Novembrī atsāksies treniņi pēc pilnas programmas,» Latvijas labākais orientierists Mārtiņš Sirmais sevi noslogo pat nopietnāk par profesionāļiem, kuru līgumi rakstāmi ar vairākām nullēm. Pēc 2006.gadā izcīnītā Eiropas vicečempionu titula sajutis uzvaras pīrāga saldo smaržu, Mārtiņš noskaņojies jaunu panākumu sasniegšanai.
Labi sagatavoti
Orientēšanās jau sen vairs nav tikai patīkama atslodze pie dabas krūts. Pasaules labākie sportisti, skrienot pa mežu ar karti rokā, gadā nopelna ap 100 000 eiro. Pasaules kausa (PK) izcīņas posmos noteiktā summa par uzvaru 1000 eiro ir tikai niecīga daļa 2007.gada ranga līderu šveicietes Simonas Lūderas un francūža Tjerī Žeržū budžetā. Kā jau daudzos sporta veidos, arī orientēšanās sportā labākajiem pārstāvjiem ir prāvi līgumi ar sporta klubiem un sportā naudu ieguldīt ieinteresētām firmām.
Par orientieristu augsto sagatavotības līmeni liecinu viņu
uzrādītie rezultāti radnieciskās sporta disciplīnās. Piemēram, Latvijas
čempionātā
Mārtiņš Sirmais
Bez sporta zāles
Nelielajā Kusas lauku pamatskolā uzaugušajam Mārtiņam ikdienas ritmā sporta nodarbības bija saldā ēdiena vietā. Nopietnākus treniņus viņš sāka tikai četrpadsmit gadu vecumā pie sporta skolotāja Gunāra Ikaunieka, no kura padoma nav atteicies vēl šobaltdien.
«Manuprāt, bez zinoša padomdevēja nav iespējams sasniegt labus rezultātus. Divu cilvēku sadarbība vienmēr būs produktīvāka par individuāliem centieniem. Pa šiem gadiem Gunārs mani ļoti labi ir iepazinis. Viņš uz aci jau var noteikt, kāda slodze būtu piemērojama nākamajā treniņu dienā, lai mani nepārmocītu. Treniņu procesā tam ir liela nozīme.»
Par savu otro sporta skolotāju Sirmais nosauc savulaik kaimiņos dzīvojošo Sergeju Kotovu. Sporta fanātiķis pēc stundām organizējis treniņus un disciplīnas stiprināšanai pārbaudījis dienasgrāmatas. Tikai pēc mājasdarbu izpildes un sekmīgu atzīmju uzrādīšanas iedegta zaļā gaisma treniņiem. Vasarā tā bijusi skriešana un spēle — kazaki razbojņiki, ziemā slēpošana, kas aizrāvusi laukos uzaugušos skolēnus. No vienas puses, varbūt pat labi, ka Kusā nav bijusi sporta zāle, citādi pasaulē neizskanētu orientierista Sirmā vārds. «Sportošanas iespējas patiešām bija ierobežotas. Arī ar inventāru netikām lutināti. Atceros, kā toreiz apbrīnojām Kotovu, kuram vienīgajam bija plastmasas slēpes. Mēs, skolnieki, šļūcām ar koceniecēm.»
Paraugs Žeržū
Septiņpadsmit gadu vecumā Sirmo jau aicināja uz Zviedrijas orientēšanās klubu OK Klemmingen. Karjera attīstījās strauji. Studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā tika apvienotas ar nopietnu sportošanu. Tagad Mārtiņš ir diplomēts treneris un sporta instruktors, kurš galvenokārt startē aiz Latvijas robežām. «Nedrīkst palikt uz vietas. Tā ir galvenā atziņa, kura jāņem vērā, ja grib sasniegt rezultātu izaugsmi. Kad izcīnīju otro vietu Eiropas čempionātā, tā īsti vēl nesapratu vecāko kolēģu ieteikumu, lai tikai es neapstājos. Viņi teica, ka viens labs rezultāts nebūt neliecinot par pakāpšanos augstākā līmenī. Tikai ar stabilitāti var iekļūt orientēšanās elitē.»
Kā paraugu sarunas laikā Mārtiņš vairākkārt nosauc pasaules čempionu un Pasaules kausa izcīņas līderi francūzi Tjerī Žeržū. Ar viņu esot gandrīz kā savulaik futbolā bija ar Vāciju — startējot daudzi, bet gandrīz vienmēr uzvarot Žeržū. Viņa panākuma ķīla it kā visiem esot zināma, bet grūti izpildāma. «Tjerī perfekti pārzina kartes. Tas ir dabas dots talants. Viņš neorientējas pēc kartē iezīmētiem objektiem, bet gan pēc ierādītā virziena taisnā ceļā dodas uz kontrolpunktu. Daudzi saprot, ka tikai tā var sasniegt labu rezultātu, jo, karti lasot zaudēto laiku ar ātru skriešanu neatgūt. Taču praksē īstenot to nudien nav viegli. Jābūt ļoti labai redzes atmiņai. Pasaulē līmenis ir izlīdzinājies, un būtībā tagad visu izšķir ātrums. Kurš ātrāk skrien, tas arī uzvar.»
Žeržū savas iemaņas mēdzot nostiprināt arī datoru spēlē Catcing feature. Uz ekrāna viss esot kā reālajā dzīvē. Pēc Sirmā domām datoru spēle gan paredzēta bērniem, nevis profesionāliem sportistiem.
Apmaldījies Laviņš
Kā jau visiem, arī Mārtiņam gadījies apmaldīties mežā. Skriets tikai uz priekšu, bet sekojusi atgriešanās sākotnējā punktā. Tas gan bijis izņēmuma gadījums. Orientierista iemaņas daudzkārt apliecinātas arī sadzīvē. «Mamma brīnās, kā es, aizbraucot svešā pilsētā, pēc kartes tik ātri atrodu meklējamo objektu.»
Kā pretēju piemēru Sirmais atceras gadījumu no studijām Sporta akadēmijā. «Kā nu sauca to hokejistu ar L burtu? Jā, jā, tieši tā — Laviņš. Bijām aizbraukuši uz praktiskām nodarbībām Cēsu apkaimē. Teorija jau it kā bija apgūta. Nepagāja ne pārdesmit minūšu, kad Laviņš un vēl daži hokejisti jau ķērās pie mobilajiem telefoniem un prasīja pēc izejas no meža.»
Starptautiskajās sacensībās modernie saziņas līdzekļi ir strikti aizliegti. Sirmais arī nezina nevienu gadījumu, kad kāds būtu ļaunprātīgi centies lietot tehnikas jaunākos sasniegumus. To izmantošana nezin vai attaisnotos. «Sacensībās viss notiek tik ātri, ka nav nemaz laika vēl kaut kam pievērst uzmanību. Pietiek ar karti.»
Cita lieta, ka ar GPRS sistēmu piestiprināšanu uz dalībnieku mugurām un vērienīgiem tablo orientēšanās sacensības mēģināts padarīt pievilcīgākas skatītājiem. «Somijā lietotas tā sauktās lidojošās kameras, ar kuru palīdzību skatītāji sekojuši līdzi sacensību gaitai. Atšķirībā no dalībniekiem no malas bijusi iespēja redzēt visus kontrolpunktus. Tikko kāds no startējošajiem novirzījies no mērķa, tā uz lielā ekrāna tas acumirklī bijis kā uz delnas. Pie ekrāna sapulcējušies tad korī līdzjūtīgi nopūtušies.»
Orientēšanās ir saistoša pašiem sportistiem, bet ne skatītājiem. Neko vairāk par ieskriešanu mežā un atgriešanos finišā viņi būtībā neredz. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc plašās tautas masās Latvijā un jo īpaši Skandināvijā tik iecienītajam sporta veidam nav skatītāju atbalsta un pastiprinātas intereses. Varbūt situāciju mainīs dažādi jaunievedumi. Piemēram, mikroorientēšanās, kur dalībniekiem jāveic soda apļi kā biatlonā.
Pavasarī Ventspilī
Pēdējos gadus Sirmais pārstāv Somijas klubu Turun Metsankavijat. Sadarbība abām pusēm ir izdevīga. Klubs ar Mārtiņa iesaistīšanu papildina punktu krājumus. Sirmajam tā ir iespēja iepazīt jaunas un sarežģītākas trases. «Turku apkaime ir ļoti piemērota vieta meistarības pilnveidošanai. Pie mums jau nekā īpaša nav — lielākoties krūmāji un celmi. Turku kartes nolasīšana prasa nopietnāku koncentrēšanos. Tur ir dažādu veidu akmeņu nogruvumi, un bieži nākas saspringt, lai atrastu pareizo ceļu uz kontrolpunktu.»
Turun Metsankavijat klubs Mārtiņam nosedz ceļa un uzturēšanās izdevumus sacensību laikā, kā arī piešķir naudu treniņu apstākļu nodrošināšanai. Nozīmīgs atbalsts šosezon nāk no sadarbības ar Ventspils olimpisko centru. Nākamā gada maijā Eiropas čempionātā Ventspilī varētu rasties iespēja izmantot vietējās apkārtnes priekšrocības. «Zinot vietējo apvidu, ir savi plusi un mīnusi. Gadās, ka, paļaujoties uz iepriekšējām zināšanām, sanāk novirzīties no mērķa. Pēdējā pasaules čempionātā Kijevā ukraiņi ar vietām spēcīgāko desmitniekā gan apliecināja savas trases priekšrocības.»
Eiropas čempionātā sasniegt augstu vietu esot grūtāk nekā pasaules čempionātā. «Eiropā vadošās valstis Somija, Norvēģija un Zviedrija startē ar desmit dalībniekiem. Visi desmit ir tik labi sagatavoti, ka ir gatavi cīnīties par medaļām. Pasaulē vienu valsti var pārstāvēt pieci sportisti. Ventspilī nebūs viegli.»
***
M.Sirmais
Dzimis: 1982.gada 15.jūlijā
Sporta veids: orientēšanās
Treneris: Gunārs Ikaunieks
Klubi: Madonas BJSS un Turun Metsankavijat (Somija)
Izglītība: Kusas pamatskola, Madonas ģimnāzija, LSPA
Darbs: NBS sporta instruktors
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Panākumi: Eiropas vicečempions (2006), pasaules čempionātā 5.vieta (2007) un 6.vieta (2005). Pasaules militārpersonu čempionātā 3.vieta (2004., 2007.)
2007.gadā: 13.vieta Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā, 12.vieta pasaules rangu tabulā