Romāns šampinjonu mērcē

c. arhetips joprojām turpina darboties - gan literatūrā, gan realitātē. Laima Muktupāvela sapin abus kopā: pati braukusi uz Īriju laimi/naudu meklēt - un uzrakstījusi par to romānu, kurš gan, uzreiz jāpiebilst, vispirmām kārtām ir nevis reālās pieredzes atspoguļojums (tomēr, cik noprotams, arī reālu pieredzējumu tajā netrūkst), bet gan tieši romāns - apbrīnojami dzīvs, āķīgi izstrādāts un aizraujošs lasāmgabals. Īva Baranovska dodas uz Īriju laimi meklēt. Laimi neatrod, toties jau pirmajās nodaļās nonāk cietumā, tiesa, tikai uz īsu brīdi. Pēc tam spiesta iejusties baltās verdzenes ādā (romāna apakšvirsraksts gana daiļrunīgs: Melnie balti ķeltos). Bēg no verdzības, atrod jaunu vietu, kur verdzība mazliet liberālāka. Pasaule lēnā garā galē Īvu nost, bet viņa, apveltīta ar apskaužamu optimisma devu, spurojas pretī. Satiek daudzus neciešamus, grūti paciešamus un pat itin sakarīgus ļaužus. Beigu galā brauc atpakaļ uz Latviju. Tas būtībā viss, kas notiek romānā. Drūma un pelēka ikdiena bez jebkādas ķeltiskas eksotikas, šampinjonu lasīšana no agra rīta līdz vēlam vakaram komplektā ar šampinjonu pusdienām (taupības nolūkos). Taču autorei piemīt reti sastopamais ķēriens šīs pagalam ikdienišķās norises aprakstīt spilgti un eleganti. Sava loma te ir autores skepsei (piemēram, šāda nenoliedzami kolorīta nacionālā rakstura definīcija, kas maskēšanās nolūkos pasniegta jautājuma formā: «Sakiet, kāpēc te, tūkstošiem kilometru no Latvijas, ir tik daudz latviešu, kuri ir paņēmuši līdzi katrs savu uti? Mēra visu ar savu olekti? Kāpēc te, attikuši Eiropas galā, latvieši izvelk citiem pie deguna smirdināties savus kājautus, piesviedrētās netikumu zeķes un piešņauktos mutautus, spītīgi demonstrē āža dabu? Nemitīgi inscenē šauru laipu.»). Sava - ironiskajai un pašironiskajai distancētībai, tostarp tam faktam, ka Īva ir latgaliete un lāgiem, sevišķi romāna sākumdaļā, uz tikpat kā nesaprotamajām angļu valodas skaņām reaģē pagalam neadekvāti - sper pretī latgaliski. Ir arī cita veida ekstravagances. Katras nodaļas beigās lasāma kāda šampinjonu ēdiena recepte. Ideja par literarizētu pavārgrāmatu gan jau vismaz pāris tūkstošus gadu veca (4.gs. p.m.ē. sicīlietis Arhestrats sarakstīja gastronomisku poēmu, kurā teksta lielākā daļa bija atvēlēta zivju ēdienu receptēm), arī mūslaikos tā tiek ekspluatēta (atmiņā nāk Lauras Eskivelas meksikāņu ēdienu receptes Saldi rūgtajā šokolādē un, protams, Marģera Zariņa Viltotais Fausts), tomēr arī šeit Muktupāvela nemitīgi tiecas pabēgt nostāk no pārmēru ikdienišķās plīts. Proti, vismaz daļa no receptēm, lai arī praktiski izmantojamas, vai nu darbojas kā ironiska parafrāze par romāna norisēm, vai arī ieurbjas pavisam mitoloģiskās aizlaiku dzīlēs (ir šampinjonu torte Kuhulina rotaļlietu skapis, ir šampinjonu rotājumi Kālī krelles, ir šampinjonu pīrāgs Trimūrti, kurā dīvainā kārtā izmanās samājot Dievs, Māra, Laima, Tēvs, Dēls, Gars, Brahma, Višnu, Šiva, Odins, Tors, Freirs). Teksts spoguļojas receptēs un otrādi. Tik vienkāršais un būtībā tīri tehniskais paņēmiens rada romānam it kā papildu dimensiju. Bet šampinjoniem gan tas par labu nenāk. Īva katru dienu padsmit stundas lasa šampinjonus, lasītājs lasa par to, kā viņa lasa šampinjonus, un tas viss vēl tiek pasniegts šampinjonu recepšu mērcē - alerģija pret šampinjoniem garantēta. Lai šoreiz paliek jautājums par to, kālab letiņi spieto uz svešām zemēm laimi meklēt, un citas sociālās būšanas un nebūšanas, kas arī skartas romānā. No svara ir kas cits. Muktupāvela vismaz potenciālā formā (ja pieņemam, ka viņa nemetīs rakstniecību pie malas un nākamais romāns varētu būt līdzvērtīgs Šampinjonu derībai) aizpilda kādu brēcošu tukšumu, kas ir latviešu literatūrā. Mani jau nez cik gadus mulsina tas, ka realitāte verd un mutuļo, dzīvi sižeti stāv vai uz katra ielas stūra un lūr no avīžrakstiem, bet romānisti to visu stūrgalvīgi cenšas nemanīt. Bet, ja arī mana, tad pieslāna tekstus pilnus ar vaimanām par grūto dzīvi, triviālu spriedelēšanu, banalitāšu putām. Ja kādam rakstītājam ir ķēriens, tas uzreiz tēmē uz pavisam augstām sfērām ar abstrakcijām, metaforu mežģīnēm, smadzeņu mežģīšanu un tamlīdzīgām būšanām, kuras pašas par sevi nav nekas ļauns, tik viena nelaime - tā vēl nav visa literatūra. Ar to es gribēju teikt, ka ir devalvējies realitātes jēdziens, precīzāk, vecumvecie reālās rakstības principi. Vainīgie nav tālu jāmeklē - tā pati pusdiletantisko rakstītāju armāda, banalitāšu putotāji, pēc kuru invāzijas literatūras ainava paliek plakana kā dēlis. Turpretī Šampinjonu derība patlaban ir bezmaz vienīgais romāns, kas šajā pieticīgajā ainavā tiecas veidot reljefu. Īstenībā lietas būtība ir pavisam vienkārša. Šampinjonu derība ir talantīgi un dzīvi uzrakstīts lasāmgabals bez jebkādām pretenzijām uz augstajiem plauktiem, uz nopietnām analītiskām būšanām vai ko tamlīdzīgu. Bet - dīvainā kārtā - tieši šo pretenziju trūkuma dēļ tas droši liekams tajos pašos augstajos plauktos. Turklāt Šampinjonu derība nebūt nav bez defektiem. Manuprāt, kaut kur romāna otrajā pusē spriegums sāk atslābt un rodas iespaids, ka autore īsti nezina, ar ko vēl aizpildīt Īvai Īrijā atlikušo laiku. Tāpat drusku apšaubāms un samākslots šķiet romāna noslēgums: Īva nopelnīto naudu īsti neizprotamu iemeslu dēļ atvēl Dzejnieka (domāts Aivars Neibarts) bērēm. Kaut kā īsti nesaskan viņas raksturs ar tieksmi veicināt apbedīšanas biznesa augšupeju. Ja veiksies, drīzumā apgāds Daugava izdos arī Laimas Muktupāvelas īsprozas grāmatu, kas jau labu laiku gaida publicēšanu.