Rietumvalstu pret Krieviju noteikto ekonomisko sankciju dēļ Maskava vērienīgi paplašina ekonomisko un politisko sadarbību ar Ķīnu. Šis process Krievijā tiek dēvēts par pagriešanos uz austrumiem (vai Āziju), jo paredz arī sadarbības attīstīšanu ar tādām valstīm kā Indija, Japāna un Dienvidkoreja, tomēr Maskavas un Pekinas tuvināšanās aizēno divpusējo sadarbību ar pārējām valstīm, kā arī liek atcerēties atsevišķus padomju laika posmus, kad abas valstis sludināja mūžīgu un nesatricināmu draudzību, kas gan tā arī nepienāca.
Pēdējais abpusējās aktivitātes uzliesmojums bija oktobra vidū, kad Krievijas un Ķīnas premjerministri Maskavā aizvadītās 19. abu valstu valdību vadītāju tikšanās laikā parakstīja 38 dažādas vienošanās, tajā skaitā enerģētikas jomā, par valūtas mijmaiņas (swap) darījumiem starp Krievijas Centrālo banku un Ķīnas Tautas banku, par kredītu piešķiršanu rietumu sankcijām pakļautajām Krievijas bankām, par infrastruktūras attīstību un vēl citiem aspektiem.
Tikšanās laikā arī tika atkārtoti atgādināts par abu lielvalstu apņemšanos jau 2015. gadā palielināt savstarpējās tirdzniecības apjomus līdz 100 miljardiem ASV dolāru (78,29 miljardi eiro) gadā (2013. gadā tie bija nepilni 90 miljardi dolāru), bet 2020. gadā pat līdz 200 miljardiem dolāru gadā. (Krievijas un Eiropas Savienības tirdzniecības apjoms 2013. gadā bija 430 miljardi dolāru.)
Eksperti atzīst, ka sadarbība ar Pekinu ļauj Maskavai daudzās jomās līdz minimumam samazināt rietumu pret Krieviju noteikto sankciju sekas, it īpaši attiecībā uz finanšu resursu piesaistīšanu, savukārt Ķīnai rodas iespēja ar tai izdevīgiem nosacījumiem nodrošināt energoresursu piegādes, attīstīt Pekinu interesējošus infrastruktūras projektus, kā arī atvērt valstij piederošajām bankām un kompānijām Krievijas tirgu, palīdzot nodrošināt valsts ekonomisko izaugsmi. Tajā pašā laikā pastāv atšķirīgi viedokļi par to, cik līdzvērtīga ir šī sadarbība - it īpaši rietumos populārs ir viedoklis, ka Pekina izmanto Maskavas grūtības ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā labuma gūšanai, izplatot Krievijā savu ekonomisko maigo varu un mazinot Krievijas lomu abu valstu duetā.
Vislielāko uzmanību piesaistījušais sadarbības punkts, protams, ir Krievijas gāzes piegādes Ķīnai. Šā gada maijāGazprom un Ķīnas CNPC pēc vairāk nekā desmit gadu ilgušām sarunām vienojās par gadsimta darījumu - 38 miljardu kubikmetru gadā Krievijas gāzes piegādi Ķīnai trīsdesmit gadu garumā, sākot ar 2018. gadu, par kopējo summu 400 miljardu ASV dolāru apjomā.
Darījuma nianses netiek izpaustas, tomēr tiek lēsts, ka Ķīnai piegādājamās gāzes cena atradīsies 350-380 dolāru par tūkstoti kubikmetru robežās, kas ir tikai nedaudz zemāka kā šābrīža vidējā Krievijas gāzes cena Eiropas valstīm (385 dolāri par tūkstoti kubikmetru). Piegāžu uzsākšanai - atradņu Jakutijā un Irkutskas apgabalā apguvei, kā arī gāzesvada Sibīrijas spēks Krievijas daļas būvniecībai - Gazprom gan nepieciešami aptuveni 55 miljardi dolāru, no kuriem 25 miljardus kā kredītu piešķirs Ķīna. (Jāpiebilst, ka Krieviju ar Ķīnu savienos tikai viens no Sibīrijas spēkaatzariem. Otrs atzars ieplānots līdz Vladivostokai, kur atradīsies sašķidrinātās gāzes (SG) eksporta terminālis.)
Domājams, ka līdz šā gada beigām tiks parakstīta galīgā vienošanās par vēl 30 miljardu kubikmetru gāzes gadā piegādi Ķīnai - no Rietumsibīrijas, izmantojot gāzesvadu Altajs. Ķīnas kompānijas arī aktīvi līdzdarbojas Krievijas SG projektos, piemēram, Jamalā. Citējot Kremļa amatpersonas, «vidēja termiņa perspektīvā» Krievijas gāzes piegādes Ķīnai var sasniegt 100-120 miljardu kubikmetru gadā, apjoma ziņā kļūstot samērojamas ar piegādēm Eiropai, kas 2013. gadā bija 130 miljardi kubikmetru. Šādu situāciju par reālu uzskata arī analītiķi, vienlaikus norādot - pat neraugoties uz rietumu sankcijām, Krievijai (Gazprom) tehniski nebūs grūtību nodrošināt gāzes eksportu pietiekamos apjomos vienlaikus kā uz Ķīnu un citām Āzijas valstīm, tā uz Eiropu. Bažas rada vienīgi politiskais aspekts, jo pēc eksporta diversificēšanas mazināsies Krievijas atkarība no gāzes eksporta uz Eiropu, bet iespēja, ka Eiropa dažu gadu laikā atradīs alternatīvus piegāžu avotus visam gāzes importam no Krievijas, ir maz ticama.
Līdzīgas tendences pastāv arī naftas tirgū, kur pagājušajā gadā noslēgti vairāki gadsimta darījumi starp Krievijas un Ķīnas naftas kompānijām, bet vēl citas sarunas tuvojas noslēgumam. Lielākais no pērn noslēgtajiem līgumiem, starpRosņeftj un CNPC, paredz papildus 15 miljonus tonnu naftas gadā piegādi Ķīnai 25 gadu garumā un tā kopvērtība ir 270 miljardi dolāru, turklāt 70 miljardus dolāru Rosņeftj jau sākusi saņemt kā priekšapmaksu. Jau pavisam drīz varētu tikt parakstīts 85 miljardus dolāru vērts līgums starp Rosņeftj un Sinopec par desmit miljonu tonnu naftas gadā piegādi desmit gadu garumā.
Rezultātā no šā gada janvāra līdz septembrim Krievijas naftas piegādes Ķīnai palielinājušās par 45%, salīdzinot ar tādu paša laika posmu 2013. gadā, piegādēm Āzijas virzienā sasniedzot 1,2 miljonus barelu jeb ap 164 tūkstošiem tonnu dienā, kas līdzinās 30% visa Krievijas naftas eksporta, raksta Wall Street Journal (WSJ).
Visu Anda Sedlenieka rakstu Vērojama Krievijas pagriešanās austrumu virzienā lasiet trešdienas, 22.oktobra, laikrakstā Diena!