Trīs zviedru modeļi

gada līdz XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Šajā liberālajā posmā valdība pamatvilcienos nodrošināja stabilu, tirgu atbalstošu likumdošanu, izglītību, veselības aprūpi un infrastruktūru. 1960.gadā gan kopējie valdības izdevumi (kā IK daļa), gan ienākumu sadale līdzinājās tiem, kuri dominēja ASV. Šajā simts gadus ilgajā posmā Zviedrija, kas bija viena no visnabadzīgākajām rietumvalstīm, kļuva par trešo bagātāko valsti iekšzemes kopprodukta (IK) sadalījumā uz vienu iedzīvotāju. Citiem vārdiem sakot, Zviedrija kļuva par bagātu valsti, pirms tika radīti tās ļoti dāsnie labklājības valsts izkārtojumi. Otrais modelis bija no 1960. līdz 1985.gadam. Šajā posmā tika saglabāts liberālā perioda brīvās tirdzniecības režīms - to pat padziļināja dažādās globālās tirdzniecības liberalizācijas kārtas -, taču dominējošais mērķis bija radīt dāsnu labklājības valsti. Līdz astoņdesmito gadu beigām valsts izdevumu kopsumma sasniedza 60-65% no IK salīdzinājumā ar aptuveni 30% 1960.gadā. Vēl vairāk, maksimālās nodokļu likmes sasniedza 65-75% lielākajai daļai darbinieku, kas strādāja pilnu darba laiku, salīdzinājumā ar aptuveni 40% 1960.gadā (ieskaitot visus nodokļus mājsaimniecībām). Ekonomiskie stimuli strādāt, krāt un sākt uzņēmējdarbību arī tika samazināti, samazinot diferenciālās algu likmes un ievērojami ierobežojot uzņēmumu peļņu, kas lielākoties bija spēcīgo un centralizēto arodbiedrību darbības rezultāts. Vēl vairāk, tika ieviesti jauni darbaspēka tirgus noteikumi, no kuriem vissvarīgākais bija stingra darba drošības likumdošana, kas tika īstenota septiņdesmito gadu sākumā. Tika saglabāta arī Otrā pasaules kara laikā ieviestā finanšu tirgu regulēšana. Tieši šo ekonomisko un sociālo sistēmu parasti dēvē par zviedru modeli. Kaut gan ekonomiskie rādītāji šajā periodā nebija bezcerīgi, tie nekādā gadījumā nebija iespaidīgi. No 1970. līdz 1995.gadam IK uz vienu iedzīvotāju Zviedrijā atpalika no bagāto OECD valstu vidējā rādītāja aptuveni par 18%. Tāpēc Zviedrija ar savu IK sadalījumu uz vienu iedzīvotāju noslīdēja no trešās uz septiņpadsmito vietu OECD valstu vidū. To var daļēji izskaidrot ar "panākšanas" mehānismu, jo tehnoloģiski mazāk attīstītās valstis ieveda tehnoloģijas no attīstītākajām valstīm. Taču tas neizskaidro, kāpēc 14 valstis šajā laikā ne vien panāca Zviedriju, bet arī apsteidza to IK sadalījumā uz vienu iedzīvotāju. Kapitāla tirgu regulējošo noteikumu un ārvalstu valūtas maiņas kontroles atcelšana astoņdesmito gadu beigās un Zviedrijas iestāšanās ES deviņdesmito gadu sākumā ievadīja jaunu ēru - trešā zviedru modeļa dīgli. 1991.gadā maksimālās nodokļu likmes lielai daļai iedzīvotāju tika samazinātas par 10-20%. Šīs reformas guva plašu politisko atbalstu un patiesībā tika sāktas sociāldemokrātu valdības laikā. Pēc tam lielākoties labējā centra valdīšanas laikā tika deregulēti vairāku produktu tirgi: telekomunikācijas, elektroenerģija, ceļu transports, taksometri un zināmā mērā dzelzceļi. "Cilvēcisko pakalpojumu" jomā, it īpaši bērnu aprūpē, izglītībā un veco ļaužu aprūpē, sākās deregulācijas un privatizācijas process, kaut arī tie tika finansēti no nodokļiem (pamatos tā bija vaučeru sistēma). Viens tā mērķis bija palielināt konkurenci un izvēles brīvību. Daļēji šo reformu rezultātā no deviņdesmito gadu vidus pieauga Zviedrijas izaugsmes temps, un tagad aptuveni viena trešdaļa no iepriekšējās atpalikšanas kopš 1970.gada IK sadalījumā uz vienu iedzīvotāju (salīdzinājumā ar citām attīstītajām valstīm) ir pārvarēta. Tomēr Zviedrijai joprojām ir raksturīga atkarība no sociālajām izmaksām, un aptuveni 23% darbaspējīgā vecuma cilvēku pēdējos gados dzīvo no dažādiem valdības pabalstiem, arī no pagaidu vai pastāvīgas invaliditātes pabalstiem. 2006.gada rudenī ievēlētā labējā centra valdība apņēmusies turpināt ekonomikas liberalizāciju. Valdība pasludinājusi plānus privatizēt valstij piederošos uzņēmumus, uzlabot apstākļus mazajām firmām un turpināt palielināt individuālo izvēles brīvību cilvēcisko pakalpojumu jomā. Tā arī atcēlusi bagātības nodokli (pēc tam, kad iepriekšējā sociāldemokrātu valdība jau bija atcēlusi mantojuma nodokli). Vēl vairāk, valdība mēreni samazinājusi nodokļus algām un nedaudz mazinājusi dažu pabalstu dāsnumu. Viens šādas politikas mērķis ir uzlabot valsts budžetu, bet otrs - padarīt darbu ekonomiski izdevīgāku salīdzinājumā ar valdības pabalstiem. Svarīgos aspektos Zviedrija patiesībā atgriežas pie liberālā ekonomiskā režīma, kas pastāvēja pirms valdības intervencionisma uzplūdiem sešdesmitajos gados. Taču pret ir divi galvenie izņēmumi. Pirmkārt, visas politiskās partijas piekrīt, ka labklājības valsts joprojām jāfinansē no nodokļiem, kaut gan, iespējams, enerģiskāk piemērojot apdrošināšanas principus sociālās apdrošināšanas sistēmās. Tāpēc, pat ja valsts pabalstu dāsnums varētu tikt ierobežots, maz ticams, ka kopējie valdības izdevumi kļūs daudz mazāki par pašreizējiem 53% no IK. Otrkārt, visi piekrīt, ka valdībai aktīvāk jāuzņemas atbildība vides jautājumos, kaut gan politika šajā jomā aizvien biežāk paļaujas uz tirgus instrumentiem (cenas par videi nodarīto kaitējumu), nevis uz kvantitatīviem regulējošiem noteikumiem. Skaidrs ir tas, ka daži šīs politikas pasākumi var nonākt konfliktā ar Zviedrijas tradicionālo egalitārismu, vismaz īsākā laikposmā. Tādēļ lielais jautājums, kas ir pamatā pašreizējam liberalizācijas vilnim, ir tāds, vai šīs reformu tendences ir politiski noturīgas. Daļēji uz šo jautājumu atbildēs nākamās vispārējās vēlēšanas 2010.gadā. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate