Mikrovēsture un pelēkā sieva

Autora, vēstures zinātņu doktora Uģa Niedres izvēlētais žanra apzīmējums - Kultūrvēsturisks un etnogrāfisks lūkojums. Latvijas vēstures rakstniecības cienītājiem Uģa Niedres vārds ir labi pazīstams. 1993.gadā iznākušais vēstījums par vidzemnieka Augusta Pakalna mūža laiku un darbiem (Iršu dārzs. Latvijas enciklopēdija, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs) pārsteidza lasītājus ar izcili bagātīgo faktu materiālu, ar dzejisko valodu, ar savdabīgajām interpretācijām. Sekoja darbs par Sikšņu muižas Ilgupju mājām (Tīrums mežā. Avots, 1999), par konkrētu īpašumu, tā izveidošanos, vēsturi un cilvēcisko piesātinājumu, vienlaikus tā ir arī uztverama kā sagatavošanās šogad iznākušajai grāmatai Mājvieta. Arī konceptuāli saskatāma tā pati shēma: vēstures stāstījuma un rekonstrukcijas ieganstam ņemta viena Brīvdabas muzejā uzstādīta ēka (Tīrums mežā tā ir Ilgupju pirts, Mājvietā - Ār-Luiku dzīvojamā rija), tad no šīs konkrētības izaug arhīva materiālu pētījumi, vēsturiskas analoģijas, likteņu stāstījumi. Visam pāri jaušama autora paša vēstures sapratnes pozīcija. Arhīva melnstrādnieks Uģis Niedre noteikti nav vēstures filosofijas teorētiskas apceres praktizētājs, viņš ir aizrautīgs lauka pētījumu veicējs un arhīva melnstrādnieks. Tāpēc vēl jo saistošāk viņa grāmatās saskatīt tagadnes vēstures zinātnes aktuālo strīdiņu tiešus atainojumus. Niedre nespriedelē par lielajiem un mazajiem stāstījumiem, par naratīviem un diskursiem, taču ir pilnīgi atbilstīgs slavenās Annāļu skolas trešās paaudzes zinātnieku izpratnei par vēsturnieka iespējām. Ja ir interese, var pasekot, kā viņa rekonstrukcijas, kam pamatā bieži vien ir pagasta tiesu protokoli, sasaucas, piemēram, ar Emanuela Leruā Ladurī darbu, rakstot izslavēto grāmatu par Montaijū ciema vēsturi. It kā jau cits laika nogrieznis, taču jāatceras, ka atšķirīgs ir arī rakstīto avotu (vēsturnieku maizītes) daudzums un pieejamība. Tomēr svarīgāka par atbilstību Annāļu skolai ir Uģa Niedres darba ierakstīšanās patlaban tik izdaudzinātajā mikrovēstures kopainā. Liekas, ka viņš noteikti piekrīt populārā Karlo Ginsburga teiktajam, ka mikrovēsture nav jāsaprot kā mēģinājums paglābt no aizmirstības margināļus, uzvarētos - tādā gadījumā šī vēsture pati paliktu sabiedrisko zinātņu perifērijā. Ginsburgs uzskata, ka mikrovēsture, tieši pretēji, ļauj attīstīt vēstures teoriju un, iespējams, jaunā pakāpē atgriezties pie globāliem vai vispārcilvēciskiem stāstījumiem. Šādai pieejai palīdz gan U.Niedres prasme pārvaldīt apzināto materiālu, gan neizbēgamā stāstījuma paplašināšanās, uz tiešo mikroizpētes objektu attiecināmās, taču dokumentos neatrodamās personas, norises, situācijas aizvietojot ar citām, dokumentāri pierādāmām. Tā veidojas konteksti un augsne vispārinājumiem. Autors izsakās: "...vēstures krēslas zonas ir nepārredzamas. Dažkārt, apvienojot rakstos glabāto, zināšanas, pieredzi, iztēli un intuīciju, izdodas ieraudzīt pazibam senās telpas ainavu, laika dziļumu, tēliem veidu un kustību." (63.lpp.). Pa laikam šie pūliņi tuvina stāstījumu iracionālajam: "...