Viņa balles kurpes

Arī celiņu uz dzelteno, aplupušo privātmāju Poruka ielas un Koneses prospekta stūrī. Kad es tur iešu, jau krēslos un logos degs gaisma. Durvis vērs pusmūža sieviete labsirdīgu seju, bet manī plosīsies pretrunīgas emocijas. Es zināšu, ka traucēju viņu darbā, ne tik patīkamā, kā liktos nejaušam ienācējam, taču man gribēsies kliegt: «Neaiztieciet!» Cik naivi... ESTĒTS UN INTELEKTUĀLE Akti pa kreisi, klusās dabas pa labi, ainavas vidū, portreti aiz muguras - sieviete šķiros apgleznotus audeklus. Manas acis būs piekaltas sienām. Sākotnēji pat neievērošu plaisas un akmeņogļu putekļus, skatīšos tikai uz gleznām. Jau pie ārdurvīm vīdēs ļoti atpazīstams eļļas gleznojums ar ziediem un zilu šķīvi. Istabās - ierāmēti portreti, kuros redzami vieni un tie paši cilvēki. Sieviete paplatu, tomēr glīti veidotu seju. Vecāks vīrietis asiem vaibstiem un biezām uzacīm. Pati māja būs laika kapsula, kādu Mežaparkā paliek aizvien mazāk. Viena no retajām 30.gadu celtnēm, kuras īpašnieki nav mainījušies kopš būvēšanas brīža un kuras interjers ataino pirmās Latvijas Republikas inteliģences centienus pēc estētiskas un turību apliecinošas vides: sarkankoka mēbeles, grāmatu rindas, smagas misiņa lustras un svečturi... Pārtraukusi rosību, sieviete pat zinās, kas mani varētu visvairāk interesēt. «Iesim augšā,» tikšu vedināta uz gaiši pelēkām koka kāpnēm. Otrajā stāvā būs liela istaba. Kā redzams pēc apmetumā izlauztās starpsienas vietas, kādreiz te bijušas divas mazākas telpas. Viena oranžīgām, otra pelēkām, ar ceriņu rakstiem dekorētām sienām, krāsotām vēl pirms kara. Kā divas autonomas, taču sakritības dēļ savienotas pasaules! Negribot saskatu te ko simbolisku. Logus klās pavirši aizvilkti lētas drēbes gabali. Vienā stūrī acis atradīs lielu, gluži vai butaforisku gultu zeltītiem metāla galiem, otrā - pie sienas piekārtus pāris izstāžu plakātus. Leo Svemps. Ērika Romane. «Jūs taču vēl neplēsīsiet to nost?» saminstinājusies jautāšu. Tas sākās 1945.gadā. «Vai tas varēja būt, ka šis lielais gleznotājs flirtēja ar mani - neizskatīgu (mans garais deguns!), nepiedzīvojušu, divdesmit piecus gadus vecu sievieti? Un gandrīz veselu gadu tas tā notika! Vai es maldījos? Bet tā taču notika!» baltai papīra lapai atzīstas Ērika Romane. Nobijusies viņa raksta: vedot šīs piezīmes, lai sevi analizētu un pārbaudītu, vai šīs sajūtas nav tikai viņas fantāzijas auglis. Viņa vēl nezina, ka turpinās šo nodarbi (terapiju?) ilgus gadus... Jo flirts, ja šīs attiecības var saukt tik šabloniski, nekad nebūs beidzies. Ērika ir pazīstamā rentgenologa Jēkaba Romana vienīgā meita, divdesmitpiecgadīga Mākslas akadēmijas studente. Viņa nav skaistule, bet viņā ir svaigums - humora izjūta un dzirkstoši smiekli sadzīvo ar smalku intelektu, mūzikas un literatūras izpratni. Viņa ļoti labi spēlē klavieres, un viņai mājās ir Steinway flīģelis. Cilvēki nespēj ticēt, ka vitālā Romane skolas gudrības apguvusi mājskolotāju vadībā, jo bērnībā cietusi no kādas plaušu kaites. Leo Svemps ir atzīts mākslinieks un akadēmijas profesors, 23 gadus par Ēriku vecāks precēts vīrietis. Diplomēto juristu, kurš pirms kara