Latvijas rūpniecībā - vienmērīga lejupslīde

gada līmeņa. Pēdējos trīs gados rūpniecības kopapjoms samazinājies nedaudz, bet stabili - vidēji par 4% katru gadu. Tikai pagājušajā gadā nedaudz pieauga rūpniecības produkcijas apjoms, sasniedzot 101,1% salīdzinājumā ar 1995.gada līmeni. Analizējot atsevišķu nozaru darbību, Valsts statistikas komitejas (VSK) dotā informācija parāda, ka visstraujāk ražošanas apjoms samazinājies tekstilizstrādājumu ražošanā (1995.gadā 22% no 1990.gada līmeņa), nemetālisko minerālo produktu ražošanā (9% no 1990.gada līmeņa), radio, televīzijas un sakaru iekārtu un aparatūras ražošanā (8% no 1990.gada līmeņa). Statistikas datus maina daži uzņēmumi Šogad marta beigās VSK informēja, ka 1997.gada februārī, salīdzinot ar pagājušā gada februāri, rūpniecības produkcijas izlaide samazinājusies par 0,6%. Vienlaikus krietnu uzplaukumu gada laikā piedzīvojuši celulozes, papīra un papīra izstrādājumu izgatavotāji - produkcijas apjoms pieaudzis par 151,9%, elektrisko aparātu un mašīnu ražotājiem - par 95%, ar izdevējdarbību un poligrāfiju saistītajiem uzņēmumiem - par 33,3%. Kā Dienai paskaidroja VSK, šo pieaugumu nosakot gofrētā papīra un kartona nozare un konkrēta jauna uzņēmuma SIA Kvadrapak darbība. Situāciju poligrāfijas nozarē krietni uzlaboja arī citi uzņēmumi - a/s Preses nams, Talsu tipogrāfija, apgādi Jāņa sēta un Krauklītis, izdevniecība Zinātne, kas ievērojami palielinājuši izdotās produkcijas apjomu, kā arī tipogrāfija Mūkusala, kas sāka savu darbību pagājušajā gadā. «Ražošanas apjomi Latvijas rūpniecībā ir tik nelieli, ka pat vienas firmas aktīva un veiksmīga darbība var ienest būtiskas izmaiņas statistikas datos,» Dienai sacīja VSK Rūpniecības un zvejniecības statistikas daļas vadītāja Ilze Skujeniece. Tieši tāds pats iemesls, proti, jauna uzņēmuma Rerietis darbības sākšana, kas ražo elektroiekārtas vilcieniem, ļāva statistiķiem šogad februārī ziņot, ka elektroiekārtu un aparātu ražošanas nozarē izgatavotās produkcijas apjoms gada laikā pieaudzis par 95%. Toties šogad martā, rēķinot faktiskajās cenās, saražotas preces par 119,3 miljoniem latu. Salīdzinot ar februāri, ražošanas apjoms pieaudzis par 5,3%. Pretstatot marta datus pērnā gada marta ražošanas apjomam, nākas konstatēt, ka gada laikā rūpniecības ražošanas apjoms pieaudzis tikai par 1,1%. Pieaugumu noteicis apstrādājošajā rūpniecībā izgatavotās produkcijas apjoms, kas gada laikā palielinājies par 6,2%, savukārt elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde samazinājusies par 11,6%, bet ieguves rūpniecībā saražotā apjoms sarucis par 23%. Nosacīti stabili un veiksmīgi darbojas pārtikas rūpniecības uzņēmumi, kas ražo sulas (Gutta), minerālūdeņus (Cido), kartupeļu pārstrādātāji (Latfood), zivju apstrādes uzņēmumi. «Latvijas rūpnieciskās ražošanas apjomi ir samazinājušies tiktāl, ka šis process diezin vai vēl turpināsies. Tagad būtu jāsākas stabilizācijai. Diemžēl uzņēmumu privatizācijas process nav īpaši uzlabojis situāciju Latvijas rūpniecībā,» Dienai sacīja Ekonomikas ministrijas Rūpniecības politikas departamenta direktors Egils Tītmanis. VSK operatīvie dati par 1996.gadu rāda, ka rūpniecības produkcijas sadalījums pa uzņēmumu īpašuma formām ir šāds: joprojām vislielākais īpatsvars - 36,6% - ir valsts vai pašvaldību īpašuma esošo uzņēmumu produkcijai, 21% rūpniecības produkcijas ražo privātās firmas, 16,6% - uzņēmumi ar valsts kapitāla līdzdalību. Visvairāk darbinieku strādā apstrādājošā rūpniecībā, pārtikas produktu un dzērienu ražošanā, kā arī tekstilizstrādājumu ražošanā. Problēmas turpinās no 1993.gada Kā uzskata E.Tītmanis, Latvijas rūpnieku lielākās problēmas joprojām nosaka nodokļu parādi, kas radās 1992. un 1993.gadā, un turpina pieaugt, palielinoties nokavējuma naudām. «Šo situāciju radīja tas, ka uzņēmumi nesaņēma naudu par valsts