Karostu integrē Liepājā

Varbūt viņi ir traki, jo par to, ko viņi dara Karostai, viņiem neviens nemaksā. Parasti cilvēki bēg no šejienes, kas jau daudzkārt aprakstīta - gruveši, bezdarbs, bezcerība. Bērni nav fons Vairākus gadus laiku pa laikam viņi padzīvojuši Karostā, radusies cita attieksme. Viņi negribot būt krutie mākslinieki, kas izmanto drupu estētiku un bērnus par fonu, «uztaisa bildi un apakšā paraksta savu vārdu». Namu pārvalde māksliniekiem piešķīrusi pusi no skaistās, lai arī nolaistās cara laika Divu admirāļu mājas. Viņi varēja sēdēt uz padrupušā balkona un no augšas skatīties uz katedrāli, noplukušajiem namiem, uz to, kas notiek lejā, un justies kā prinči. Kristīne: «Jutām, nav taisnīgi, ka esam privileģētāki nekā vietējie. Sākām rīkot radošās darbnīcas gleznošanā un fotogrāfijā. Pienāca pēdējā diena: viss, bērni, ejiet mājās! Nē, te tā nenotiek. Nākamajā dienā viņi bija klāt: Ko mēs šodien darīsim?» «Nebija domas palikt. Bet viss bija iesākts, jaunieši sākuši nākt. Bet, ja es palieku, tad ir jādara kaut kas paliekošāks,» saka Karls jeb Kalle, «varbūt mēs esam pieļāvuši to, ko nedrīkst kinoveidotājs: esam gājuši cauri ekrānam. Mēs esam jau otrā pusē. Varbūt mums tagad ir jāņem mūsu kameras un jāfilmē pašiem sevi?» Kalle un Kristīne Viņš ir zviedrs. 1988.gadā bijis operators starptautiskā jauniešu grupā, filmējis Padomju Savienībā un Amerikā. Saticis latviešus. Izšķirstījis latviešu grafikas mākslas grāmatu. Jutis «kaut kādu radniecību». Pirms desmit gadiem pametis dzimto Norčēpingu, lai brauktu uz Rīgu - tikai uz trim mēnešiem - «saprast, kas te notiek». Šajos ļoti garajos mēnešos, kas vēl arvien nav beigušies, viņš paguvis filmēt arī Sibīrijā. Dibinājis Lokomotīvi. Karostu caur kameras aci pirmoreiz uzlūkojis pirms četriem gadiem, uzņemdams vienu Karostas minūti filmai 52 minūtes. Kallem ir 34 gadi. Kristīne ir dzimusi cēsniece, bet «visu mūžu dzīvojusi pa Rīgu». Viņai ir 30. Pēc darba Ziemeļvalstu informācijas birojā iesaistījusies Lokomotīvē. Viņi ignorējuši kinokrīzi un zināšanu trūkumu, bet sākuši filmēt. Sākot ar Salu, kurā piedzimst vējš, filmu par īru Aranas salām. Latvijā un Zviedrijā meklējuši to, kas vieniem ir pierasts, bet otriem - eksotika. «Izrādījās, visiem velk uz Karostu.» Izrādījās, viņi te ir ļoti vajadzīgi. Bet no Karostas brīvajā laikā, kura ir maz, kā zagšus viņi mēģina īstenot paši savas radošās kinomākslas ieceres. Pieprasījums «Vienalga, ko šeit dari, pēc tā ir pieprasījums,» saka Kalle, «tik daudz kā trūkst kultūras un sociālajā sfērā. Esam mēģinājuši piepildīt tos plankumus, kuros pilsēta neko nedara.» «Mums ir ļoti daudz ciemiņu. Varbūt tāpēc, ka te ir jūra, varbūt pasākumu dēļ. Un mums ir nerakstīts likums: visiem, kas šeit ierodas, jābūt kabatā dāvanai. Ja esi videomākslinieks, filmē, cik vien tu gribi. Bet kāda filma tev būs jāuztaisa arī ar bērniem,» stāsta Kristīne. «Mūsu bērni uzreiz saprot, ka tas ir viņiem, iepazīstas, uzmeklē sev interesantākos cilvēkus un prasa, ko viņi darīs. Ziemassvētkos bija atbraucis dzejnieks Sergejs Timofejevs no jauno dzejnieku apvienības Orbīta. Ziņa, ka viņš ir dzejnieks, izplatījās momentā. Tika izbīdīts ķeblītis, un viņam bija jākāpj augšā un jālasa dzeja.» Kalle: «Viņam pašam arī tas bija patīkami. Varbūt tas ir naivi, bet tas glaimo.» Kā Divi «Mēs sapratām, ka ar kultūru var daudz ko izdarīt sociālajās problēmās, dodot iespēju piedalīties sociālā riska grupas bērniem. Te kā uz delnas redzi, kādi ir apstākļi ģimenēs,» saka Kristīne. Kopā ar Liepājā iegūtiem domubiedriem viņi nodibināja sabiedrisko organizāciju K@2, kas izveidoja Karostas kultūras un informācijas