Stāsts par klasisko modernismu

Tādējādi grāmata, kurā apvienotidaudzi jau publicētie teksti, kas tikuši papildināti un izvērsti,uzskatāma par vienojošu monogrāfiju, kāda Latvijas mākslasliteratūrā līdz šim nav bijusi. Lai novērtētu tās nozīmi, jāatcerastēmas priekšvēsture. Lai gan pēdējā laikā mākslas vēsturniekuaprindās tā ir kļuvusi pašsaprotama, bagātīga literatūra parLatvijas modernās mākslas sākuma posmu vēl nav atrodama. Iemesls irzināms - padomju varas smagākajos gados valdošās politiskāsideoloģijas uzturētājiem modernisms mākslā bija sava veida tabu unkā "buržuāziskā kultūras pagrimuma produkts" iznīcinošas kritikasobjekts, vēlāk, kad kultūras vadības groži kļuva vaļīgāki, kādasmodernisma parādības gan tika akceptētas, bet paslēptas zemizstieptā "reālisma" jēdziena. Grandiozie literatūras plūdi parmodernismu vizuālajās mākslās, kas radās Rietumu valstīs pēc Otrāpasaules kara un kas padarīja daudzus modernisma mākslas varoņuspar klasiķiem, kurus pazīst katrs izglītots cilvēks (kas nezinaPikaso, Matisu vai Dalī?), Latvijā tās grūtā politiskā likteņa dēļnebija iespējami. Tikai pēdējos 10-15 gados, kad vairs nekāduideoloģisku šķēršļu nav, rakstītā un publicētā apjoms arī parLatvijas XX gs. modernās mākslas veidotājiem pakāpeniski pieaug.Daces Lambergas grāmata ir šīs tendences monumentālākā liecība. Bezmudžinājumiem Būdama pieredzējusi mākslas zinātniece, autorefunkcionāli pildījusi savu uzdevumu un secīgi izstāstījusi Latvijasmodernisma vēsturi tai mākslas veidā, kur tas izpaudās visvairāk, -glezniecībā. Materiāla atlase notika, sekojot noteiktam modernismajēdzienam, kuru Dace Lamberga ir apzināti pieņēmusi, to gan īpašinepaskaidrojot, bet norādot uz konkrētiem modernisma strāvojumiem,kuri tālāk tiek aprakstīti saistībā ar konkrētām Latvijas mākslasparādībām. Latvijā virziena pirmsākumi tiek saskatīti V. Purvīša unV. Zeltiņa laikā, tālāk norādīta V. Matveja specifiskā loma lokālāmodernisma attīstībā. Jau plašāk raksturoti tā iniciatoriJ.Grosvalds un J.Kazaks, Rīgas grupas rašanās un tās radikālākodalībnieku publiskais karš ar tradicionālistiem, kubisma periodi untā praktizētāji (agrie O.Skulme, V.Tone, R.Suta, J.Liepiņš,N.Strunke, L.Liberts, A.Beļcova, U.Skulme), "konstruktīvismavēsmas" un latvieši cilmes modernisti Krievijā (G.Klucis unA.Drēviņš), ekspresionisma elementi J.Valtera vēlajos darbos,fovisma izpausmes Ģ.Eliasa agrajos gleznojumos, virzieniski grūtiklasificējamie K.Ubāns un L.Svemps. Lokālā "klasiskā modernisma"panorāma noslēgta ar "jauno lietišķību", kuras centrālās figūraskļūst A.Beļcova un U.Skulme. Grāmatu ilustrē daudzas pietiekamikvalitatīvas reprodukcijas, mākslinieku un viņu vides fotogrāfijas,pamattekstu papildina kultūrvēsturisko notikumu hronika,bibliogrāfija, indekss un kopsavilkums angļu valodā. Pievilcīgakvalitāte ir izklāsta skaidrība un tiešums, autore vairās nopseidointelektuālu abstrakciju mudžinājumiem, kas vispār tik viegliparādās mūsdienu pārspriedumos par modernismu un postmodernismu.Stāstījums brīvi plūst, nepiespiesti pārejot no mākslas darbuinterpretācijas uz biogrāfiskiem un mākslas dzīves datiem, novispārinājumiem par virzieniem eiropeiskā mērogā uz vietējāmnorisēm un sniegumiem. Šis "empīriskais" stāsts gan konstruktīvisadalās "kubistiskos" nodaļu un apakšnodaļu klucīšos, nodrošinotteksta uzbūves skaidrību. Būtiskākais šai Latvijas modernismaapcerē ir Lambergas orientācija uz pašiem mākslas darbiem un toraksturojumiem, vadoties no vēsturiskā principa, t.i., analizējottos konkrētā perioda kontekstā un nosakot "klasiskā modernisma"glezniecības novitātes un pārvērtības attiecībā pret tradīcijām.Tieši šāda orientācija piešķir darbam iekšēju vienotību,neraugoties uz to, ka pirmajā brīdī grāmata liekas kā sava veidakubistiska kolāža no atsevišķām galvenajai tēmai pakārtotāmsadaļām, kas ietver mākslinieku monogrāfijas, ekskursus vispārējāvirzienu vēsturē un mākslas dzīves notikumos. Augstu vērtējama arīautores tendence sameklēt latviešu modernistu inspirāciju avotusRietumu centros (protams, visvairāk Parīzē). Nav šaubu, ka Lambergair Rīgas grupas fane, bet lokālpatriotisms neaizmiglo viņas,objektīvas mākslas vēsturnieces, skatījumu, un latviešu novatorucentieni tiek interpretēti kā apzināta