PAGĀTNE

Jo apklusuši arī skolēni, ieraugot uz tāfeles uzzīmēto nevienā ģeogrāfijas vai vēstures mācību grāmatā neredzēto karogu, simbolus un uzrakstu Krievus ārā no Latvijas! Pēc kāda laika skolā ierodas agrāk neredzēti cilvēki, visus iztaujā, bet vainīgo vārdi tā arī nenoskaidrojas. Izlasot Zemgales priekšpilsētas tiesā pieejamos izpētes lietas materiālus, tādu var iztēloties Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāja amata kandidāta, agrākā Kokneses vidusskolas audzēkņa Ivara Bičkoviča pirmo, bet ne pēdējo tikšanos ar LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) darbiniekiem. Tā saucamajos čekas maisos atrasta 1983.gada 4.novembrī noformēta aģenta kartīte ar I.Bičkoviča vārdu un atzīmi par segvārdu "Raitis", taču ne prokuratūrai, pētot dažādus dokumentus un uzklausot lieciniekus, ne tiesai nav bijis pamata I.Bičkoviča sadarbību ar VDK uzskatīt par pierādītu. Pats I.Bičkovičs kategoriski noliedz, ka būtu bijis ziņotājs, taču pašlaik šis jutīgais jautājums var kļūt par šķērsli, lai viņš iegūtu AT vadītāja amatā nepieciešamo augstākās kategorijas atļauju pieejai valsts noslēpumam. "Ar tiem dokumentiem, kas ir Latvijā, sadarbību nav iespējams pierādīt," Dienai teic Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TDSC) direktors Indulis Zālīte. Centra rīcībā ir VDK kartotēka par XX gadsimta 80.gadiem ar 4500 aģentu personas datiem, kaut gan zināms, ka no 1953. līdz 1991.gadam ar VDK sadarbojās ap 24 000 cilvēku. TSDC rīcībā nav arī aģentu ziņojumu un personīgo lietu, kas nonākušas Krievijā. Nebūtu dienējis tankistos? I.Bičkovičs liecinājis, ka atkārtoti VDK pārstāvji viņu uzmeklējuši, kad viņš jau bijis Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad - Latvijas Universitāte) Juridiskās fakultātes pēdējo kursu students. Nākuši vairākkārt, ar sevi nav iepazīstinājuši, bet viņš nopratis, ka tie ir VDK darbinieki. Atgādinājuši epizodi vidusskolā, interesējušies par I.Bičkoviča braucieniem pie radiem Polijā, kā arī par nākotnes nodomiem. Par notikušo I.Bičkovičs pastāstījis gan mātei Stefānijai, gan studiju biedrenei, līgavai Zentai - nākamajai Bičkoviča kundzei. Viņa liecinājusi - bijis noprotams, ka I.Bičkovičs vervēts ar perspektīvu strādāt VDK labā ārzemēs, jo "Ivars zināja poļu valodu, angļu valodu". Lietas materiālos atrodams VDK darbinieka Valērija Rudāna liecinātais - vervējot aģentus, parasti pievērsta uzmanība, vai aģentam būs legālas iespējas izbraukt uz ārzemēm, jo īpaši uz kapitālisma valstīm. "Raita" kartītē ir atzīme, ka no aģentu reģistra viņš izslēgts tikai trīs gadus pēc tās pievienošanas kartotēkai - tālāka sadarbība atzīta par neiespējumu. I.Bičkovičs noliedz, ka būtu bijis aģents un, ka būtu zinājis par šādu segvārdu. Kā pierādījumu viņš minējis faktu, ka pēc studijām LVU viņš iesaukts armijā un kā tankists nodienējis pilnus divus gadus, kamēr citiem studentiem saskaņā ar tolaik spēkā esošo kārtību bijis jādien vien pusotrs gads - ja viņš būtu VDK aģents, obligātais militārais dienests šādā formā uz viņu diez vai attiektos. Bija vieta "štatā" I.Bičkovičam nav bijis paredzēts aģenta, bet gan štata darbinieka statuss, liecinājis arī toreizējais VDK 1.daļas 1.nodaļas darbinieks Arvīds Inzelbergs, kurš ap 1981.gadu aizgājis strādāt "zem jumta" LVU par rektora palīgu - augstskola bijusi "aizsargorganizācija" VDK interesēs. Viņš arī bijis tas, kurš lielākoties veicis pārrunas ar I.Bičkoviču, kaut gan precīzi neatceras, kādēļ viņš nonāca VDK redzeslokā. "Puisis acīmredzot bija