Pētnieki apkopojuši būtiskākos karadarbības paņēmienus un faktorus, ko Krievija dažādās proporcijās un mainīgā secībā varētu pielietot pret Baltijas reģiona valstīm konflikta eskalācijas un kara laikā.
Krievija varētu izmantot politisku un sabiedrisku organizāciju algošanu, kā arī informācijas operācijas sabiedriskā viedokļa ietekmēšanai. Pētnieki norāda, ka viens no pamatlīdzekļiem naidīgu politisku un sabiedrisku organizāciju efektivitātes mazināšanai ir valsts spēja dominēt informācijas telpā. Galvenais šāda mērķa sasniegšanas līdzeklis ir valsts aizsardzības sistēmas ambīciju līmenim, izvēlētajām kara metodēm pielāgota stratēģiskā komunikācija. Papildu tam stratēģiskajai komunikācijai ir jāskaidro sabiedrības loma valsts aizsardzībā.
Tāpat Krievija varētu plaši izmantot speciālo operāciju spēkus un neregulārus militārus vai paramilitārus formējumus. Viens no līdzekļiem, kas, iespējams, nodrošinātu spēju identificēt šādu formējumu aktivitāti, varētu būt uz teritoriālām vienībām, kā arī citām valstiskām organizācijām, piemēram, pašvaldības policiju, balstīta visaptveroša informācijas apmaiņas tīkla izveidošana. Būtiska nozīme šāda tīkla darbībai ir vietējo iedzīvotāju iesaistīšanai.
Latvijai sadarbībā ar pārējām Baltijas valstīm paralēli sarunām par pastāvīgu NATO militārās infrastruktūras izvietošanu Baltijā jāveido dialogs par iespēju noslēgt divpusējas vienošanās par pastāvīgu ASV vai Lielbritānijas bruņoto spēku klātbūtni Baltijā. Tāpat pētnieki domā, ka jāveicina reģionāla militārā sadarbība ar Somiju un īpaši Zviedriju.
Eksperti iesaka Latvijai veikt nacionālās likumdošanas piemērošanu, norādot, ka brīža redakcija vairākos ar valsts militāro drošību saistītos normatīvajos aktos nenodrošina adekvātu valsts resursu pielietojumu draudu novēršanai.
Pētnieki arī uzskata, ka jāuzlabo militāro lēmumu pieņemšanas cikls, proti, maksimāli decentralizējot komandvadības struktūru, veidojot alternatīvas komandvadības ķēdes un deleģējot atbildību apakšvienībām. Papildu tam šāda decentralizācija ierobežotu Krievijas tehniskās izlūkošanas un elektroniskās karadarbības efektivitāti.
Tiek norādīts, ka NBS būtu jāizvērtē iespēja palielināt sauszemes spēkus līdz vismaz divām kolektīvi saliedētām profesionāla dienesta karavīru brigādēm, kas spēj izvirzīties un iesaistīties kaujā 12-24 stundu laikā pēc brīdinājuma pavēles saņemšanas un darboties līdz NATO papildspēku ierašanai. Šo sauszemes spēku vienību pamatuzdevums būtu nepieļaut pretinieka nostiprināšanos pilsētās, transporta infrastruktūras objektos, kā arī kavēt apgādes koridoru izveidošanu. LETA jau ziņoja, ka brigādes lielums ir atkarīgs no tās uzdevumiem, taču vidēji tajā ir 2000 līdz 3000 karavīru.
"Svarīgi uzsvērt, ka mehāniska NBS personāla skaita palielināšana nedos vēlamo efektu. Nepieciešams runāt tieši par saliedētām kaujasspējīgām vienībām, kas spēj darboties patstāvīgi, un mobilo strēlnieku brigāde ir zemākā taktiskā vienība, kas to spēj," teikts pētījumā.
Kamēr Nacionālie bruņotie spēki (NBS) nav pietiekamā līmenī nodrošināti ar aeromobilitātes vai kaujas bruņutransporta spējām, būtiska ir apakšvienību decentralizācija, tā samazinot laiku, kas nepieciešams vienības vai apakšvienības izvēršanai kaujai iepriekš plānotos rajonos. Jāņem vērā, ka gan Lietuva, gan Igaunija, atrodoties salīdzinoši līdzīgos apstākļos, plāno savu bruņoto spēku attīstību līdz divām motorizēto strēlnieku brigādēm, norāda pētnieki.
Gadījumā, ja valsts pierobežā notiek Krievijas bruņoto spēku kaujas gatavības pārbaudes vai mācības ar dalībnieku skaitu virs 3000 vai Centrālā vai Rietumu kara apgabalā izsludināta kaujas gatavības pārbaude, NBS ir jāreaģē ar pāriešanu augstākā kaujas gatavības režīmā, norādīts pētījumā. Sabiedrībai jābūt informētai par kaujas gatavības statusa paaugstināšanas iemesliem. Šādai gatavībai jāturpinās, līdz ir zināms, ka karaspēks pēc mācībām ir atgriezies savas pastāvīgās dislokācijas vietās.
Tāpat pētījumā norādīts, ka NBS militārajā doktrīnā ir jāievieš vienību decentralizācija un uzsvars uz mazo vienību taktiku, saglabājot ilglaicīgu spēju darboties vienlaicīgi visā okupētajā valsts teritorijā. Īpaši būtiski ir izveidot decentralizētu apgādes sistēmu un materiāltehnisko līdzekļu un munīcijas uzkrājumus, tādējādi nodrošinot ilgstošu un autonomu apakšvienību funkcionalitāti.
Papildu tam jāapsver NBS sastāvā veidot mobilas ātrās reaģēšanas vienības pastiprinātas rotas sastāvā, kas nokomplektētas ar karavīriem un dislocētas Ziemeļvidzemes un Austrumlatgales reģionā 40-60 kilometrus no robežas.
Turklāt NBS jāturpina spēju palielināšana karadarbībai ziemas apstākļos. NBS būtu jāpilnveido spējas piekrastes aizsardzībai pret jūras desantu. Drošu piekrastes izsēšanas zonu izveidošana radītu labvēlīgus apstākļus sabiedroto karaspēka uzņemšanai. Vienlaikus eksistējošai jūras novērošanas sistēmai būtu nepieciešams veidot alternatīvu sistēmu, kas balstīta uz radioizlūkošanas un bezpilota lidaparātu izmantošanu, kas citādi tiktu izvietoti tikai apdraudējuma periodā, uzsver pētnieki.
Teorētiska iepriekš minēto ieteikumu ieviešana ir iespējama samērā īsā laika periodā, pārliecināti pētījuma veicēji. Taču jāņem vērā, ka šāda sistēma būs spējīga darboties tikai pie nosacījuma, ja tiks sasniegta iepriekš aprakstītajam draudu līmenim adekvāta sabiedrības izpratne, kā arī tās iesaiste valsts aizsardzībā, viņi uzsver.
Pētījuma autori uzskata, ka viens no šim brīdim efektīvākajiem sabiedrības audzināšanas līdzekļiem ir studentu izglītošana.
Noslēgumā darba autori aicina vēl aktīvāk izmantot visas iespējas, ko piedāvā Baltijas valstu militārā sadarbība.