Krievija un Kanāda viena otrai pasniedz ģeogrāfijas stundas tviterī

latviešu vārdā! Brauc uz Donbasu un bučo krievu tankus!

puustoshais kapitaalisms , bet smaka laba! nez kaapeec ta visi krievzhiidu olgarhi dziivo rietumos, elites beerni maacaas rietumos?Krievi kaadu kauju te uzvarees , bet karu atkal pazaudees.

Vaņkas kurina rusofobiju.

A u vas ņegrov vešajut. Nekas nav mainījies vatņiku paņēmienos...

par apjomīgo un patieso Krievijas tapšanas aprakstu! KAUNS PASŪTĪJUMA VĒSTURNIEKIEM, kas atgremo "uzvarētāju" pasūtīto vēsturi. Maskavā, Zvirbuļu kalnos pirmās ir baltu apmetņu atliekas.

1727. - 1730. g. Cara Pētera II valdīšanas laiks Krievijā. Absolūtās monarhijas nodibināšana Krievijā, zemnieku apspiešana. Jaunas teritorijas netika okupētas. Armiju samazināja, atlaižot cilvēkus mājās zemi kopt. Sāka attīstīties labības eksports. 1730. - 1740. g. Carienes Annas, - Kurzemes hercoga atraitnes, valdīšanas laiks Krievijā. Kurzemes hercogistes pievienošana Krievijai. Jekaterinburgas guberņas (Ukraina), Uraļskas guberņas, Karakalpakijas, Išimas apgabala un Barabinskas pustuksneša (no Išmimas līdz Irtišas upei), Akmoļinskas un Semipalatinskas guberņu teritoriju okupēšana un pievienošana Krievijai, izvietojot krievu karaspēka kontingentus un ceļot cietokšņus šajās teritorijās. Ar to tika pabeigta Ziemeļa Kazahijas okupēšana, palika brīvi vienīgi Turgajas un Akmoļinskas apgabali, kur saglabājās kazahu pašpārvalde. Tā kā kazahi bija nomadi, tos pakļaut tā arī neizdevās, kālab Kazahijā saradās cietokšņi aizsardzībai. 1741. - 1761. g. Carienes Elizabetes Petrovnas valdīšanas laiks Krievijā. Oloņecas novada okupēšana Karēlijā, Oloņecas guberņas nodibināšana, karaspēka un krievu emigrantu ievešana tajā. 1761. - 1762. g. Cara Pētera III valdīšanas laiks Krievijā. Izbeidza ieilgušo Krievijas un Prūsijas karu. Viņš bija vienīgais krievu cars, kas atdeva atpakaļ okupētās Prūsijas teritorijas miera labad. Karavīrus atlaida mājās kopt zemi. 1762. - 1796. g. Carienes Katrīnas II valdīšanas laiks Krievijā. Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas, Krimas, Kubaņas, Kabardas, Vladikaukāza (Kaspijas piejūras novadu) un Kazahijas Turgajas apgabala okupācija, gubernatoru nozīmēšana un armijas kontingentu izvietošana no jauna okupētajās teritorijās, kā arī Kilijas, Tulčas un Isakačas okupēšana Rumānijas Piejūras novados. Tā Krievija pārtapa Austreņa Eiropas un Sibīrijas impērijā. 1796. - 1801. g. Cara Pāvela I valdīšanas laiks Krievijas impērijā. Grūzijas Austreņa novadu (Tiflisas guberņas) okupācija. Nesekmīgi ceļa meklējumi uz Indiju jaunu teritoriju apgūšanas nolūkā cauri Vidusāzijai - izjauca galma apvērsums. 1801. - 1825. g. Cara Aleksandra I valdīšanas laiks Krievijas impērijā. Ziemeļa Azerbaidžanas, Dagestanas, Besarābijas, Karēlijas, Murmanskas apgabala, Somijas, Polijas austreņa vojevodistu, Akmoļinskas guberņas (Kazahijas pēdējā brīvā apgabala), Moldovas, Turkmēnijas Ustjurtas apgabala, Ālandes salu, Rieteņa Grūzijas vēl brīvo apgabalu, Abhāzijas okupēšana, karaspēka izvietošana šajās teritorijās, krievu sēklas iesēšanai tika veicināti izceļojumi uz jaunajām teritorijām, kā labad uz tām izsūtīja kriminālos un politiskos noziedzniekus. 1825. - 1855. g. Krievijas imperatora Nikolaja I vadīšanas laiks. Armēnijas, Abhāzijas dienvidu daļas un Ziemeļa Sahalinas okupācija, iekļaušana Krievijas impērijā, armijas un pastiprināta krievu kolonistu izvietošana dabas resursu dēļ. Darbaspēka nodrošināšanai mednieki tika pārcelti uz kalnrūpniecības centriem. Kopš tā laika tā bija pastāvīgā prakse mednieku cilšu iznīcināšanā. 1855. - 1881. g. Krievijas imperatora Aleksandra II valdīšanas laiks. Okupēja Odesas - Lejasdonavas apgabalus, pabeidza Vladikaukāza okupēšanu, izveidoja gubernatoru pārvaldes, izvietoja armiju Aizkaspijas un Sirdarjas provincēs (Uzbekijā), izņemot Buhāras un Hivas hānistes, Amūras apgabalā, Tālo Austrumu Piejūras novadā, Dienvidsahalinā, Zeisāna ezera piekrastu novados. 1881. - 1894. g. Krievijas imperatora Aleksandra III valdīšanas laiks. Tika okupēta Karakumu tuksneša teritorija līdz Amudarjas upei, Afganistānas ziemeļa provinces, pievienojot krievu impērijai un izveidojot robežu apsardzes cietokšņus (fortus). 1894. - 1917. g. Pēdējā Krievijas imperatora Nikolaja II valdīšanas laiks. Pamira kalnu novadu okupēšana un krievu armijas izvietošana. Oktobra apvērsums. Padomju laika sākums. Nikolaja Romānova un viņa ģimenes slepena nogalināšana, līķus noslēpjot pamestā šahtā. Kopš 1917.g. Lielā Oktobra sociālistiskā revolūcija. Carisma gāšana. Divvaldība. Padomju komunistiskā režīma nodibināšana. Ļeņiniešu uzvara. Padomju impērijas nodibināšana. Tautu rusifikācijas pastiprināta turpināšana, citādi domājošu cilvēku un veselu tautu iznīcināšana. Krievijas impērijas teritorijā 1914.g. bija pāri par 214 tautībām, bet 1979.g. vairs tikai 96 tautības. Padomju laikā tātad tika iznīcinātas un pārkrievotas 118 nācijas; no 92 somugru ciltīm ir palikušas vairs sešas. Tātad Padomju gados tika iznīcināti 160 somugru etnosi, izzuduši vepsi, ingri, meri, eskimosi, čudi, ziemeļa piemari, muromi, voti, pisavi, guri, aini, permjaki, sarti, soiti, pelasgi u.c. tautības, kuras tagad sauc par krieviem, jo tās runā krievu valodā. Atmodas laikā šos etniskos sakarus un dzimto valodu zaudējušos cilvēkus nosauca par Homo soveticus. Turklāt viņi visniknāk cenšas saglabāt padomisko kārtību, jo tajā laikā viņi bija komunisma cēlāji, kam tika piešķirts viss uz citu tautu rēķina. Nu ir otrādi. Kopš 1981.g. Padomju impērijas sabrukums, Krievijas impērijas atjaunošana, bet bijušās Padomju Republikas pakāpeniski sāka atgūt patstāvību. Tāpēc būtu vietā atcerēties Ļeva Tolstoju vārdus: “Ak, Dievs, liec taču viņiem reiz apstāties!”

