga Sintija, īss un skarbs bij tavs mūžs, un veltīgi prasīt tev gudras lietas. Bet redzu, tev laba sirds. Un tāpēc dzēsīšu tavus akadēmiskos parādus un došu tev mūžīgo mieru." Un svētais Pēteris atvēra vārtus, un Sintija iegāja gaišajos Debesu mājokļos. Zīmes Tiklīdz tev kaut kas nepatīk, nekavējoties dod par to zināt - signalizē ar noliektu pieri un samiegtām acīm, neliec man svaidīties šaubās un minējumos. Lai straujāks galvas pagrieziens vai tikko manāma lūpu drebēšana dod nepārprotamu mājienu - divvientulības planēta briesmās, Mazais Princis veltīgi meklē tās apaļo apvārsni, lai pieķertos, pieturētos, neatkristu tālu melnajās orbītās. Lai runā sažņaugtās dūres un galvai pārvilktā sega - mans trokšņu slāpētais adresant, mana semiotikas mācību grāmata, atver acis kaut vai uz brīdi, kaut vai parādi mēli. Es gribēju sarīkot svētkus Klusi skan ērģeles, slaidās vāzēs mirdz baltas kallas. Rātni bērni tumšzilos uzvalciņos sasēduši uz zemiem soliņiem. Tēvi gludi sukātām bārdām klusējot saskandina. Jauki runāja mācītājs, un arī vijolnieks labu labais. Tikai nez kāpēc ļaužu sejās nemana prieku. Kad esam nodziedājuši Jūdziet, brāļi, kumeliņus, steidzīgākie jau atvadās. Ceļš tāls, un šis tas vēl mājā darāms. Palikušie tukšo glāzes un atceras pagātni. Manos svētkos joprojām nav prieka, nodomāju un eju laukā, kur baltas smiltis ap manu māju, skujiņām nokaisītas. Atbilde Saņēmām jūsu vēstuli, bet diemžēl pašlaik neko nevaram solīt. Situācija ļoti sarežģīta, un mēs vēl joprojām ceram uz pozitīvu risinājumu. Tomēr uzskatām par savu pienākumu jums paziņot, ka arī jūsu attieksme neveicina konstruktīvu sadarbību. Tā vietā, lai uzstādītu prasības, jūs varējāt būt tik laipns un atbalstīt mūs -arī mēs esam tikai cilvēki, strādājam neēduši un negulējuši. Atsūtiet muciņu alus vai dažas kotletes. Vai kaut ko tādu, kas noder barteram, - piemēram, litru asiņu vai kādu mierlaiku mēbeli. Tiklīdz kā būs kādi jaunumi, centīsimies jums paziņot. Diemžēl nevarēsim piezvanīt, taču sūtīsim vēstuli, ja vien būs kāds, kas aplaiza pastmarku. Ko tur liegties Es jau teicu, ka esmu noguris - šodien izvilku zebru no degošiem brikšņiem un iecēlu furgonā vienpadsmit saindējušos pingvīnus. Algu neprasu, publicitāti nevajag, tikai mazliet miera un klusuma. Bet tikmēr posts un aukstums iezadzies manā mājā, kur šie aizjūras darījumi nevienam nav saprotami, un priekšā stāvēja sāpīga izskaidrošanās. Vai varat iedomāties, daži tiešām jauki un mīļi cilvēki bija vairākas dienas sēdējuši bez ūdens, elektrības un seksa, un neviens nebija varējis viņiem paskaidrot lietas būtību. Bija vien pašam šī putra jāizstrebj. Gribēju jums to pastāstīt, lai zināt, kādas lietas no manis var sagaidīt. Bet citādi uzvedos labi, visiem palīdzu, pasauli glābju no sliktajiem zirnekļiem, mācos neeksistēt brīžos, kad tas nav nepieciešams. Pat lietū un slapjdraņķī lidoju pāri pilsētas tumšajām ielām, mans sarkanais apmetnis galīgi netīrs un samircis. * Parīze No gotiņas bišķīt palika naudiņa, un es saku vecajam - vsjo, es braucu uz Parīzi, šoruden vai nekad! Vecais tik smejas un saka - davai, davai, brauc uz tiem brīnumiem, paņem vēl Vaļu līdzi! Kad kartupeļi ir nost, abas ar Vaļu Rīgā sēžamies tūristu autobusā. Cauri Polijai, pelēks viss, slapjš. Man asara nobira, rindā uz ateju saku es Vaļai - vot, ko es vienmēr gribēju, aizbraukt uz Parīzi. Bērni jau lieli, un robežas vaļā, un citādi daudz jau tā prieka nav. Vecais vēl teica - liec labāk zobus, a es - ņi figa, es uz Parīzi! Un tālāk, mīļā, nemaz negribas stāstīt - cik tad tur bija, četras dienas noblandījāmies, un beigās visi jau sanāk, lai atpakaļ brauktu. Grupas vadītājs iet pa priekšu un vēl tur ko murkšķ. Mēs ar Vaļu velkamies astē, es paskatos atpakaļ, job tvoju, sāku raudāt! Kāda tur Parīze, vai tad es nezinu, vai tad es neesmu lasījusi, vai tad es neesmu sapņojusi - kankāni, kafēšantāni, mazie Monmartras pagalmiņi, mākslinieki ar beretēm galvā, Mulenrūža un kamēlijas... Domājiet, kaut ko redzēju? Pelēks viss, slapjš, rāda mums stikla klučus kaut kādus, uz ielām tie melnie, dzeltenie burtiski bariem, un viss tur tik dārgs! Es saku, es labāk pie sevīm uz socnodaļu eju, nevis tādu Parīzi skatos! Vecais tik smejas un saka - vot, muļķe, būtu vien zobus ielikusi. Ne tu muti vari vērt vaļā, ne tu izdarīji, ko lūdzu, - neiemeti tu baltu rozi upē no tilta, kur satikās Konsuela ar savu grāfu Albertu fon Rudolštatu. *** Kārlis Vērdiņš Dzejoļu krājumu Ledlauži (2001) un Biezpiens ar krējumu (2004) autors. Studē LU Filoloģijas fakultātes doktorantūrā, pēta latviešu dzejoļus prozā. Interesējas arī par Eiropas un Amerikas modernisma dzejnieku darbiem. Neapdomīgi iesaistās dažādos projektos. Brīvajā laikā guļ Mellužu pludmalē.