perspektīvs kadrs VDK štatiem." A.Inzelbergs pašrocīgi aizpildījis "Raita" kartīti. I.Bičkovičs neesot izvēlējies pseidonīmu, nedz arī par to ko zinājis. Viņš arī neesot parakstījies par sadarbību ar VDK. Kartīte izveidota, jo pārrunas ar I.Bičkoviču bijušas samērā ilgas, viņš "ieslēgts aģentūrā", lai nenonāktu citu VDK darbinieku interešu lokā. Tā kā I.Bičkovičs no sadarbības kategoriski atteicies, viņš no aģentu reģistra izslēgts. Nevienu uzdevumu viņš neesot saņēmis, neko ziņojis neesot. I.Bičkoviča kartiņu parakstījis 1.daļas 1.nodaļas toreizējais priekšnieks Gunārs Pudels, kurš pats ar I.Bičkoviču gan neesot ticies un ziņojumus neatceras lasījis. G.Pudels liecinājis - nodaļas funkcija bijusi "tīra izlūkošana", nevis aģentu vervēšana. To savā liecībā apstiprinājis arī 1.daļas 1.nodaļas darbinieks Viesturs Kociņš, kurš kopumā VDK sistēmā strādājis no 1966.līdz 1990.gadam - šīs nodaļas darba profils bijusi politiskā izlūkošana, arī "politiskā noskaņojuma zondēšana" iedzīvotāju vidū. V.Kociņš neatminējās, ka būtu vervējis I.Bičkoviču, kaut gan savā laikā šādos nolūkos studentus dažādās augstskolās, arī LVU esot uzrunājis. Lai netiek klāt Lietā ietvertas arī citu ilggadēju VDK darbinieku liecības par vispārējo aģentu vervēšanas kārtību un kartiņām, kas atsevišķos gadījumos nonāk pretrunās. Tā bijušais VDK pulkvedis Bruno Šteinbriks paudis, ka potenciālo VDK štata darbinieku "varēja ieslēgt aģentūrā, lai cits neviens darbinieks viņam nevarētu tikt klāt". "To praktizēja īpaši tad, ja persona uzreiz neizteica piekrišanu." Kādreizējais VDK arhīvu uzskaites daļas priekšnieks Zigmunds Kārkliņš savukārt atminējies, ka pastāvēja aģentu vervēšanas instrukcijas: aģentam obligāti bija jāparakstās par sadarbību un ziņu neizpaušanu, kā arī par pseidonīmu. Jāparakstās bija personīgi (par I.Bičkoviču liecināts, ka viņš neko nav parakstījis). Nekavējoties aģents saņēmis nākamo uzdevumu (rakstiski), kā arī nākamās tikšanās termiņu. Visas savervēto aģentu kartiņas noteikti bija jāreģistrē aģentu reģistrācijas žurnālā. Izslēgt no reģistra varēja dažādu iemeslu dēļ - arī tad, ja atteicās sadarboties. Z.Kārkliņš vienlaikus atzinis, ka 70.gados varēja vervēt arī bez paraksta. Bijuši arī gadījumi, kad "sevi pozitīvi pierādījušu" aģentu noformēja pastāvīgā darbā. Šādā gadījumā aģenta lietu iznīcināja. Neatceras vai nevēlas? VDK darbinieks V.Rudāns gan šajā, gan citās līdzīgās lietās liecinājis, ka aģenta kartītes noformētas vienīgi pēc savervēšanas fakta. Tomēr iznākums bijis līdzīgs - kartiņa ir, taču nav nekādu pierādījumu aktīvai darbībai aģenta statusā un to neapliecina arī VDK darbinieki. Piemēram, VDK aģenta kartiņa bijusi arī par tagadējo premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC), taču VDK štata darbinieks, kas dokumentu aizpildīja, tiesā noliedza, ka būtu viņu savervējis, un nevarēja atcerēties, kāpēc kartīti aizpildījis. I.Zālīte aizrāda - veidi, kā cilvēka vārds varēja nonākt kartotēkā, tik tiešām bija visdažādākie. Iespējams, tas atbilst patiesībai, ka kartītes aizpildītas par potenciālajiem štata darbiniekiem, kā liecināts I.Bičkoviča lietā. Tomēr pārdomas raisa kādreizējā VDK darbinieka Arņa Jumīša vārdi Dienā pirms desmit gadiem publicētā intervijā: "Ja mani tagad sauktu pie tiesas un prasītu: "Vai viņš bija tavs aģents?", atklāti pateikšu, ka es dzēšu ārā no atmiņas to informāciju kā nevajadzīgus failus (..)" LPSR VDK priekšnieka vietnieks Jānis Trubiņš piebildis: "Mēs tiem cilvēkiem solījām, ka mēs viņus nenodosim.