1581. g. Jermaka karagājiens uz Sibīriju. Okupēta Perma, Jekaterīnburga, Baškīrija ( tajā laikā Ufas hāniste), Simbirska, Samāra, Sarātova, Carīcina, Novočerkaska, Harkova, Astrahaņa, Stauropole, atverot ceļu uz Kaukāza valstīm. Galīgā vepsu, valāgu, citu austreņa baltu iznīcināšana, Igaunijas, Latgales un Vidzemes okupācija. 1583. g. Jamas, Ivangorodas, Koporjes, Korelas cietokšņu un ap tiem esošo zemju okupācija Somu jūras līča piekrastēs un Karēlijā. 1584. - 1598. g. Cara Fjodora Ivanoviča valdīšanas laiks Lielkrievijā. Toboļskas, Tomskas un Semipalatinskas okupācija, kazahu, ostjaku, tatāru un kalmiku lopkopju un mednieku cilšu pakļaušana. Sibīrijas sistemātiskas iekarošanas sākums. Komi, permjaku un ziemeļa pamāru novadu okupācija, Austreņa Eiropas ziemeļa gala iekļaušana Krievijas impērijā "uz mūžu mūžiem". Turpinājās mežonīga cilvēku izkaušana un pārkrievošana, pat par runāšanu citā valodā draudēja sods. 1598. - 1605. g. Cara Borisa Godunova valdīšanas laiks Krievijā. Samojedu un ostjaku zemju okupācija polārajos apgabalos Sibīrijā. Tomskas hānistes okupācija. Polijas un Lietuvas apvienotās valsts uzbrukums Maskavai, kas beidzās ar poļu un lietuviešu karaspēka sakāvi, bet arī Maskavas valstība bija tuvu jaunam sabrukumam. 1606. g. Kņazu spēle ar Viltus Dmitriju, kas nepalīdzēja atgūt varu. 1606. - 1613. g. Kņazu pašpārvaldes laiks Vasilija Šuiska vadībā. Kalnu Šorijas okupācija. 1613. - 1645. g. Cara Mihaila Romānova valdīšanas laiks Krievijā. Ziemeļa Sibīrijas okupācija, Jeņisejas un Jakutijas guberņu nodibināšana, jakutu, tunguzu, jukagiru, čukču pakļaušana. Krievu armijas kontingentu izvietošana agrāk un no jauna okupētajās teritorijās, tostarp Vidzemē, Latgalē, Igaunijā; pārkrievoto tautu masveida izraidīšana uz jauniegūtajām un agrāk iekarotajām teritorijām, kas kļuva par paradumu visos nākamajos karos, ieskaitot Padomju impērijas laikus, kam sekoja mežonīga iekaroto un pakļauto tautu pārkrievošana. 1645. - 1676. g. Cara Alekseja Romānova valdīšanas laiks Krievijā. Minusinskas, Irkutskas, Aizbaikala un Vidussibīrijas okupācija un jaunu guberņu dibināšana, izvietojot armijas un krievu iedzīvotāju kontingentus, kas kļuva par pastāvīgu parādību Krievijas impērijā, kas neļāva krievu tautai kļūt par nāciju. Tika iekarots Piejūras novads un okupētas Kamčtkas un Sahalīnas pussalas. Tika pakļauti pārkrievošanai jakuti, burjati, tungūzi, soioti. Okupēja Poltavu. 1676. - 1682. g. Cara Fjodora Romānova valdīšanas laiks Krievijā. Kreisā krasta Ukrainas, Tērbatas un Daugavpils okupācija. Starptautiskā spiediena dēļ nācās atstāt Vidzemi, Latgali, Daugaupili, Tērbatu, Igauniju. 1682. - 1689. g. Carienes Sofijas valdīšanas laiks. Mēģinājums okupēt Krimas hānisti un pelasgu Taurijas cietoksni ar Turcijas piedalīšanos. Krievu armija tika sakauta, nācās pamest Krimu. 1689. - 1725. g. Cara Pētera Pirmā valdīšanas laiks Krievijā, Krievijas atmodas un krievu tautiskās pašapzināšanās laiks, Sankpeterburgas uzcelšana uz ingru un latgaļu kauliem, apkaujot aborigēnus visnežēlīgākajā veidā. Igaunijas, Vidzemes, Sanktpeterburgas un Arhangeļskas apgabala, Dienvidu Karēlijas okupēšana, ko Krievijas impērijas vēsturnieki sauca par "loga izciršanu uz Baltijas jūru", kad arī radās teiciens "Laidiet Duņu Eiropā!". Piekaspijas provinču un Kamčatskas pussalas okupēšanas pabeigšana. Krievu armijas nostiprināšana un izvietošana no jauna iegūtajās teritorijās, lai tajās būtu ‘krievu sēkla’, uz šīm teritorijām tika deportēti neapmierinātie krievi un citu tautu pārkrievotie pārstāvji - Sibīrija kļuva par izsūtīšanas vietu. Sibīrijā sāka attīstīties dzimtmuižas un rūpali. Cirzdams logu uz Eiropu, Pēteris Pirmais lika izkaut Vidzemes latgaļus un līvus, Igaunijas dienvidu gala igauņus tā, ka esot varējuši jāt trīs diennaktis, nesastopot nevienu cilvēku, mājdzīvnieku, neieraugot nevienu nenodedzinātu māju, uguni spīdam, nedzirdot gaili dziedam vai suni rejam. Tātad Pēteris Pirmais bija latviešu un igauņu tautu slepkava, kālab būtu muļķīgi atjaunot viņam pieminekļus Latvijā vai Igaunijā. 1725. - 1727. g. Carienes Katrīnas I, Alūksnes mācītāja un Bībeles tulkotāja latviešu valodā Glika audžumeitas Kates valdīšanas laiks. Jaunu iekarojumu nebija. Armijas nostiprināšana un jaunu kontingentu izvietošana, krievu ieceļošanas veicināšana okupētajās teritorijās, kalnrūpniecības sākums Sibīrijā. Pilsētu pašpārvalžu likvidēšana, gubernatoru iecelšana pilsētās, guberņu nodibināšanās.