sācis arī veiksmīgu advokāta karjeru, raksturo nosvērtība un spēja argumentēt. Stāvot uz piecdesmit gadu sliekšņa, Svemps joprojām ir izskatīgs cilvēks ar izteiksmīgu profilu, estēts, kam piestāv labi pašūti uzvalki un kopta vide. Par to rūpējas viņa sieva Milda. Iepazīšanās brīdī bijusi tiesas sekretāre, pēc kāzām, kā tas pilsoniskās ģimenēs pieņemts, viņa algotu darbu vairs nestrādā, audzina meitu Ināru, četrdesmito gadu vidū jau pusaudzi. Mildas dzimtai pirms kara piederējusi stikla un spoguļu fabrika, stāsta Ērikai Romanei kaimiņos dzīvojusī Džemma Skulme, kuras vecāki Oto un Marta Skulmes bija Svempu ģimenes draugi un mākslinieka biedri tā sauktajā Rīgas mākslinieku grupā. Viņa jau no bērnības atceras Svempu viesību dekorativitāti. «Tur nebija daudz viesu, tik, cik ap apaļo galdu varēja sēdēt, ne vairāk par 10 - 12. Bet tā bija gandrīz kā tāda režija - Svemps (draugi un ģimene viņu nekad nav saukuši vārdā - I.P.) to vadīja, viņam patika to darīt. Viņš piešķīra nozīmi, kādi trauki, kā tie tiek uzlikti... Tā nebija dižošanās, tas bija kā ar mākslu saistīts rituāls. Teiksim, uz galda viens balts rasols, otrs - rozā. Protams, tas bija zilā traukā.» Antikvariātos uzietais zilais angļu, ķīniešu, holandiešu porcelāns ir Svempa atradums, ar ko viņš inficējis tā laika mākslas aprindas un ko bieži izmantojis savās gleznās. Svempu Tērbatas un Dzirnavu ielas stūra dzīvoklī bijušas arī ampīra lustras ar zila stikla apdari, magoņkoka mēbeles, Dancigas skapji no ozolkoka, tumši sarkanas tapetes, persiešu paklāji un, protams, daudz gleznu. Mākslas akadēmijas profesori tajā laikā pēc eksāmeniem un skatēm mēdza ielūgt studentus mājās, un Ērika, nokļuvusi Svempa valstībā, ir pārņemta no šī krāšņuma. Viņai gan nevajadzētu mulst: kamēr Svemps ir pirmās, viņa - jau otrās latviešu inteliģences paaudzes pārstāve, un arī Romanu ģimenes privātmājā padomju laiki nav izklīdinājuši ar gaumi iepirktās gleznas un mēbeles. Par to profesors dabū pārliecināties, kad Ērika īpaši viņa dēļ revanšējas ar viesībām Mežaparkā. Klāt ir arī Ērikas vecāki, Svemps apgāž kafijas krūzi... Laikam taču uztraukdamies par paša sākto rotaļu. DIVVIENTULĪBA KAFEJNĪCĀS «Mēs abi klusējām. Tad viņš cēlās, un arī es, kāda instinkta vadīta, uzrausos stāvus, viņš satvēra manus plecus maigām, tomēr stiprām rokām un sāka ātri un satraukti skūpstīt manus matus, pieri, vaigus, lūpas un pat rokas no delmiem līdz pirkstu galiem. (..) Viņš skatījās manī ar savām spožajām acīm, kuras it kā neko neredzēja, kurās šūpojās kāds pārdabisks pacēlums. Vēlāk es iedomājos, vai tur neuzmirdzēja tas vitāli erotiskais spēks, ko viņš tā gribēja ielikt savās gleznās, kas bija visvarens, bet nekad nekļuva vulgāri lēts,» Ērikas uzrakstītajā grāmatā Mēs abi līdz šim notikumam Svempa mākslinieka darbnīcā ir 53 lappuses, bet dzīvē - daudz pārdomās pavadītu dienu. Viņa stāsta, kā sākuši slepeni tikties divatā, bez lieciniekiem, Viesturdārzā un dažādās ēstuvēs: no sākuma universālveikala restorānā Astorija, pēc tam arī citur. «Viņš tūlīt ar lielu noteiktību izvēlējās galdiņu: labajā pusē pie logiem priekšpēdējo. Vai mēs toreiz varējām