centru. Aktīvākie centra apmeklētāji ir «brīvās Latvijas bērni», 1990. un 1991.gadā dzimušie karostnieki. Kā Dienai teica mazais Igors, «te var normāli atpūsties, nav jāstāv uz ielas.» Tāpēc viņš te nāk. Tobrīd viņš priekštelpā skaldīja malku. Centrs ir atvērts darbdienās no plkst.14 līdz 19. Tā ir tā pati Admirāļu māja Katedrāles ielā 2, kurā izkrāsots pāris istabu. «Lai ir mājīgi,» Kalle raksturo, «ja te būtu eiroremonts, cilvēkiem būtu bail ienākt.» «Varbūt atnāktu, deviņos līkumos saliekušies,» Kristīne piebilst. Telpas ir ļoti vienkāršas, bet neparastas. Naudas trūkums aizstāts ar izdomu. Apaļie galdi darināti no lielām, vecām kabeļu spolēm. Pie tiem tagad karostnieki mācās latviešu valodu un angļu valodu. Dienā te apgrozās 30-40 bērnu. Šī vieta it kā ir viens no e-Liepājas punktiem, lai gan pašvaldības attieksme ir pasīva. Aizraujošo iespēju ienirt internetā puikām un meitenēm nodrošina kāda liepājnieka dāvināts dators. Pašizmaksas cenu - 25 santīmus par pusstundu - ja nav naudas, var arī atstrādāt, piemēram, skaldot malku vai darot kādu citu centram derīgu darbu. Te visu laiku kaut kas notiek. Robežzeme Kalle veido filmu Robežzeme. Zilupē ieraudzījis uzrakstu Pierobežas josla. Borderland. «Sākām braukāt gar valstu robežām, un sākām domāt, ka Berlīnes mūri gan nojauca, bet pašlaik to būvē no jauna, tepat pie Zilupes. Varbūt tas tagad sauksies Baltijas mūris, kad Latvija iestāsies NATO? Sākām intervēt cilvēkus, kas pie robežām dzīvo. Bet apmetāmies Karostā un redzējām, ka šeit notiek tas pats. Un sākām filmēt vēlreiz, nu jau konkrētas sejas un likteņus. Cilvēki jūt, ka kaut kas Karostā sāk notikt. Vai uz labo vai uz slikto pusi? Informācijas trūkst vai arī tā parādās neveiksmīgi. Klīst neticamas baumas, un daudzi tām notic. Līdz šim nav bijis kontakta starp Liepāju un Karostu. Tagad, kopš centrā otrdienās sastopams pilsētas mērs vai vietnieks, vai direktors, kontakts veidojas. Varbūt tagad Karosta stāv uz tā sliekšņa, uz kura 80.gadu beigās stāvēja Latvija, kad arī bija kopības sajūta, kāda ir šejieniešiem Karostā.» Rensteļu bērni Kalle atceras bērnībā redzētu filmu Rensteļu bērni par zēniem, kuriem «mājās nav pārāk forši». Kalle: «Man tas vārds ir poētisms. Arī visstiprākā betonā tu vari izaudzēt puķi.» Viena no viņu bezgaldaudzajām iecerēm ir izveidot Jauno mediju laboratoriju. Kristīne: «Tas ir veids, kā iemācīt pašiniciatīvas pamatus, tā mēs domājam izaudzināt arī savu jauno maiņu.» Viņi cer, ka tad nebūs tā, kā tagad daudziem Karostas pieaugušajiem, kuri domā, ka darbs atnāks pats, ka to kāds iedos. «Šiem bērniem tā nebūs.» Kad K@2 saņēma pilsētas atzinības rakstu, pēc tā gāja nevis Kristīne un Kalle, bet trīs mazi puikas. «Tas dod viņiem pašpārliecību. Viņi pēkšņi saprot, ka tas ir viņiem, ka viņi var piedalīties, lai viņi var būt kaut kas. Šī ir Karostas integrācija Liepājā,» saka Kalle. Tagad viņi plāno arī alternatīvās Karostas Ziņas, bērnu uzfilmētas, bez cenzūras. Un vasarā «vedīs» Karostu uz Liepāju. Kalle un Kristīne te palikšot tikmēr, kamēr K@2 varēs sākt iztikt bez viņiem. «Tas, ko iemācījāmies šajā dzīves posmā - gan jau tas atpelnīsies,» saka Kalle. Liepājas Karosta Bijusī krievu armijas bāze, aizņem 65 procentus no Liepājas teritorijas 7031 iedzīvotājs agrāko 14 000 vietā 4226 darbspējīgie iedzīvotāji, 18,1% bezdarbnieku 24 % pilsoņu 195 apdzīvotas mājas, 30 neapdzīvotas, 480 tukšu dzīvokļu 3.pamatskola, 8.vidusskolas filiāle bērniem ar sociālām problēmām, bērnudārzs Jūras spēku mācību centrs 6 ražošanas un transporta uzņēmumi, 3 sadzīves pakalpojumu uzņēmumi, 11 veikali, 3 kafejnīcas Svētā Nikolaja katedrāle un tās labdarības virtuve.