1236. - 1263. g. Aleksandra Ņevska valdīšanas laiks Novgorodā. Izcīnīja Ledus kauju pret Zobenbrāļu ordeni, bet pēc tam nežēlīgi pakļāva Piejūras novada latgaļus un ingrus, iekaroja teritorijas līdz Čudezeram, pakļāva vepsus un Pliskavas latgaļus Šeloņas upes baseinā, noteica ziemeļa Aizvolgas kopienām lielākus lēņus, paziņodams, ka novadi no Volgas pret ziemeli un līdz Ūralu kalniem turpmāk būšot viņa, kņaza Aleksandra, lēņu vākšanas teritorija, kuras aizskārums tikšot aizstāvēts ar visiem spēkiem, par kuru lielumu liecinot pazīstamā Ledus kauja, kas tiešām palīdzēja nosargāt šos novadus pret citu kņazu tīkojumiem un kādu laiku tautām baudīt patstāvību, izņemot nodevu palielināšanu ik gadu. 1303. - 1325. g. Maskavas kņazs Jurijs okupēja Vladimiras un Suzdaļas kņazistes, nodibināja Maskavas lielkņaza virskundzību Vladimirā, Suzdaļā un Maskavā. 1325. - 1340. g. Ivana Kaļitas valdīšanas laiks Maskavas apvienotajā kņazistē. Karš ar Lietuvu, vietējām ciltīm, pret Novgorodas kņaza tīkojumiem (Krievijas padomju rakstos - pret tatāru un mongoļu jūgu). Saimnieciskais un politiskais sabrukums visās trijās krievu kņazistēs. 1340. - 1353. g. Semjona Lepnā valdīšanas laiks Maskavas lielkņazistē. Torožkas patstāvīgās kņazistes, Novgorodas kņazistu un Oreškas cietokšņa okupēšana. Oreškas cietoksnis piederēja zviedriem un bija pazīstams ar Nuijas cietokšņa vārdu Ņēvas (Nuijas) upes lejtecē. Ar to Maskavas lielkņazs ieguva tiesības uz visām Novgorodas ietekmes un interešu, nodokļu maksātāju zemēm latgaļu, lielkaļu, ziemeļa pamāru un somugru kopienās, iekļaujot ziemeļa gala bijušo Māras tautu teritorijas Maskavas Krievzemē, kaut gan pagaidām tikai formāli. 1353. - 1359. g. Ivana II (Kaļitas) valdīšanas laiks Maskavā. Cīņa pret kņaziem, pret vietējo kopienu apvienotajiem uzbrukumiem ("tatāriem un mongoļiem"). Jauns un sekmīgs Lietuvas uzbrukums Maskavai ar mērķi "atbrīvot no krievu jūga brāļus". Pēc šī leišu uzbrukuma sāka atjaunoties māru, mazkaļu, galindu kopienas. 1389. - 1389. g. Dmitrija Donskoja valdīšanas laiks Maskavas apvienotajās kņazistēs. Tveras nelielās kņazistes okupācija. Muromas valāgu un māru zemju okupācija, Vladimiras atkārtota pakļaušana. Burtijas iznīcināšanas sākums. Karš ar burtu, alānu, valagu palieku un mordviešu apvienotajiem aizsardzības spēkiem, kuri cieta sakāvi un izira. Donskoja nopelns Krievzemes labā - ziemeļa ūdensceļa atklāšana pa Ziemeļa Dvinu, kas sagatavoja nākamos iebrukumus ziemeļa tautu galā, kur zināja par krievu briesmām vēl tikai pēc nostāstiem. Iesauku Donskojs Dmitrijs ieguva pēc burtu cilšu iznīcināšanas un viņu teritoriju pakļaušanas. Taču Krievijas vēsturē šī nelietība tiek dēvēta par krievu zemju atbrīvošanu no tatāru-mongoļu jūga un vienkārši par krievu zemes paplašināšanu, it kā tās būtu bijušas neapdzīvotas. Pēc šiem kariem tās arī kļuva neapdzīvotas, jo iedzīvotāji tika nežēlīgi izkauti. 1389. - 1425. g. Vasilija I valdīšanas laiks Maskavas lielkņazistē. Ņižņijnovgorodas un Volokolamskas galindu padzīšana un iznīcināšana, Volokolamskas cietokšņa nodibināšana, Bežeckijverha, Veļikijustjugas un Vologdas cietokšņu uzcelšana un nostiprināšana, teritoriju pakļaušana 50-70 km rādiusā ap katru cietoksni. Taču Novgorodā atjaunojās bajāru Domes Republika, atbrīvodamās no mežonīgo Maskavas kņazu varas un kundzības. 1425. - 1462. g. Vasilija Tumšā valdīšanas laiks Maskavā. Pleskavas Republikas pakļaušana Maskavas jurisdikcijai, bajāru domes likvidēšana Pleskavā, ieceļot kņaza Vasilija radinieku par vietvaldi. Ar to faktiski noslēdzās Lādogas un Ilmeņa latgaļu, baltiem svētās Māras valagu novadu okupācija. Valagi, lielkaļi, mazkaļi, rītu galindi, tambovi, lejas lejieši, sindi, sudāvi pārstāja eksistēt kā patstāvīgas tautas, jo viņu ģenētiskais fonds bija iznīcināts, paliekas - pārvērstas smerdos. 1462. - 1505. g. Ivana III valdīšanas laiks Maskavā. Maskavas apvienoto kņazistu pasludināšana par Krievijas valsti. Tam sekoja notikumi, kuri apstiprināja šī jēdziena būtību: 1471.g. no jauna pakļāva Novgorodu; 1485.g. okupēja Tveras kņazistes; 1495.-1500.g. iekaroja Jurgas hānistes Aizūralos, okupēja Mordoviju un Udmurtiju; 1503.g. okupēja Okas un Desnas upju baseinu kņazistu un brīvo zemnieku kopienu teritorijas, iznīcinot un nolīdzinot līdz ar zemi 25 pilsētas, 70 brīvo tāmbovu, valāgu, maru, burtu, lejiešu kopienu ciematus, 20 svētkalnos apkaujot sievietes un bērnus, tajos uzceļot jaunus cietokšņus. Varens slepkavību vēriens! Reizē ar to Krievu zemes esot "atbrīvotas no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, attīrītas no jazičņikiem (pagāniem, citās valodās runājošajiem, citām reliģijām kalpojošiem) un inorodciem (svešdzimušajiem, nekrievu iedzīvotājiem), darīts gals tatāru - mongoļu kundzībai uz visiem laikiem", kā vēlāk tika rakstīts Krievijas impērijas vēstures apcerējumos (407). Pēc tam turpinājās arvien straujāka "krievu zemju paplašināšana" slaktiņos, kuri hronikās tika saukti par krievu zemju atbrīvošanu no nebijušiem ienaidniekiem, patiesībā no citādi runājošiem un domājošiem. Tā šī prakse meklēt jaunus ienaidniekus katru reizi, kad izlaupīšanas dēļ ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās un muižniekos rūga neapmierinātība, tika meklēts “ienaidnieks”, lai izraisītu karu un okupētu jaunas teritorijas, kurās iekaisīt krievu sēklu - katrā jaunajā teritorijā izvietoja karaspēku un krievu migrantus, lai izslēgtu iespēju vietējiem uzstāties vienoti pret Krieviju. 1505. - 1533. g. Vasilija III valdīšanas laiks Maskavā. Smoļeskas un Rjazaņas kņazistu okupācija un pievienošana Krievijai. 1533. - 1584. g. Ivana IV (Bargā) valdīšanas laiks Krievijā. Burtu galīgā izkaušana, jaunu teritoriju okupācija, Lielkņaza Ivana IV pasludināšana par Viskrievijas caru. Jebkuras brīvdomības asiņaina izskaušana, visbriesmīgākā ingru izkaušana, kāda nebija pieredzēta kopš kņaza Svjatoslava laikiem. Kopš tā laika visi nākamie valdnieki tika saukti par Krievijas impērijas cariem. 1552. g. Kazaņas un Volgas Bulgārijas okupācija. 1563. g. Polockas Republikas okupācija.

