Sudraba bultas atgriešanās

Drīz pēc Auto Union nodibināšanas - 1933. gadā - Cvikavā tika nodibināta sacīkšu automobiļu nodaļa. Pirmais Auto Union bija pirmais sacīkšu automobilis, kura sešpadsmitcilindru dzinējs bija iebūvēts aiz pilota muguras. Automobilim tādējādi nebija nepieciešama gara kardānvārpsta, kas savukārt ļāva pazemināt pilota sēdvietu, uzlabojot aerodinamiku un pazeminot smaguma centru. Tikai gadu pēc darbu sākšanas Auto Union parādījās dienasgaismā, un 1934.gada 6. martā Hanss Štuks ar pilnīgi jaunu auto Avus trasē uzstādīja pasaules ātruma rekordu. Ar vācu valdības finansiālu atbalstu tika radīta Auto Union un Mercedes sacensība sacīkšu automobiļu attīstībā. Pārmaiņus uzvarot Auto Union un Mercedes sacīkšu monstriem, Vācija kļuva par pasaules līderi autosportā. Uzvaras un rekordi Līdz 1937.gadam Auto Union piedalījās 54 sacīkstēs un 32 no tām uzvarēja. Automobilim bija lemts uzstādīt 15 pasaules un 23 šās automobiļu klases rekordus. 1937.gadā Bernds Rozemaijers ar Auto Union uzstādīja ātruma rekordu 406,3 km/h. Auto Union laika posmā no 1934. līdz 1939.gadam bija vienīgais auto, kas spēja konkurēt ar Mercedes būvētajiem bolīdiem. Kopumā Auto Union radīja četru tipu sacīkšu automobiļus, kas bija apzīmēti ar burtiem no A līdz D. Sacīkšu auto bija paredzēti trim dažādiem mērķiem - Grand Prix izcīņai, kalnu sacīkstēm un ātruma rekordiem. V16 dzinējs no 1934. līdz 1937.gadam tika iebūvēts tikai A un C tipa automobiļos, D tipa Auto Union to iebūvēja tikai kalnu sacīkstēm. Pavisam tika uzbūvēti 65 auto, no kuriem līdz kara beigām izdzīvoja tika 18. Šodien eksistē vairs tika pieci zināmi Auto Union sacīkšu automobiļi. Pēc Otrā pasau-les kara beigām atlikušie Auto Union sacīkšu automobiļi tika izvesti uz Padomju Savienību kā īpaši svarīgi vācu augstākās tehnoloģijas paraugi un tika nodoti PSRS vadošo autobūves un aviācijas institūtu un rūpnīcu rīcībā izpētei un analīzei jeb, saucot lietas īstajos vārdos, rūpnieciskajai spiegošanai. Līdz pat 70.gadu vidum bija zināms tikai tas, ka 1945.-1946.gadā sacīkšu mašīnas kopā ar dokumentāciju un darbgaldiem bija nonākušas dažādu Padomju Savienības resoru rīcībā. Vēlāk Rīgā nonākušais auto, pēc visa spriežot, ir pēdējais F.Poršes konstrukcijas sešpadsmitcilindru Auto Union. Vēl divi 1938.gada D tipa modeļi nonāca Harkovas autoceļu institūta autoklubā, vēlāk, 1992. vai 1994.gadā, šo un citu Auto Union atliekas nopirka amerikānis Pauls Karasiks, kurš Auto Union vēsturisko automobiļu meklēšanai veltījis vismaz divdesmit gadus. Viens no šiem auto - 1939.gada Auto Union V12 ar divpakāpju kompresoru - atrodas Austrijā, bet viens no padomijā sabojātajiem un pārbūvētajiem auto nenoskaidrotos apstākļos nonāca Anglijā, kur tika restaurēts, tā īpašnieks ir kādas korejiešu firmas šefs. Rīgas automobilis 1976.gada aprīlī Latvijas Antīko automobiļu kluba (LAAK) prezidents Viktors Kulbergs uzzināja, ka kārtējā subotņikā ZIL rūpnīcā paredzēts sagriezt metāllūžņos vienu no Auto Union sacīkšu automašīnām. Pēc daudzu parakstu un rezolūciju savākšanas unikālais 16 cilindru automobilis tika bez maksas nodots LAAK. Vācu autobūves pērle atradās vizuāli nožēlojamā stāvoklī, tomēr trūka tikai dažu nozīmīgu detaļu. Gada laikā auto tika restaurēts, un 1977.gadā, kad bija noskaidrots specifiskais Auto Union degvielas sastāvs, Biķernieku trasē notika pirmais ļoti īsais superformulas izmēģinājuma brauciens. Vēl 1993.gada antīko automobiļu salidojumā Doningtonā auto nevarēja braukt paša spēkiem. Tomēr LAAK kolekcijas spožums Auto Union V16 kļuva par galveno argumentu Rīgas Motormuzeja atklāšanai 1989.gada 21.aprīlī, jo automobiļa vērtība izraisīja fantastiskus piedāvājumus no ārzemēm, līdz izdevās atrast līdzekļus muzeja būvei toreizējās LPSR budžetā. 1994.gada ziemā daļēji restaurētais Rīgas auto tika nodots Audi AG ar noteikumu, ka rīdziniekiem tiks izgatavota precīza šī automobiļa kopija, kura 5.septembrī atgriezīsies Rīgas Motormuzejā. Pēdējo reizi ar pilnu jaudu šis automobilis brauca Grosgloknera kalnu sacensībās Austrijā 1939.gadā. Leģendas atdzimšana Automobiļa restaurāciju veica angļu firma Crosthwait & Gardiner, kurā pēdējo 12 gadu laikā atjaunoti gan Mercedes-Benz W125, gan jau pieminētie Karasika atrastie D tipa Auto Union. Galvenais, ka firmas rīcībā nu bija pēdējais palikušais V16 dzinējs (rasējumi nav saglabājušies) un, izmantojot to par paraugu, jaunajam Rīgas automobilim varēja izgatavot jaunu dzinēja bloku un cilindru galvas. Ferdinanda Poršes radītais V16 dzinējs, kura darba tilpums sākotnēji bija 4,5 (1934), bet pēc tam 6 litri (1937), 520 ZS jaudu attīstīja jau pie 5000 apgr./min, bet pie 2500 apgr./min tas spēja attīstīt 300 ZS jaudu. Katra cilindra ieplūdes kanālam ir citāda forma, tāpēc katrā cilindrā rodas atšķirīgs spiediens. Tam ir Roots tipa pievadkompresors, dubults Solex karburators un trīs sadales vārpstas. Visas kustīgās motora daļas nācās izgatavot no jauna, un tikai 1997.gadā pārbaudes stendā V16 motors izdvesa savu pirmo rūcienu. 20.jūnijā Gudvudas ātruma festivālā Hanss Joahims Štuks ieņema sava tēva vietu leģendārajā auto. Pirmais, ko atzinīgi novērtēja Štuks, bija Auto Union pārnesumkārbas svira ar kulisēm - šo ideju savulaik esot pārņēmis Ferrari. Sākotnējā 46 gadus vecā braucēja neuzticēšanās veterānam izvērtās sajūsmā, jo ar dubultriepām aizmugurē apgādātais Auto Union V16 bija vienkārši lielisks. Pēc pasākuma Rīgā automobilis piedalīsies arī Eifel-Klassik festivālā, kas 19. - 20. septembrī notiks Nirburgringā, bet tā pastāvīgā mājvieta atkal būs Rīgas Motormuzejs.