tieksme izrauties novēsturiski nosacītās provinciālās šaurības. Sakari ar parīziešu(Derēna, Pikaso, Braka, Grisa, Ozanfāna, Matisa) radītiem paraugiemarī noder Lambergai, lai salīdzinoši iezīmētu Latvijas modernismaspecifiku. Diskutablās teksta vietas Īsā recenzijā nav iespējamspakavēties pie vairākām diskutablām publicētā teksta vietām.Pieminēsim tikai tās, kas liecina par autores noslieci uz"tematisko ekspansiju". Nebūsim pašreiz pārāk pedantiski un šeitnepārmetīsim autorei noslieci ģeogrāfiski izplesties, iekļaujotLatvijas (nevis "latviešu") glezniecības vēsturē (kā vēstī grāmatasnosaukums) autorus, kas pastāvīgi darbojās ārpus tās un atradāsstipri atšķirīgā vidē (Valters, Klucis, Drēviņš). Tas pats sakāmspar izplešanos pāri mākslas veidu robežām, lai gan mākslas vēsturesžanru tīrības princips prasītu, lai "glezniecības vēsturē" būtustingrāka ilustrāciju atlase, jo nodaļas Kāpēc ne futūrisms? unTeorētiskie avoti tiek uzstājīgi ilustrētas ar K.Zāles unT.Zaļkalna tēlniecības, Sutas un Vidberga grafikas paraugiem,savukārt izvēlētie Kluča konstruktīvisma piemēri būtu galvenokārtklasificējami kā kolorēta grafika, nevis glezniecība. Svarīgāks irjautājums par vispārējām modernisma kā plaša virziena robežām.Termins "klasiskais modernisms", kas jau ir ieviesies mākslaszinātnieku ikdienas runā un ko autore izmanto, solīdi balstoties uzvācu autoritāti (mākslas vēsturnieku A.Krausi), protams, irizdevīgs, jo hronoloģiski fokusē stāstījumu uz izteiktākām XX gs.vizuālās mākslas parādībām, kas apliecināja savu "modernismu",radikāli novēršoties no XIX gs. tradīcijām. Ir jāatceras, kamūsdienu Rietumu mākslas zinātnieki "modernismu" vispār sāk pat arXIX gs. vidu un katrā ziņā ar tā beigu posmu, citiem vārdiem, arreālistiem, impresionistiem, ar jūgendstilu, interpretējot tosocioloģiski, kultūrvēsturiski un iekļaujot to plašā industriālāssabiedrības laikmetā. Protams, šis skatījums arī ir diskutabls, jopadara mākslu lielā mērā par sociālo procesu ilustrāciju. Tik tāluatpakaļ Lamberga gan neiet, viņu interesē laiks, kad Latvijasmākslā tiek pārvarēts impresionisms, simbolisms, jūgendstils, kadpieaug tēlojuma abstrahēšanas līmenis ("sintēzes meklējumi"), kamseko kubisma gadi. Toties "klasiskā modernisma" otra robeža tiekpavirzīta uz priekšu. Modernisma, lai kad tas sāktos vai beigtos,neatņemama sastāvdaļa ir vispārzināmais antitradicionālisms.(Modernistiem gan bija savi iedvesmas avoti pagātnē vai primitīvumākslā, tomēr tradīciju konservācija kā princips nebija pieņemama.)Līdz ar to rodas jautājums, ciktāl modernismā un jo vairāk"klasiskā modernismā" ir iespējams iekļaut atgriešanos pie reālismaun klasiskās mākslas tradīcijām, pie figuratīvas, priekšmetiskās"jaunās lietišķības", kas bija vispārēja vizuālās mākslasattīstības tendence XX gs. 20.gados laicīgas sociālās dzīvesstabilizācijas posmā pēc kara un revolūciju krīzēm, bet mākslusfērā - pēc abstrahējoša un ekspresīva modernisma eskalācijas.Protams, "jaunās lietišķības" ietvaros varēja saglabātiesmodernisma ieguvumi (citkārt deformācijas vai brīvās kompozīcijasefekti), un vēsajā, konceptuālajā, nevis jutekliskiimpresionistiskajā detalizācijā iespējams saskatīt kaut ko jaunu,tomēr nav noliedzams arī šā virziena tradicionālisms. Terminaizgudrotājs un faktiski pirmais virziena formulētājs GustavsHartlaubs jau 1922.gadā norādīja uz tā dalībnieku vēlmi "būtkonservatīviem līdz pat klasicismam". Latvijas XX gs. 20.gadumākslā šī vispārējā virzība jūtama ļoti labi. Pozitīvs ir patstermina ieviešanas fakts un norādes uz tālaika latviešuglezniecības analoģijām ar "jauno lietišķību" Rietumos, tomēr tovisu vairāk attaisno nevis grāmatas galvenais, bet apakšvirsraksts.Acīmredzot šādi jautājumi risināmi šaurākā profesionāļu vidē,kuriem katra formulējuma nianse un jēdzienu precizitāte ir visnotaļsvarīga. Plašākam interesentu lokam pietiek ar pamattēmaspieteikumu. Katrā ziņā monogrāfija par Latvijas modernisma mākslaskodolu ir radīta. Varam priecāties, ka tukšumi Latvijas mākslasvēsturē zūd, ka parādās ne tikai specializēti raksti krājumos, kasveltīti atsevišķiem jautājumiem, mākslinieku monogrāfijas, albumuun katalogu teksti vai enciklopēdiskie šķirkļi, bet turpinaizvērsties arī mūsu reģiona virzienu un stilu vēstures.