1157. - 1176. g. Andreja Boguļubska valdīšanas laiks Vladimiras-Suzdaļas zemēs, kas izcēlās ar drausmīgām slepkavībām, kurām tika pakļauti visi, kas nevēlējās brīvprātīgi kristīties, kā arī tika pakļauti baltu tautas vēl brīvie ciemati Pievolgā, izkaujot vīriešus, bērnus, viņu mātes un nodedzinot ciematus, kuru teritorijas un druvas aizauga ar mežiem. Galvaspilsētu pārcēla no Suzdaļas uz Vladimīru. Neveiksmīgi karoja ar Novgorodu, okupēja Kijevu, paplašinādams kņazu pārvaldītās teritorijas, ik reizes sarīkojot okupētajās teritorijās jau pazīstamo etnisko tīrīšanu. 1176. - 1212. g. Vsevoloda Lielās Ligzdas valdīšanas laiks Vladimīras- Suzdaļas kņazistēs, ko iezīmēja drausmīgas slepkavības gan cilšu kopienās, gan citu krievu kņazu "ligzdās". Dibināta Rjazaņas kņaza ligzda. Piespieda Smoļenskas zemju, Čerņa (Čerņigovas) zemju un Galīcijas zemju kņazus maksāt lēņus Vladimiras - Suzdaļas lielkņazam, pieņemot lielkņaza titulu un nosakot par saviem īpašumiem ziemeļa Aizvolgas somugru zemes, kuras vēl bija brīvas. Tādējādi kņazu īpašumi pirmo reiz tika izsludināti tiem nepiederošās un vēl nepakļautās teritorijās. Reizē ar to atjaunojās kara stāvoklis ar Novgorodas kņaziem, kuri šajās teritorijās vāca lēņus līdz pat Ūralu kalniem, ierazdamies uz savākšanu katru pavasari. Tā arī palika nepiepildīta Vsevoloda deklarācija par neiekaroto zemju iekļaušana lielkņazistē, jo nepietika karaspēka varas uzturēšanai - kopienas turpināja maksāt nodevas Novgorodai. 1194. g. Garnadža dēls Vsevolods okupēja zviedriem piederējušo Valdiholmāru Kļazmas upes piekrastē un nodeva mandātā Konstantinopoles metropolītam Mitrofānam, kurš lika uzcelt šajā pilsētiņā baznīcu. Tā ir pazīstama ar Detinecas vārdu. Tai pašā gadā Vsevolods okupēja Suzdaļas un Jurjevas cietokšņus, paplašinādams valdījumu 50 - 70 km rādiusā ap katru cietoksni. Tātad valdījumu rādiuss arvien paplašinājās. Lai tas notiktu, tika nodedzināti latgaļu, vepsu un ingru ciemati un izkauti vīrieši, ieskaitot zīdaiņus, izvarotas sievietes, bet no krieviem dzimušie jaunekļi padarīti par smerdiem (dzimtļaudīm). Tātad Krievzemē marksistu teorijai par parādu kā feodālistiskās sabiedriskās kārtības rašanās cēloni nebija pamata - tas notika vardarbīgi. 1199. - 1220. g. Romāna Mstislavoviča valdīšanas laiks Volīnijā. Volīnijas un Galīcijas paplašināto kņazistu galīgā apvienošana. Salauzis Vladimīras-Suzdaļas kņazu pretestību, viņš pakļāva Kijevas kņazistes īpašumus, pasludināja sevi par lielkņazu. Mēģināja okupēt Polijas dienvidu vojevodistes un Ungārijas austreņa puses provinces. Karš beidzās ar Volīnijas un Galīcijas kņazistu sadalīšanu Polijas un Ungārijas valdnieku īpašumā (1214.g.). Karu un slepkavošanas dēļ jauniegūtās teritorijas kļuva tik reti apdzīvotas, ka trīs diennakšu jājienā gar Sindu līdz nākamai kņaza ligzdai neesot sastapuši neviena dzīva cilvēka, mežos esot plosījušies ugunsgrēki, druvas nodedzinātas, ciemati pārvērsti pelnu čupiņās, tikai izbadējušos vilku bari esot sekojuši ceļiniekiem. Kņazi atjēdzās, ka nav vairs ko aplaupīt un tāpēc tiecās pakļaut arvien jaunas teritorijas, rīkot pie savām "ligzdām" smerdu sādžas, mācīties kopt zemi un audzēt mājlopus. Tā sāka veidoties muižas. Taču jaunajās teritorijās rīkojās kā iepriekš, jo krievu kņazi neprata apstāties savā rīcībā. 1218. - 1230. g. Vladimiras-Suzdaļas kņaza Jurija II karš ar Galīcijas - Volīnijas kņaziem šo kņazistu okupēšanas nolūkā. Karš beidzās ar Jurija II karaspēka sakāvi un nākamās Ukrainas rieteņa teritoriju patstāvības saglabāšanu, kurās dzīvoja jauktas etniskās izcelsmes cilvēki, sindu, sembru, huņņu, sarmatu, lejiešu un sudāvu paliekas, kas visi kopā veidoja nākamā ukraiņu etnosa pamatu. 1220. - 1264. g. Mstislava Drosmīgā valdīšanas laiks Galīcijā. Pakāpeniska Galīcijas kņazistu atgūšana ar Smoļenskas krīviču kņazu līdzdalību, kuri nepiekopa krievu kņazu slepkavošanas un laupīšanas, kļuva bagāti, uzturēdami tirdzniecību un baltu cilšu kopienām, kuras tomēr pakāpeniski tika novestas smerdu sādžu līmenī un pievienotas Galīcijas kņaza īpašumiem. 1238. - 1264. g. Mstislava Romanoviča valdīšanas laiks Volīnijā. Pakāpeniska Volīnijas kņazistu atgūšana ar Smoļenskas un Volīnijas kņazu līdzdalību. Tika noslēgts sadraudzības Līgums ar Lietuvas kņazisti. 1230. - 1303. g. Vladimiras-Suzdaļas kņazu šķelšanās. Lietuvas un atsevišķo baltu, somugru, bulgāru un Aizūrala somugru atbrīvošanās karš pret krievu kņaziem, šo kņazistu teritoriju atkalatgūšana, ko Padomju Krievijas vēsturē sauca par mongoļu-tatāru jūga sākumu. Saglabājās vienīgi 3 krievu kņazistes - Suzdaļa, Maskava un Vladimira. Pārējās teritorijas tika atbrīvotas no kņazu kundzības.

