Melnās drānās tērpti jātnieki rikšo gar karātavu rindu; viņiem pie
segliem piekārtas nogrieztas suņu galvas, kas kalpo par biedinājumu
dzimtenes ienaidniekiem. Tā ir aina no jaunās filmas Ivans Bargais un
metropolīts Filips, kas vēsta par Krievijas cara Ivana Bargā un viņa
drauga un lielākā kritiķa Filipa attiecībām. Filmas režisors Pāvels
Lungins stāsta, ka viņa rīcībā ir 17 miljoni dolāru (7,75 miljoni latu)
budžets, kas Krievijas apstākļiem ir diezgan liela nauda.
Ievērojamais budžets un profesionālā komanda liecina par Krievijas kino
nozares atdzimšanu, jo kino veidotājiem izdodas piesaistīt lielas
summas gan no valdības, gan no privātiem investoriem. Valdība prognozē,
ka kinostudijas 2011.gadā nopelnīs 900 miljons dolāru, kas būs gandrīz
divreiz vairāk nekā pagājušogad. Krievijas filmas tiek rādītas uz
jauniem ekrāniem, kas parādījušies visās lielvalsts malās. Lielākā daļa
skatītāju ir jaunieši, kuri var atļauties tērēt vairāk naudas, nekā to
savulaik varēja viņu vecāki. Līdzīgi kā Krievijas gleznas un vietējā
mode, kas piedzīvo cenu kāpumu, Krievijas kino ir atguvis popularitāti
un finansiālus panākumus. To veicina Krievijas ekonomikas izaugsme, kas
turpinās jau desmit gadu pēc kārtas. Ar energoresursu eksportu Krievija
katru dienu nopelna miljardu dolāru.
Svarīgākā no mākslām
Padomju laikā iecienītās filmas Likteņa ironija turpinājums Likteņa ironija 2, kas vēsta par iepriekšējās filmas galveno varoņu bērniem, nodrošināja milzīgu peļņu Jaungada brīvdienās, jo mēneša laikā savāca 50 miljonus dolāru (23 miljonus latu). Tikmēr zinātniskās fantastikas filma Neapdzīvotā sala, kuras režisors ir Fjodors Bondarčuks, var lepoties ar 36,5 miljonu dolāru (17 miljoni latu) budžetu, kas ir lielākais Krievijas kino vēsturē. Filmas producents Aleksandrs Rodņjanskis dižojas, ka 4,5 stundas ilgās filmas laikā skatītāji varēs vērot specefektus, kas ne ar ko nebūs sliktāki par Holivudas grāvēja Matrikss specefektiem. "Mēs gribējām pierādīt skatītājiem, ka vismaz daži Krievijas producenti ir spējīgi radīt augstas kvalitātes produktu, kas ir tikpat labā līmenī kā visas labākās ārzemju filmas," uzsver A.Rodņjanskis.
Boļševiku vadonis Ļeņins uzskatīja kino par "svarīgāko no visām mākslām", tāpēc padomju kino kļuva par svarīgu instrumentu PSRS propagandas mašīnā. Kino veidošanā tika ieguldīta liela nauda, šajā nozarē strādāja labākie aktieri un kino profesionāļi. Viens no padomju kino pamatlicējiem Sergejs Eizenšteins tiek uzskatīts par mūsdienu montāžas tēvu. Taču pēc PSRS sabrukuma kino ieslīga dziļā krīzē, kinostudijas zaudēja finansējumu, kinoteātri bankrotēja cits pēc cita.
