Pupi par lielu!

Savulaik Dadzi esot skatījušies tikai bērni līdz 14 gadu vecumam - sev raksturīgajā drūmajā tonī klausulē vēl novilka dzīvais klasiķis un piebilda, ka tas izriet no viņa spalvasbrāļa Imanta Melgaiļa teorijas par to, kāpēc Dadža tirāža strauji kritās atmodas gados. Proti, tajā laikā žurnāls sācis publicēt karikatūras par padomju gados aizliegto seksa tēmu, un tādas bērniem vairs nevarēja rādīt. Dzirdot tik skarbu profesionāļa vērtējumu, gandrīz vai gribētos saņemt rokas un sērot par tautu vai žurnālu, ja vien nezinātu, ka runāju ar humoristu, kura teikto nekādā gadījumā nedrīkst saprast burtiski. Jā, bērni tiešām bija čaklākie Dadža skatītāji. Arī es bērnībā vismaz pāris reižu esmu sācis krāt no Dadža izgrieztas bildītes un vienu Oša zīmējumu Vai melno brigādi gaidījāt? glabāju vēl šodien, tik izcili padevušies man šķiet viņa velni. Jā, Dadzim var pārmest konservatīvismu, salīdzinot ar leišu un igauņu līdzīgiem žurnāliem, 80.gados pat zināmu iesūnošanu. Un tomēr - lai no 1957.gada līdz pat atmodai divas reizes mēnesī aizpildītu humora žurnālu, vajadzēja prast gandrīz neiespējamo - dzīt jokus situācijā, kad bija aizliegtas divas galvenās joku tēmas: sekss un politika. Dadža popularitāti noturēja visupirms karikatūras. Vizuālā puse Dadzī bija galvas tiesu pārāka par literāro, paškritiski atzīst viens no labākajiem latviešu satīriķiem, bijušais dadzists Andrejs Skailis. "Kurš no ārzemēm atbrauca, tas Dadža zīmējumus lielīja! Pravdas galvenais redaktors Semjonovs man reiz teica - es jūs apskaužu jūsu karikatūristu dēļ, viņi taisa šedevrus. Un kāds Kubas žurnālists, kas bija ielauzījies krievu valodā, viesodamies Dadzī, šķirstīja to un spiedza - mirovije karikaturi, mirovije karikaturi!" Garajā mūžā Dadža zīmētāju lokā ir pabijuši daudzi, sākot ar mūsu glezniecības klasiķiem Borisu Bērziņu un Induli Zariņu, tēlnieci Gaidu Grundbergu un ulmaņlaiku Jaunāko Ziņu populārās Burbuļmātes autoru Jāni Dresleru, kuram pēc sēdēšanas cietumā par to, ka vācu laikā viņš bija bijis policijas rakstvedis un kariķējis Staļinu, atļāva publicēties, un tad Dreslers Dadzim zīmēja līdz pat savai nāvei 1971.gadā. Bažīdamies, vai tik sakarā ar "to kaļķa bumbu uz pleciem" viņš kādu neaizmirsīšot nosaukt, Skailis min pārējos vārdus: "Gunārs Cilītis bija, Edgars Rusmanis, Aleksandrs Stankevičs, Dainis Breikšs, Vilis Zaķis, visjautrākais no dadzistiem Ilmārs Dzerko, Normunds Zvirbulis, populārā Hugo Diega "mamma" Mirdza Ramane, Māris Bišofs, kuram tolaik bija pavisam cita zīmēšanas maniere nekā tagad... Vēlāk arī Adrians Mukāns, Agris Liepiņš, Normunds Lācis, Tamāra Sergijenko, Ludmila Bulikina, kura tagad Dienā zīmē, vēl citi..." Tomēr, ja būtu jānosauc Dadža karikatūristu zelta sešnieks gan spilgtā stila un popularitātes, gan arī jokuplēša statusā pavadīto gadu ziņā, tie acīmredzot būtu Gunārs Vīndedzis, Edgars Ozoliņš, Gunārs Bērziņš, Uģis Mežavilks. Kā arī jau minētie Ēriks Ošs un Imants Melgailis - vienīgie no sešiem, kas ir sagaidījuši jauno