1100. g. notika otra Smoļenskas kņazu sasauktā krievu kņazu sapulce Vitičevas pilī, kura atkal bija neveiksmīga un beidzās ar vēl lielākām pretrunām, domstarpībām, nesamierināmām katra kņaza pretenzijām pēc savas personīgās lielvaras, bet pamata cēlonis bija kņazs Vitičss, kura māte bija lietuviete. Vitičss prasīja noslēgt ūniju ar Lietuvu un Jersiku, izbeigt slepkavošanas un vardarbību tautas taisīšanā. 1103. g. Vislielākā baltu cilšu atbalstītā tautu sacelšanās Kijevas kņazistēs, kas beidzās neveiksmīgi, jo nebija kopīgas koordinācijas - katra etniskā grupa uzstājās par sevi, savu prasību apmierināšanu, nevis par kņazu sakaušanu, kņaza solījumi bija pietiekami, lai izstātos no kara. 1105. g. Novgorodas slovēņu kņazs okupēja Lādogu un Lādogas latgaļu novadu, noteica smagu obroku, dedzināja un izkāva ciematus, savāca verdzenes izpriecām un dzīvajai precei, izmezdams pazīstamo frāzi: “Ну мужички, держитусь - наступило времечко шипко пахать девок и дать их мужичи мальчикам отрсочку попочевати неебшими в яме”, t. i., “Tagad, vīreļi, saturieties, jo ir pienācis laiks tikai “art” meičas un “dot atvaļinājumu” viņu vīreļiem un puišeļiem bedrē nepisušiem”, frāze, kurā Kulakovskis saskatīja uzmundrinājumu pirms kaujas, bet tās bedres skaidroja tā, ka it kā pirmskrievu ciltis bijušas tik primitīvas un nemākulīgas, ka dzīvojušas zemnīcās un neesot pratušas kopt zemi - to viņiem esot iemācījušas senkrievu ciltis, bet N.Rerihs bija citās domās: "minētās bedres bija masu kapi, kuras nekārtīgi samesti vīrieši un zēni, ko Lādogā varēja pastrādāt tikai un vienīgi slovēņi" (111). 1093. - 1130. g. Kijevā valdīja Svjatopluks II, kura valdīšanas laikā notika vairākas sacelšanās. Svjatopluks II uzbruka burtiem un alāniem, bija spiests atkāpties. 1125. - 1157. g. Jurija I Monomahoviča, saukta par Garnadzi, valdīšanas laiks. Tika pakļauta Rostova, Suzdaļa, Vladimira, Kijeva, nodibināta Maskavas kņaziste mazkaļu galā, izveidota Vladimiras - Suzdaļas kņazu zeme, iesēdinot nokauto pretinieku sēdekļos savus radiniekus, ar ko tika izbeigti strīdi starp kņaziem. Mežonīgi apkāva nepadevīgās baltu kopienas, ieviesa kņazu un bajāru zemes ap cietokšņiem 30 - 50 km rādiusā, kā arī okupēja valagu, erzju un bolgāru zemes Volgas piekrastēs. Valagi bēga un apmetās mežos, uzsāka partizānu karus. 1141. - 1152. g. Vladimira Volodareviča valdīšanas laiks Galīcijā. Baugaines sindu un dienvidu sudāvu izkaušanas sākums. Iekaroja Volīnijas ukraiņu kņazu zemes un izveidoja vienotu Galīcijas - Volīnijas kņazisti Ukrainu. ~1150. g.Jurijs I Garnadzis nodibināja Jurjevas cietoksni, Kļeščinas cietoksni Gzas un Kološkas upes satecē, kādus 3 - 4 km tālāk - Perejeslavļas cietoksni, kurā atstāja savu vietvaldi un algotņu sotņu, uzdodams līdz rudenim paplašināt šo kņazistu teritorijas pret ziemeli, kur Novgorodas kņazi jau ievāca lēņus ik pavasari no katra ziemeļa pamāru dienvidu, lielkaļu ziemeļa un somugru pagasta - caunu, sabuļu, bebru, vāveru un ūdru ādas, putnu spalvas, linus, auzas, zelta grivnas, kā arī noteica klaušas cietokšņu un ceļu uzturēšanai, bet šo nodevu un klaušu nepildīšanas gadījumos ciematus nodedzināja, vīriešus apkāva, sievietes pārdeva verdzībā. 1153. - 1185. g. Jaroslava Osmomisla valdīšanas laiks Volīnijā. Iznīcinot rieteņa sindu, sarmatu, sudāvu un citu zemkopju tautu kopienas, izveidoja jaunus cietokšņus līdz pat Ungārijas un Bizantijas robežām. Nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar Bizantiju un Ungāriju, savstarpēji saprecinot princeses un prinčus. Atšķirībā no krievu kņaziem, vietējo cilšu ģenētiskā iznīcināšana nenotika.