zināt, ka pie šī galdiņa vēl daudz un ilgi sēdēsim, ka restorāni un kafejnīcas patiešām kļūs mums tikpat kā mājvietas, ka no mūsu draudzēšanās trīsdesmit gadiem apmēram pusi laika pavadīsim restorānos, kafejnīcās, pavisam vienkāršās bufetēs, kur pārdeva šņabi ar ķilku maizītēm...» Tas nav liderīgs gadījuma sakars: viņi analizē viens otra darbus un dalās pārdomās par tendencēm glezniecībā. Svemps beidzot ir atradis kādu, kura viedoklis viņam ir patiešām svarīgs. Iet laiks, Svemps noveco, Ērika uzplaukst, sāk strādāt par skolotāju Lietišķās mākslas vidusskolā, bet attiecības, kā atzīst arī viņa pati, pat pēc desmit gadiem nekur tālu nav tikušas. Viņi joprojām mulst, ja, ejot divatā, gadās satikt paziņas. Svemps svētdienas klusām pavada pie Ērikas Mežaparkā. Pavasarī viņi dodas gleznot uz Siguldu, kur dzīvo atsevišķos viesnīcas numuros. Mākslinieciski vērtīgāki šie braucieni ir Svempam, jo Ērika jau pievērsusies portreta žanram, emocionāli - laikam tomēr viņai. Viņi joprojām uztraucas par Ērikas vecāku morāles jūtām (kopš 1953.gada gan vairs ir dzīva tikai stingrā māte) un slapstās no Svempa kundzes, kas ar Romana kundzi nostājusies vienotā frontē: laulību nebūs graut. «Milda bija iekšēji jūsmīga un patīkama, viņa nebija slikts cilvēks, bet nevarēja būt Svempa domubiedrs,» par profesora aizraušanos ar Ēriku teic Džemma Skulme, kas pieredzējusi Svempa kundzes vētraino reakciju par tikko sākušos romānu. «Tas notika mūsu Lāčplēša ielas dzīvoklīša virtuvītē, Svempa kundze asarās sabrukusi... Taisīs pašnāvību. Man bija apmēram 21 gads, un es domāju, ka viņa to darīs un man ir jāglābj... man ir jāsaka kaut kas, kas viņu mierinās. Un tas bija: «Ko jūs, Svempa kundze! Akadēmijā smejas par veciem pedagogiem, kas lakstojas ap jaunām studentēm!» Vai tad es paredzēju, ka pirmais, ko viņa, mājās aizejot, darīs - tos vārdus pateiks Svempam.» Otrs, Svempa kundze baidījusi vīru ar sūdzībām attiecīgās instancēs. Spējusi tiranizēt ar tiem pašiem paņēmieniem, ar kādiem pret cilvēkiem vērsies režīms. Svemps gan bijis bezpartijisks, bet uztraucies par savu profesora vietu akadēmijā un baidījies piedzīvot sabiedrības nosodījumu, ko šķiroties no pirmā vīra papilnam izbaudījusi arī Džemma Skulme. Arī viņa ar Ojāru Ābolu pazinusi slapstīšanos pa kafejnīcām - ironiskā kārtā tām pašām, uz kurām gājuši Ērika un Svemps. Brīnums, kā viņi ne reizi tur nav satikušies! MEŽAPARKA VIESĪBAS Pragmatisko Svempu no ģimenes pamešanas, visticamāk, atturējusi arī nevēlēšanās mūža otrajā pusē ieviest radikālas izmaiņas tik konkrētajā shēmā: pastaigas uz darbu pa Tērbatas ielu, silts ēdiens, tīras drēbes... Tas Ēriku varētu būt skumdinājis visvairāk, domā draugi. Bet varbūt arī ne. Ērika droši vien apzinājusies, ka praktiskai dzīvei ir nesagatavota. Par reizēm, kad viņa Svempam gatavojusi ēst, dienasgrāmatā ar īpašu sajūsmu tiek rakstīts tāpēc, ka viņai tas bijis parādes pasākums. Ērikas artistiskā daba lielās devās līdzcilvēku, kur nu vēl padzīvojušu un slimīgu vīrieti, varētu arī apgrūtināt. Pāris intensīvu kopdzīves dienu nedēļā bijis pietiekami. «Staigājām pa zināmiem ceļiem, kur bijām tikušies pirms