Dadzi... PADEGA DRAUGS Hruščova atkušņa garabērnā Dadzī satikās cilvēki ar dažādu likteni. Pie viena galda pirmdienas rītos tēmas kopīgi apsprieda bijušie leģionāri un kara laiku Krievijā pavadījušie, autodidakti un diplomēti mākslinieki. Gunārs Vīndedzis (1918-1991), leģendārā mākslinieka Kārļa Padega draugs, bija viens no vecākajiem un pašapzinīgākajiem zīmētājiem. Liels sieviešu mīlētājs, vienmēr un visur jokojis, Ēriku Ošu mēdzis sveicināt ar jautājumu: "Kā tad zvēru karalim klājas?" Būdams augstas klases grafiķis, Vīndedzis apzinājās savu vērtību, bet šī pašapziņa viņu mēdza arī iegāzt. Taču nepatikšanas Vīndedzim, vienam no tēvoča Sema regulāriem kariķētājiem, sagādāja nevis politika, bet otra aizliegtā tēma. Reiz Vīndedzis bija uzzīmējis karikatūru Izrāde: teātra ložā sēž kāda dāma, ļoti grezniem rotājumiem apkārta, un skatītāji neskatās uz skatuvi, bet uz to dāmu. Joks skaidrs - Dadzis karikatūru nodrukāja. Tad nāca bļāviens no Latvijas kompartijas centrālkomitejas. Tur kāds bija karikatūru izpētījis ar lupu un konstatējis, ka visi šie rotājumi ir mazi vīriešu dzimumorgāniņi. "Galveno redaktoru Igoru Palkovu izsauca uz ceku, un tur uz viņu bļāva tā, ka aizkari esot šūpojušies," atceras A.Skailis. Citi laikabiedri gan domā, ka ceka neesot tik aktīvi pie vainas: pats Vīndedzis pēc minētās karikatūras publikācijas esot kā pāvs staigājis pa Preses namu, visiem teikdams: "Tu redzēji?" Tad nav brīnums, ka ceka ķērusies pie lupas. Pēc šī gadījuma Vīndedzim uz pāris gadiem aizliedza publicēties. Šis nebija vienīgais gadījums, kad Vīndedzi pievīla interese par padomju karikatūristam aizliegto augli. Daži Dadža darbinieki zina stāstīt, ka viņš dabūjis arī pāris gadus cietumā pēc tam, kad viņam atņemti 16 kilogrami pornogrāfijas - Vīndedzis esot uzzīmējis tematisku ciklu Sniegbaltīte un septiņi rūķīši. Protams, ne iesniegšanai Dadzī. Taču acīmredzot arī uz Sniegbaltītes pēdām padomju tikumības sargus bija uzvedusi paša autora lielība. VISPOPULĀRĀKAIS Varu apliecināt kādu rakstos minētu Gunāra Bērziņa (1927-1999) īpašību - vairīšanos no publicitātes. "Ko nu mani, es jau reņģēdājs..." slavenā melnā kaķa autors nebija pierunājams, kad 1999.gada pavasarī vēlējos intervēt tautā populārāko karikatūristu. "Kad ieraudzīju Gunāra Bērziņa karikatūras, sāku pamazām atlabt," Bērziņa piemiņas grāmatā Melnā kaķa bruņinieks atgriešanos no izsūtījuma atceras viena no viņa darbu krājējām Astra Bute. Kad dadzisti tikās ar lasītājiem, viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem bijis - kurš no jums ir Gunārs Bēziņš? "Bērziņš bija pazīstams ne tikai tautā, bet arī Dadzī!" smejas A.Skailis. Te viņam bija iesauka Jocīgais. Bērziņam bija periodi, kad viņš uz žurnālu nācis "visai filozofiskā noskaņā". 