968. - 969. g. Kijevas rhossu iebrukumi Volgas Bulgārijā, Burtijā un Alānijā laupīšanas nolūkos, nosakot obroku (nodevu) zeltā ik gadu. 972. - 1019. g. Kņaza Valdemāra Trūvārdsena (Vladimira I) valdīšanas laiks. Bizantijas karš. Kristietības ieviešana Kijevā. Čerņīgovas un Karpatu kņazistes okupācija, daudzkārtīgi iebrukumi sudāvu zemēs, dienvidu sudāvu sakāve, Sudāvijas galvaspilsētas Drūgučas iekarošana. 1019. - 1054. g. Jaroslava Valdemārsena (Vladimiroviča) Gudrā valdīšanas laiks Kijevā. Suzdaļas kņazistes un tās satelītkņazistu okupācija. Terors, genocīds. 1020. g. Kijevas kņazs Jaroslavs apņēma par vecāko sievu zviedru karaļa Olava meitu Ingirēdu Otro jeb Ingu (kr. Irīnu), iecēla par vietvaldi Lādogā no Upsalas padzīto ļaundari Regnevaldu, bet viņu drīz pārcēla par vietvaldi Kijevā, Lādogā ieceļot no dzimtenes izraidīto zviedru ļaundari Eilīvu. 1024. g. Bizantijas rakstos pieminēta Jaroslavļa kā normaņu cietoksnis Laureta Volgas piekrastē, kuras slovēņu kņazs uzlicis lielas, nenomaksājamas nodevas, nenomaksāšanas dēļ sarīkojis asiņainu izrēķināšanos, nodedzinājis ap 20 ciematu un apkāvis aptuveni 700 baltu un somugru piederīgus vīriešus, ieskaitot zīdaiņus. 1030. g. Pirmo reizi Bizantijas dokumentos minēts kņazu Vasiļjevu cietoksnis tambovu galā, Višegardas cietoksnis Augšvolgā, slovēņu kņazu Ņikitcevu cietoksnis sudāvu galā, Belgardas cietoksnis lejiešos, kā arī Neugardas - pie Stugnas; tajos valdījuši slovēņu kņazi, uzlikdami samērā vieglas nodevas, bet prasīdami bezierunu izpildi, pretējā gadījumā - dedzināšanas, slepkavības, genocīds. 1054. - 1068. g. Jaroslava Valdemārsena Gudrā dēlu valdīšanas laiks. Izjaslavs iekaroja Turovu - bijušo vīkinga Trūvārda Rērihsena cietoksni pie Baltezera (Beloje ozero), Svjatoslavs - hazāru galvaspilsētu Tmutorahaņu (Astrahaņu), Vsevolods - Rostovu, Suzdaļu, Perejeslavecu. Taču kaujā pie Altes upes 1068. g. apvienoto triju brāļu karaspēku sakāva tā sauktie baltie polovcieši (sindi, lejieši sudāvi u.c.), brāļu kņazu savienība izjuka, paši patvērās Kijevas cietoksnī, bet arī tur bija sākušies lejiešu, sudāvu un sindu apvienoto kaujas vienību nežēlīgi, iznīcinoši triecieni, pret kuriem Jaroslava dēli bija bezspēcīgi. Tādējādi visi Jaroslava iekarojumi Kijevas labā tika zaudēti. To izmantoja Polockas kņazi, kuri prata sadzīvot ar baltu tautām miermīlīgāk un pārņēma virsvadību Kijevas kņazistē. 1044. - 1063. g. Pleskavas krīviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšana Smoļenskā. Viņa pakļautībā nonāca Oršas un Kopisas kopienas. Nodibinājušās Okas, Vereju, Vorovku, Dobrjatinu, Bobrovņiču, Toropecu, Rostislavu, Mstislavu, Izjaslavu, Dragoslavu, Jeļiņčevu, Vjazmičevu un citu atdalījušos kņazu dēlu cietokšņi Valdaja augstienēs, bet Minskas, Polockas, Izborskas kņazistes nonāca Smoļenskas kņaza pakļautībā. 1068.-1069. g. Polockas kņazs Vseslavs, kurš valdīja Smoļenskā, iekaroja un pakļāva Kijevas kņazisti un tās satelītus, kļuva par Kijevas, Smoļenskas un Polockas lielkņazu uz diviem gadiem. 1069.-1093. g. Jaroslava Gudrā dēls Izjaslavs, kurš bija atradis patvērumu pēc Kijevas dumpja Suzdaļā, ieradās viesībās Kijevā, noslepkavoja kņazu Vseslavu, sagrāba varu savās rokās, pakļāva Smoļenskas, Polockas, Suzdaļas, Čerņa un Perejeslavļas kņazistes. 1071. g. Jaroslavs Gudrais uzcēla cietoksni Katarosļas upes grīvā, paša nodedzinātā valagu ciemata vietā, kur atstāja plašus kapu laukus. Valagi apvienojās un izveidoja muromu savienību kopā ar somugriem un bulgāriem, uzbruka krievu cietokšņiem, apkāva kņaza piederīgos un aplaupīja, atgriezdamies mežos. Kopš tā laika Katarasļas cietoksnis pārstāja pastāvēt. 1093. - 1130. g. Svjatopluka Otrā valdīšanas laiks Kijevā, kas iezīmējās ar jaunu baltu zemnieku sacelšanos pakļautajās kņazistēs un Kijevas lielkņazistes jaunu sabrukumu, kņazu padzīšanu, Lietuvas kņazistes aktivitātēm, kuras padomju laika vēsturē nosauktas par polovciešu kariem, bet patiesībā karoja leiši, sudāvi, sindi un no Sibīrijas ienākušās ciltis, tostarp alāni, ungāri, ukraiņi, tād katrai polovciešu grupai bija savs etniskais sastāvs un vārds, kāds bija virsaitim. 1097. g. Svjatopluks Otrais sasauca pirmo kņazu sapulci Ļubečā par kopdarbību Krievu zemju glābšanai no "ienaidniekiem"un galīga sabrukuma. Panākumu nebija, jo katrs kņazs prasīja patstāvību rīcībā, savstarpēju uzbrukumu izbeigšanu, bet Svjatopluks prasīja pārējo kņazu bezierunu paklausību viņam, kādēļ atkal sākās kņazu savstarpējie kari, kurus izmantoja baltu tautas, lai atgūtu brīvību.