šī vieta reiz Livonijas miera laikos biežāk apdzīvota un ar pavisam citu kultūrainavu. To redzēt var vīziju restauratori un izstāstīt pelēkā sieva." (79.lpp.). Izteiksmīgā, daudznozīmīgā pelēkā sieva ir atmiņā paliekošs literārs tēls. Stāstu bagātība Mājvieta noteikti ir literārs darbs ar savām stilistiskajām īpatnībām. Tas nav pārmetums - vai gan pirmo Nobela prēmiju literatūrā arī nesaņēma nevis beletrists, bet vēsturnieks? Pie Uģa Niedres stila, iespējams, pat jāpierod. Ieskatam viens fragments: "Grāmatās rakstītāji meklē cēloņus brīdim, kad sakustas laiks, pārradot telpu. Tam cilvēkam, tam ļaužam pie sētas gruvekļiem, pie dedzināta rudzu tīruma, pie izdeldētas saimes pīšļiem cēloņi ir - izpildījies Liktenis, pēc kura paliek sakustējies, nenorimis laiks, un viņa, kaimiņa, ciema, novada nelaime. Milzīga un visur glūnoša kā garo lietu debesu vāks." (27.lpp.). Grāmata ir pārbagāta ar stāstiem, kas lielākoties ir pagasta tiesu protokolos atrodamo ziņu izvērsums. Tāds ir stāsts par Veneļu Ansi - dezertieri un laupītāju, par dārznieka Kaspara (Johann Eick) bēgšanu, daudzie krogus stāsti, kas nereti līdzinās klasiskajos vesternos skatītajiem, tādi ir pat gluži vai neticami, tomēr dokumentēti atgadījumi, piemēram, 376. un 377.lpp. aprakstītais: "Kapsētā ieraudzīju kaut ko tādu, par ko vajadzēja stipri brīnīties: kaps nebija izrakts diezgan dziļš, un tā dibenā bija redzams kāds melns, apaļš priekšmets, kas izrādījās par vecu šķirstu. Abi kaprači gulēja uz kapa malas un likās miruši vai aizmiguši." Necitēšu turpmāko, tas ir tik pārsteidzošs, ka negribas laupīt lasītājiem interesi. Taču Niedre, lai cik aizraujoši arī nebūtu protokolu grāmatās atrodamie, dēkainie notikumi, prot saglabāt vai vismaz atgūt distanci. Viņš atgādina: "Notikumi krogos bieži un plaši aprakstīti pagasta tiesu protokolos. Ne jau labvēlīgā gaismā tur ieraugāms dažs mūsu priekštecis. Tomēr jāatrunā, ka ne pagasta sabiedrības vairākuma tikumi un paradumi te rodami, ka ne katru dienu vai nedēļu atgadījās tiesas cienīga būšana."(143.lpp.). Sāpīga nodarbe Vēsturnieka aprakstītā kopaina ir plaša, lēni, pa ceļam pakavējoties visvisādās būšanās, tā plūst pretī faktiskajam ieganstam - Oleru muižas Ār-Luiku mājām. Tikai apjomīgā darba 168.lappusē, nodaļā Māju noskaidrošana beidzot parādās pašas Ār-Luikas. Līdz ar māju iepirkšanu par dzimtu. Līdz ar daudziem, iespējams, negaidīto, ka zemnieku vairums nemaz negribēja mājas pirkt, ka muižniekiem nācās zemniekus pierunāt: "Gribētāju nebija. Laikam tās mūžīgās bailes vainīgas - muiža tikai izkrāps naudu, bet viss paliks pa vecam. Turklāt ierastas ir gaitas muižas darbos, ierasts muižkunga un vagara rīkojums. Nav galva jāpūlē, daudzmaz izdari, kas likts, būs miers ar kungiem, vagars nekļūs pikts, un pašam oma kā pēc bikts." (173.lpp.). Jo tuvāk mūslaikiem, jo vairāk ir dokumentu konkrētības: lasītājam ir dota iespēja izsekot māju vēsturei, pārdošanai ūtrupē, iepazīties ar savdabīgu to īpašnieku Grigoriju Pasīti, un tā - līdz pat tagadnei, līdz šolaiku mantiniekam Zigfrīdam Miķelsonam. Secinājumus pēc grāmatas izlasīšanas katrs var izdarīt pats, un tie, kā parasti, kad darīšana ar cilvēku pūliņiem un iekoptām vietām, nav iepriecinoši. Viscaur tie gruzd Uģa Niedres stāstījuma zemdegās, brīžiem izlaužoties ironiskās, varbūt pat pārāk ironiskās frāzēs, piemēram: "Brauc uzmanīgi, baron! Lielceļš pieder visiem, un zirgi nav raduši ērmus redzēt. Uzmanīgāk, baron! Drīz te braukās citādi rati..." (401.lpp.). Tas - komentējot pēdējā Oleru barona Edgara Krīdenera aizrautīgo autobraukšanu 1914.gadā. No līdzīgi "dziļdomīgiem" mājieniem autoram neizdodas izvairīties šad un tad. Tie varbūt uz mirkli kaitina, bet tad kļūst saprotami - pārāk tuvi vēsturniekam ir kļuvuši viņa iztēlē atdzīvojušies cilvēki, un pārāk iznīcinošs viņu gājumam ir bijis mūs - tagadējos - izauklējušais XX gadsimts. Vēstures rakstīšana ir sāpīga nodarbība. Un sāpēs izvairīties no patētikas dažkārt nemaz nav iespējams. *** Uģis Niedre. Mājvieta. Zinātne, 2004, 444 lpp.