1965.gadā Rakstnieku savienības 5.kongresā Bērziņu rakstnieki nolīguši zīmēt kongresa sienasavīzi - ja zālē kāds pateica kādu dumjību, to tūlīt pierakstīja un aiznesa Bērziņam, un viņš to uzzīmēja. Kongress ilga divas dienas, bet neattapīgie rakstnieki jau pirmās dienas vakarā Bērziņam samaksājuši visu honorāru. Tad nu otrajā rītā Bērziņš pats vairs nav spējis atnākt, bet bijis tik apzinīgs, ka noīrējis vedēju. Tas viņu atvedis, apsēdinājis pie galda, un Bērziņš visu otro dienu zīmējis lieliskas bildes. Taču tad nelaime notikusi ar vedēju - tas aizmidzis un pēc kongresa beigām nav bijis pamodināms. Savukārt Bērziņš nav spējis atcerēties adresi, kur jābrauc. Tomēr Bērziņš radoši nostrādāja līdz pat mūža galam, izgājis cauri daudziem likteņa pārbaudījumiem: kad viņa tēvu, Latvijas armijas virsnieku, aizveda komunisti, Bērziņš 16 gadu vecumā brīvprātīgi iestājās leģionā un ar 15.divīziju nokļuva līdz Berlīnei, kur piedalījās ielu kaujās. Bērziņš bija autodidakts, viņa pieeju ir iespaidojis ulmaņlaikos populārais karikatūrists Ernests Rirdāns. FORMU MEISTARS Mani neviens nevar saprast. Jo es nekad neesmu kāpis kokā, kādu piekāvis vai aiznesis sievieti uz gultu, - mēdza teikt Edgars Ozoliņš (1930-1987). Pieprasītais grāmatu ilustrators, kura zīmētās seksīgās pionieres Zentas Ērgles grāmatās 50./60.gadu mijas puikām bija trauksmainas iekāres objekts, pats dzīvoja pasaulē, kurā citi ieskatījās tikai pēc viņa nāves. Ievas Lešinskas raksts 1997.gada Rīgas Laikā atklāja Ozoliņu ne tikai kā erotiskās līnijas meistaru, bet arī Ozoliņu - fantazētāju par Baltijas federāciju, tās formas tērpiem, kaujas tehniku un citām militārām lietām, kā arī, protams, par formīgām sievietēm. Tad arī daudzi uzzināja, ka izcilais ilustrators, kura zīmējumus redaktoriem bieži nācās dot atpakaļ labošanai ar norādi - pupi par lielu, pupi par lielu! -, patiesībā bijis ar slimu mugurkaulu, kuprītis. Turklāt viņa tēvs, vācu laikā šucmanis, pēc kara tika nošauts. Par spīti tam visam, Ozoliņš bija spējis neuzkrāt sevī ļaunumu. Dadzī Ozoliņš, tāpat kā Ošs un Vīndedzis, piederēja pie tiem, kas karikatūru tēmas paši faktiski negudroja. 80.gados Ozoliņa ilustrācijas seksologa Jāņa Zālīša dzimumaudzināšanas grāmatai izraisīja tās aizliegšanu. Tipogrāfijas strādnieki šos zīmējumus bija pavairojuši un sākuši tirgot stacijas tunelī. Kāds Tēvijas kara invalīds, tos ieraudzījis, esot ar visu, kā šodien teiktu, autortiesību pārkāpumu aizbraucis uz Maskavu sūdzēties par pornogrāfiju. SIRDĪ GLEZNOTĀJS Uģis Mežavilks (1929-1998) nebija vienīgais no Dadža karikatūristiem, kura dvēseles aicinājums bija glezniecība, taču viņa mantojums ir visnotaļ nopietns, simti gleznu. Par mākslinieku Mežavilks kļuva, savā ziņā pateicoties padomju varai, stāsta viņa meita Rūta Mežavilka. Tā kā nākamā mākslinieka māte bija sanīdusies ar vietējiem aizsargiem, karam sākoties, ģimene devās uz Krieviju. Tolaik Mežavilks, kuram tad bija 12 gadu, jau bija sācis zīmēt, taču šķita, ka iespēju mācīties Krievijā viņam nav. Tad viņš rakstīja vēstuli LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim: vai nevarētu rast iespēju mācīties mākslas skolā. Brīnumainā kārtā Lācis personīgi parūpējies, lai Uģis iestātos Maskavas bērnu mākslas vidusskolā. Atgriezies