pasūtījuma izpildi. Produkcija tika saražota, aizsūtīta uz Krieviju, bet netika apmaksāta un uzņēmumi palika bez apgrozāmajiem līdzekļiem,» sacīja E.Tītmanis. Soda naudu kopapjoms esot aptuveni viens miljons latu. Nodokļu parādus nevarot automātiski norakstīt, jo daļa uzņēmumu apzināti nav maksājuši nodokļus, tomēr vairāk ir to, kas tiešām nevarēja atlīdzināt savus parādus, stāstīja E.Tītmanis. Viens no risinājumiem varētu būt parādu atmaksas atlikšana uz kādiem pieciem gadiem un pakāpeniska to segšana. Vēl varētu izsniegt ilgtermiņa vekseļus vai ieguldīt nesamaksātās summas akcijās. Šīs problēmas risinājumu apgrūtinot sociālā nodokļa parāds. Savukārt parādu nasta kavē privatizācijas procesu, jo atbaida iespējamos uzņēmumu pircējus. Austrumu tirgus ved uz Rietumiem Latvijā ir diezgan daudz uzņēmumu, kas spējot atrast saviem ražojumiem noietu. Tā, piemēram, a/s Dzintars, kas tika privatizēta jau 1991.gadā, 70% no savas produkcijas pārdod Krievijā un citās NVS valstīs. Dzintars, arī valsts a/s Ogre, pamazām iegūstot tos kvalitātes sertifikātus, kas vajadzīgi, lai pārdotu preces Rietumos. «Nomainot iekārtas un sākot izgatavot ko pavisam jaunu, ražojumi uzreiz neiegūs visus kvalitātes sertifikātus, tāpēc vispirms būtu jāorientējas uz Austrumu tirgu,» uzskata E.Tītmanis, piebilstot, ka tirgošanos ar Krieviju apgrūtina nesakārtotās starpvalstu attiecības un dubultā muitas nodeva. Patlaban esot izdevīgāk savu preci koferos vest uz Krieviju un mēģināt pārdot, nekā slēgt civilizētus līgumus starp firmām. Krievijā neesot zudusi interese par Latvijas ražojumiem, taču Latvijā gan pašmāju produkcijas noiets Polijas, Turcijas un Austrumāzijas valstu ražojumu pieplūduma dēļ ir krietni samazinājies. Savukārt līgums ar Eiropas Savienību par tirdzniecību ar tekstilprecēm nodrošina vieglās rūpniecības produkcijas pārdošanu Rietumeiropas valstīs. «Latvijas tekstilizstrādājumi ir ieguvuši kvalitātes sertifikātus, mēs spējam nodrošināt līgumā noteikto kvotu izpildi,» stāstīja E.Tītmanis. Savus izstrādājumus uz Rietumeiropas valstīm sūta akciju sabiedrības Lauma, Māra, Ogre, firma Rimako, kas ražo kokvilnas audumus un dvieļus, kā arī citi uzņēmumi. Vislielākās grūtības ir lielajām rūpnīcām Diezgan bēdīgā situācijā patlaban ir Latvijas mašīnbūves uzņēmumi, jo tie bija orientēti uz kādreizējām Vissavienības vajadzībām. Lielas grūtības ir Rīgas vagonrūpnīcai (RVR), kuras produkcijai varētu atrast noietu Ukrainā un Dienvidslāvijā. Pasūtītāji pieprasa dīzeļvilcienus, bet samaksa jāgaida vairāk nekā pusgadu. Varbūt RVR stāvokli uzlabos trīsvagonu un vienvagona vilcienu izgatavošana Latvijas un Krievijas vajadzībām. Daudz sarežģītāka situācija ir rūpnīcai RAF, kas tagad ražo mikroautobusus Latvijai un ātrās palīdzības mašīnas Krievijas vajadzībām. «RAF bija piedāvājums no Ungārijas ražot pasažieru autobusus, vācu Daimler-Benz interesējās par noteiktu detaļu un mezglu izgatavošanu. Bet RAF vadītāji nebija pietiekami aktīvi, lai iegūtu sadarbības partnerus, un viņu uzņēmuma nākotne ir apšaubāma,» uzskata E.Tītmanis. Lai RAF varētu ražot konkurētspējīgus izstrādājumus, rūpnīcai vajadzīgi simtiem miljonu latu lieli ieguldījumi. Cerības atjaunot savu darbību plašāk ir Rīgas Autoelektroaparātu rūpnīcai, kurai ir kvalitatīva ražošanas bāze un kas patlaban izgatavo elektroiekārtas VAZ un Zaporožec vajadzībām. Par šo uzņēmumu interesi izrāda Dienvidkorejas automobiļu ražotājs Daewoo. Stabilizācija - pēc desmit gadiem Pēc E.Tītmaņa domām, pārejas posms Latvijas rūpniecībā turpināsies vēl vismaz divus gadus. Viņš uzskata, ka aptuveni 10% Latvijas rūpniecības uzņēmumu šajā laikā beigs pastāvēt. Taču pārējie un arī jaunās firmas darbību stabilizēs tuvāko desmit gadu laikā. Šajā laikā rūpniecības ražojumu cenas paaugstinās elektroenerģijas tarifu un citu komunālo maksājumu cenu pieaugums.