Īsa Krievijas impērijas un “krievu tautas”taisīšanas hronika ar paskaidrojumiem. 850. g. Vīkingu konungs atveda līdz un nometināja Lādogā 200 slovēņu (bijušos sklavīnus - Bizantijas leģionu palīgspēkus, kuri atradās pusvergu stāvoklī). Tos komandēja kāds Dīrss. 853. g. Vīkingu konunga un izbijušā Zviedrijas prinča Torvalda ierašanās Lādogā ar lielu baru bruņotu sāmu. Nuijgardas (Ņevas grīvas), Lādogas, un Dūnasholmgardas (Daugavgrīvas) cietokšņu rašanās. Slovēņu pirmais dumpis. Ūdensceļa atklāšana pa Daugavu no Lādogas. 862. - 891. g. Sotņika Dīrsa slovēņu sotņas patstāvīgās draņģes Lādogā, pirmie mēģinājumi atdalīties no vīkingiem. 864. g. Vīkingi nodibināja Rostofas (Rostovas), Muromāras (Muromas), Neugardas (Novgorodas), Palteskjas (Pleskavas), Smolenskjas (Smoļenskas), Surdolāras (Suzdaļas), Dūnas (Krāslavas), Vīnāsholmāras (Arhangeļskas) un Gardāras (Jaroslavļas) cietokšņus, atstādami tajos slovēņus un viņu pēcnācējus par saimniekiem. 882. g. Vīkingu konungs Kuens nodibināja Kuengardas cietoksni, stādīja priekšā rhosu kaganu Bizantijas ķeizaram Konstantīnam Purpurā dzimušajam. 907.g. Dibināts rhosu izcelsmes kņaza Čerņa cietoksnis kā Čerņigarda, kas pakļauta Kuenugardas rhosu kaganam; minēts pirmo reizi Bizantijas dokumentos, kuros sniegtas pirmās ziņas par Palteskjas (Polockas) balto verdzeņu tirgu, par vīkingu Dūnas Aifor Gardu (cietoksni pie Daugavas krācēm, kur sākās burāšana uz leju pa Daugavu, Dūnas Ustaholmāru (Daugavgrīvu). Šie cietokšņi pieminēti arī seno arābu tirgotāju rakstos tai pašā gadā, kuri šajās vietās pirkuši jaunas verdzenes, dzintaru, vasku, zvērādas un bebru dziedzerus. 912. - 922. g. Kņaza Īlava Rērihsena (Igora) audzinātājs un Rēriha Rērihsena brāļa dēls Algurds Trūvārdsens (Oļegs) kļuva par Lādogas pašpasludināto kņazu, okupēja Novgorodas, Polockas, Koenugardas cietokšņus, pasludināja sevi par lielkņazu, uzlika nodokļus latgaļiem un galindiem. 921. - 922. g. Kijevas rhossu karagājiens uz Kaspijas jūras piekrastēm laupīšanas nolūkos. 922. - 945. g. Kņaza Īlava Rērihsena (Igora) valdīšanas laiks. Jaunu cietokšņu rašanās. Koenugarda kļuva par apvienoto kņazistu galvaspilsētu. Sudāvi saraustīja Īlavu Rērihsenu (Igoru) gabalos nodokļu vākšanas laikā. 945. - 964. g. Īlava Rērihsena (Igora) sievas Olgas valdīšanas laiks Koenugardā (Kijevā). Sudāvijas kņaza Māla pilsētcietokšņa Iskoresteņas nodedzināšana. Čerņīgovas pievienošana Kijevai. 959. g. Uzcelts vīkingu Holmgardas jeb Neugardas (Novgorodas) cietoksnis Latgolā, kurā tika nometināts slovēņu desmits uzraudzīšanai. 964. g. Vīkingu Morumārholmgardas (Muromas), Rostofas (Rostovas), Surdolaras (Suzdaļas) cietokšņu uzcelšana, kuros vīkingi atstāja slovēņu simtus un desmitus cietokšņu uzturēšanai un nomas ievākšanai, bet sotņiki un desmitnieki vīkingu prombūtnes laikā kļuva par māru, valāgu, erzju un bulgāru biedu un slepkavām. 964. - 972. g. Kņaza Svjatoslava Īlavsena valdīšanas laiks Kijevā. Viņa iebrukumi Bizantijā, Donavas Bulgārijā, Hazārijā. Dņestras Perejeslavecas un sudāvu Baltās Vēžas ciemata izlaupīšana un iznīcināšana, kam sekoja plašāks iebrukums sudāvu zemēs, kuras neizdevās pakļaut.