Latvijā, viņš studēja glezniecību Mākslas akadēmijā un tur sāka zīmēt arī karikatūras. Karikatūra un Dadzis Mežavilkam bija patīkams maizes darbs. Kad 1957.gadā izveidojās Dadzis, tas kļuva par viņa pirmo un vienīgo darbavietu - viņš bija galvenā mākslinieka E.Rusmaņa vietnieks. Atšķirībā no daža cita karikatūrista Mežavilks ar alkoholu neaizrāvās. Arī no politisko karikatūru zīmēšanas veiksmīgi izvairījās. Viņa tēmas bija lauki, santehniķi... Mežavilku laikabiedri atceras tikpat labdabīgu kā viņa karikatūras. Viņš nebaidījās palīdzēt cilvēkiem, no kuriem kādā dzīves posmā citi bija novērsušies. Kad Maiju Tabaku izmeta no akadēmijas par "nepareizu" glezniecību, Mežavilks ļāva viņai strādāt savā darbnīcā. Arī no gleznotāja Jurģa Skulmes viņš nenovērsās pat tad, kad viņam bija problēmas ar čeku un viņam grieza muguru Mākslinieku savienība. Mežavilka bērēs pie galda Skulme esot teicis - kad jūs visi, maitas, ar mani uz ielas nesveicinājāties, Uģis bija vienīgais, kas man teica labdien. LABDABĪGĀKAIS Imantam Melgailim, tāpat kā Mežavilkam, nebija neviena ļauna tipa. "Neesmu satīriķis, esmu humorists, manos zīmējumos nekādu problēmu nav," tā pats sevi raksturo 83 gadus vecais Dadža veterāns autodidakts, kurš nav zīmējis nevienu politisko vāku. Bērnībā Melgailis gribējis kļūt rakstnieks. Aizsūtījis Tēvijas Sarga vēstuļniekam savus dzejolīšus, bet tas kā visstulbākā panta piemēru bija izvēlējies viņējo, un dzejošanas kāre noplakusi. Sekoja iesaukums vācu armijā, pēc tam lēģeris, tad - krievu armija. Pārnācis mājās, Melgailis nezinājis, ko darīt, jo bija beidzis tikai pamatskolu. Tad atcerējies savas skolotājas vārdus: "Imant, ja tu pacentīsies, no tevis var iznākt mākslinieks, tev ir bagāta fantāzija.""Nospriedu, ka piemērotākais žanrs ir karikatūra, jo tur nekas nav jāzina - ne anatomija, ne perspektīva." Melgaiļa spēks ir tēmā, tās viņš vienmēr ir izdomājis pats. Inteliģencē karikatūras prestižs bija niecīgs, saka I.Melgailis, toties Dadzis ļoti labi pirkts laukos. Dadža kopējo ievirzi Melgailis atceras kā konservatīvu. ZVĒRU KARALIS Tautā populāri ir bijuši trīs karikatūristi: ulmaņlaikos un vācu laikā Ernests Rirdāns, pēc tam Gunārs Bērziņš un tagad Ēriks Ošs. Tā savu skolasbiedru, slaveno zvēru un fizionomiju zīmētāju, vērtē A.Skailis. "Mums abiem tūlīt būs 79 gadi, bet viņš zīmē kā vells!" Skolas gados Ošs nereti tika izraidīts no klases, jo stundās zīmēja. Darbos - gan televīzijā, gan Dadzī - viņu ierunājis kursabiedrs Mākslas akadēmijā Jurģis Skulme. Dadzis Ošam bija regulāras piepelnīšanās avots, viņa pamatdarbs turpat 40 gadus bija Latvijas televīzija, kur pēdējos 20 gadus viņš bija galvenais mākslinieks. "Ērika stils ir tas, ka viņam nav stila," Ošs atceras viņa 50 gadu jubilejā Gunāra Cilīša teiktos vārdus un pats savu zīmējumu sauc par "kasītu un samocītu". Savukārt A.Skailis saka - Ošam varēja likt zīmēt arī tādas tēmas, kur šķietami nu nekādas asprātības nebija, bet viņa tēli atdzīvināja jebkuru bildi, arī tēvoci Semu.