Valsts ieguldījums
Krievijas kino atdzimšana sākās ap 2000.gadu, kad uzlabojās valsts ekonomikas stāvoklis un valdība nolēma piemērot tirgus ekonomikas principus kino veidošanai. "Mūsu nostāja bija ļoti vienkārša: mēs atbalstīsim filmu veidošanu, bet kinoteātriem un kinostudijām jābūt privātiem uzņēmumiem," stāsta Krievijas Federālās Kultūras un kino aģentūras vadītājs Mihails Švidkojs. Krievijā pagājušogad uzņēma aptuveni 200 filmu, no kurām aptuveni puse saņēma valsts atbalstu. M.Švidkojs informē, ka šogad kino nozarei atvēlēti aptuveni 100 miljoni eiro (70 miljoni latu) valsts naudas. Svarīga loma ir privātiem investoriem, kas no savas kabatas nodrošina daudz lielāku daļu no filmas budžeta. "Privātie investori zvana mums un vaicā, vai mēs atbalstīsim filmu. Ja mēs piekrītam, viņi nekavējoties iegulda savu naudu. Valsts ekspertu zināšanas šajā jomā ir ļoti svarīgas," uzskata M.Švidkojs. Kino nozarē naudu ieguldījis miljardieris Viktors Vekselbergs, arī valsts kontrolētā Maskavas banka.
Valdība prognozē, ka 2010.gadā Krievijas kino būs 20 miljoni skatītāju, salīdzinot ar 14 miljoniem pašlaik (tas ir aptuveni 10% no valsts iedzīvotāju skaita). "Pieaugums ir skaidrojams ar Krievijas ekonomikas vispārējo nostiprināšanos. Cilvēki nebaidās tērēt naudu izklaidei," secina M.Švidkojs. Strauji palielinās arī kinoteātru skaits. 2000.gadā visā Krievijā tika atklāti tikai 150 jaunu ekrānu. M.Švidkojs prognozē, ka līdz 2010.gadam pieauguma temps sasniegs 2500 jaunu ekrānu gadā. Valdība vēsta, ka ceturtā daļa kinoteātru rāda Krievijas filmas. 2000.gadā šis rādītājs bija tikai 3%.
Ārzemniekiem nepatīk
Atšķirībā no Holivudas produkcija, Krievijas kino nav izdevies gūt lielus finansiālos panākumus ārzemēs. Filmas par padomju laika kariem, Čečenijas konfliktu un daudz senākiem Krievijas vēstures posmiem ir populāras Krievijā, bet nav guvušas atsaucību ārpus tās robežām, jo ārzemēs daudzi ar bažām vēro Krievijas ietekmes palielināšanos. "Lielais patriotisms, kas vērojams daudzās lielbudžeta Krievijas filmās, nodrošina to popularitāti pašu mājās, bet atbaida ārzemju skatītājus, kam ir atšķirīgs ģeopolitiskais redzējums," secina britu profesors Džulians Grafijs, kurš pēta padomju un Krievijas kino.
Krievija pēdējos gados mēģinājusi palaist starptautiskā apritē vairāk nekā desmit filmu. Viena no tām bija 9.rota, kas vēsta par padomju karavīru gaitām Afganistānas karā. Krievijā šī filma guva milzīgus panākumus, bet ārzemēs tika uzņemta bez sajūsmas. Pretēja problēma ir kvalitatīvām Krievijas mākslas filmām, ko slavē ārzemju kritiķi, bet pašmāju skatītāji negrib skatīties. Ņikitas Mihalkova jaunā filma 12, kurā 12 zvērinātie spriež tiesu jaunam čečenam, kas apsūdzēts audžutēva slepkavībā, šogad bija izvirzīta Oskaram, bet Krievijā neizpelnījās īpašu ievērību.
Austrumvācijā dzimušais Mihaēls Šlihts, kurš ir kinostudijas 20th Century Fox pārstāvis NVS valstīs, pauž viedokli, ka Krievijā vidējais kino apmeklētājs ir 12 līdz 22 gadus vecs, tāpēc nav pietiekami nobriedis, lai novērtētu "sarežģītas" filmas. "Oskars nav nekāda garantija panākumiem Krievijā. Drīzāk tam ir pretējs efekts. Krievijas skatītājiem patīk seklas filmas," secina M.Šlihts.