Kad Peremīšļā par valdnieku kļuva Valdimīrs Volodārevičs jeb ‘Vēršu dāvinātājs’(1141.-1153. g.), sākās sīko kņazistu apvienošana ap Peremišļu. Tika uzcelts Valdimīra cietoksnis, kas kļuva par Ukrainas apvienoto kņazistu pārvaldes centru. Viņa valdīšanas laikā pirmo reizi tika noteiktas vienotas nodevas zemnieku kopienām, vienotas klaušas, iepriekš noteikti sodu veidi par nepakļāvību lielkņaza rīkojumiem, par nodevu nesamaksāšanu noteiktajā laikā. Ja nodevas kādai kopienai bija pārāk lielas vai mazākas par tās iespējām, kņazs lika tās vai nu samazināt vai palielināt līdz tādam lielumam, lai neizputinātu zemnieku kopienas. Arī tāda kārtība bija neparasta krievu zemēm, jo tās arī nebija krievu zemes, kaut gan krievi uz tām pretendēja. Vladimira dēla Osmomīšļa valdīšanas laikā (1154. - 1185. g.) pakļauto kņazistu skaits palielinājās, jo tika pievienotas no Kijevas kundzības atbrīvotās Galīcijas zemes, arī daudz cietusī un kņaza Māla dibinātā Iskorosteņa, kopskaitā 45 cietokšņi un pilsētas. Osmomīslis pasludināja sevi par Galīcijas un Volīnijas lielkņazu, tādējādi radot nākamās Ukrainas valsts kodolu. Galīcijas un Volīnijas zemju uzplaukuma laiku skaita kopš Volīnijas lielkņaza Romāna Mstislaviča valdīšanas (1199. - 1205. g.). Viņam bija pakļautas 80 pilsētas un cietokšņi. Tajā laikā uzplauka Gaļičas, Luckas, Vladimiras pilsētas kā lieli, starptautiski atzīti tirdzniecības centri, kuros tirgoja visu, izņemot vergus, jo pašā Galīcijas un Volīnijas zemē nebija ne smerdu, ne vergu. Viņš panāca savas lielkņazistes atzīšanu Bizantijā un vairākās tā laika Eiropas valstīs. Tā bija kā skabarga krievu kņazu acīs, bet viņiem ilgu laiku neizdevās iekarot šīs zemes. Padomju Krievijas vēsturnieki rakstīja, ka Ukraina esot bijusi krievu zeme no laiku gala, ka krievu, sevišķi Kijevas kņazi esot šīs zemes atbrīvojuši no laupītāju bandām un iebrucējiem, kas nākuši no Austreņa gala. Izpētot šo periodu pēc tā laika dokumentiem, nācās secināt, ka krievu zeme tā nebija, ka tieši krievu kņazi bija tie laupītāji un iebrucēji, pret kuriem nācās aizstāvēties ukraiņiem kopš savas valsts sākuma. Otrs nopietnais pretinieks bija panu Polija. Tāpēc notika Romāna Mstislaviča karagājiens pret Poliju, kura centās okupēt viņa Ukrainas rieteņa kņazistes. Karš beidzās ar Romāna Mstislaviča bojā eju un jauna ilgstošu karu sākumu (1205. - 1245. g.), bet Galīcijas un Volīnijas rieteņa zemes sadalīja savā starpā Polija un Ungārija, austreņa zemes sagrāba Vladimīras un Suzdaļas kņazs kā ilgi kārotu kumosu. Taču tajā laikā sākās tautu sacelšanās visās kņazistēs pret krievu un poļu kņazu despotismu, kuru apturēt nebija pa spēkam tālajiem saimniekiem. Pēc Bizantijas hronikas ziņām nevienam uzbrucējam - ne krievam, ne polim neizdevās paglābties no tautu dusmām, tie visi tika apkauti. Sacelšanās dalībnieki gratulēja par lielkņazu krīviču izcelsmes Toropecas kņazu Mstislavu Drosmīgo, kurš kopā ar rošu izcelsmes kņazu Daniilu Romanoviču atkaroja un atbrīvoja lielāko daļu Galīcijas un Volīnijas kņazistu un pilsētu, lai pēc tam par lielkņazu kļūtu Daniils Romanovičs (1220. - 1264. g.). Daniila Romanoviča valdīšanas laikā Ukrainas lielkņazistē no jauna tika iekļautas dienvidrieteņa puses kņazistes, kuras bija sagrābušas Polija un Ungārija, kā arī Kijevas kņaziste un Toropeca. Tas bija Volīnijas un Galīcijas zemju otrā uzplaukuma laiks, kad pirmo reizi šī kopējā kņaziste tika dēvēta par nomales zemi jeb Ukrainu, jo Daniils pasludināja, ka Ukraina paliks neitrāla krievu, poļu, ungāru kņazu strīdos un slēgs savienību vienīgi ar Lietuvas kņazisti. Tas nozīmēja Ukrainas vārda rašanos, jo būt ‘ukraini’ nozīmēja neitrālu palikšanu malā, atrašanos nost no krievu zemēm, patstāvību, kas nesaskan ar Padomju Krievijas vēstures pētnieku apgalvojumiem par Ukrainu kā par Krievzemes sastāvdaļu. Tas ir labi redzams, ja ieskatīsieties krievu zemju tapšanas vēsturē uzmanīgāk, jo Ukraina tika anektēta, nevis brīvprātīgi pievienojās Krievzemei, kā rakstīja Padomju Krievijas vēsturnieki.

Moskovija iekaro Novgorodu: Maskavas lielkņaza Semjona Lepnā valdīšanas laikā (1340. - 1353. g.) Novgorodas kņaziste, kuru nebija piemeklējusi neviena vietējo iedzīvotāju sacelšanās, zaudēja savu patstāvību un tika iekļauta Maskavas kņazistē. Semjons Lepnais nežēlīgi apspieda ingrus un latgaļus, iekaroja Zviedrijas karalim piederošo Nuijas cietoksni Ņēvas (Nuijas) upes lejtecē, nobīdīja malā Novgorodas kņazus Daņilovičus, atlaida bajāru domi, pielietodams nāves sodus. Ar to Maskava ieguva tiesības uz visām Novgorodas, tās ietekmes un interešu, nodokļu maksātāju zemēm, ar ko tika pabeigta Māras gala tautu pakļaušana, izkaušana un rusificēšana, pagaidām izņemot piemarus. Kad sākās Maskavas lielkņazistes sabrukums pamattautu sacelšanās laikā, ko atbalstīja Lietuvas kņaziste, Novgoroda atguva patstāvību, jo to neskāra tautu dusmas. Novgorodā nodibinājās bajāru Domes Republika, pirmā un vienīgā republika Krievzemes vēsturē, kura tiešām paveica labus darbus savu tautu labā pēc tik daudzām ciešanām. Hronikās var atrast ziņas par Novgorodas tirdzniecības un diplomātiskajiem sakariem ar latgaļu valstiņām Latvijā. Maskavas lielkņaziste 1471. g. no jauna pakļāva Novgorodu, kura nu uz visiem laikiem palika par Krievijas impērijas sastāvdaļu. Vēstures griežos Novgorodas kņaziste pēc Pleskavas pakļaušanas ilgu laiku lika latgaļu Jersikas valstij un igauņiem maksāt nodevas. Šo atkarību un turpmāko latgaļu un igauņu zemju iekarošanu pārtrauca Livonijas nodibināšanās.

Wikipedia: Austrumslāvi pakāpeniski asimilēja vietējās baltu un somugru ciltis. 9. gadsimtā varjagi rūsi izveidoja Kijevas Krievzemi jeb Gardarīki, kas no 11. gadsimta sāka sairt atsevišķās kņazistēs, kuras 13. gadsimtā iekaroja Mongoļu impērija. Iebrucēji, ko vēlāk sāka saukt par tatāriem, izveidoja Zelta Ordas valsti, kas valdīja tagadējās Krievijas teritorijā vairāk kā trīs gadsimtus. 13. gadsimtā Zelta ordas vietvalži krievu kņazistēs bija Vladimiras-Suzdaļas kņazi, bet 1319. gadā Zelta ordas hans Muhameds Uzbek-hans izlēma piešķirt vietvalža zīmi jarliku Maskavas kņazam Jurijam, tā padarot Maskavu par jauno Krievijas politisko centru. Novājinoties Zelta ordas varai, Maskavas kņazs Vasīlijs Dmitrijevičs pēc 1389. gada sevi sāka dēvēt par Maskavas lielkņazu. 1547. gadā Kremļa Uspenskas katedrālē Maskavijas lielkņazs Ivans IV svinīgi kronējās par valdnieku ar pilnīgi jaunu titulu "Visas Krievijas cars" (Царь всея Руси). Ivans IV iekaroja Kazaņas un Astrahaņas tatāru hanistes gar Volgas upi un pārveidoja Krieviju par daudznacionālu un daudzkonfesionālu valsti. Viņš neveiksmīgi centās iekarot arī latviešu un igauņu apdzīvotās zemes, bet zaudēja Livonijas karā pret Polijas, Lietuvas un Zviedrijas savienību,