deviņiem gadiem. Tagad, rudens miglā, šeit neredzēja neviena cilvēka, un mēs varējām skūpstīties dedzīgi un izsalkuši viens pēc otra. Man jāiedveš viņam dzīvība, viņam jākļūst gleznot un mīlēt spējīgam!» viņa apraksta abu tikšanos pēc Svempa iznākšanas no Stradiņa slimnīcas, kur māksliniekam ārstēta kāda iekšķīga vaina. Svempa meita pēc universitātes apprecējusies ar daudzsološu dramaturgu Jāni Lūsi. «Abus redzot, man kļuva viegla sirds: mēs bijām pazemīgi gaidījuši (..). Man šķita, ka nebiju pārāk daudz darījusi pāri Svempa ģimenei,» Ērika, pati šajā laikā saknē nocirtusi jebkura cita vīrieša tuvošanās mēģinājumu, secina gluži vai ar tīksmi. Arī Svempa ģimene samierinās - darbdienās mākslinieks pieder viņiem, brīvdienās viņam jāglezno! Tas notiek Ērikas mājas augšstāvā, kura izplēstā starpsiena, samazinot istabu skaitu līdz formāli pieļaujamajam daudzumam, paglābusi māju no nacionalizēšanas vai svešu īrnieku iemitināšanas. «Ar šo apliecinu, ka mākslinieka darbnīcu, kura atrodas otrā stāvā A.Romanes namā Rīgā, Kokneses prospektā 22, es izlietoju jau ilgāku laiku sava radošā darba vajadzībām (..). Leo Svemps, LPSR Tautas mākslinieks, 1961.gada 1.februārī.» Šis Ērikas papīros atradies rokraksts, visticamāk, ir domāts padomju birokrātijai. Slavenās Svempa viesības mākslas aprindām tagad notiek pie Ērikas. Viss ir tā, kā viņš ir pieradis. Garā viesistabas galda vienā galā sēž Ērika, otrā - Svemps. Viesi - Indulis Zariņš, Rūdolfs Heimrāts, Konrāds Ubāns, Džemma Skulme un Ojārs Ābols, Miķelis Ivanovs, Edgars Iltners ar kundzēm gandrīz vienmēr tajās pašās vietās galda abās pusēs. Tās bijušas jautrākās viesības, kādas varēja būt. Svemps bijis atraisīts, brīvs un laimīgs. Ja par prozaiskām lietām: dzērienus viņš mēdzis vest no darba braucieniem uz Maskavu, bet deficītos augļus gādājusi māksliniekiem draudzīgā Maiga, kuras vadītais veikals atradies tagadējā Brīvības ielas posmā starp Hansabanku un Saktu. «Vide, kurā Ērika dzīvoja un elpoja, bija mākslinieku sabiedrība, kuri iekšēji ir nonkonformisti - vienmēr, visos laikos. Ērika baudīja nedalītu cieņu, šīs attiecības bija pieņemtas kā fakts un ne citādi,» saka Džemma Skume. «Tajā mīlestībā bija skaistums, viņa tomēr gāja ar paceltu galvu.» Bohēma nav tik rožaina, kā šķitīs pēc laika. Pa vidu ir diskusijas, spriedze un intrigas, saistītas ar padomju ideoloģiju un tā sauktā formālisma izskaušanu. Tām pieder arī Svempa atlaišana no Mākslas akadēmijas, rehabilitēšana un laimes brīži. Ērika visu pārdzīvo tikpat personīgi kā viņš, kad ap 1973.gadu sākas gluži dīvaina akcija: padomju mākslinieku darbus, ne tikai klusās dabas un ainavas, bet arī gleznas ar strādniekiem un kolhozniecēm, kā traki vāc japāņu uzpircēji. Svemps ir viens no latviešiem, kura bildes pērk labprāt. Viņš ir pacilāts. Ne jau par necilajiem grašiem, ko māksliniekiem atmet valsts, arī ne par iespēju stingrā uzraudzībā aizbraukt uz eksotisko valsti, bet par starptautisku atzinību un viņa mākslas eksistences atzīšanu. «Tu taču piedzīvosi 2000.gadu!» viņš kādu rītu savas dzīves pēdējā gadā sacījis Ērikai. «Nē, es nemaz negribu tik ilgi dzīvot. Ko es darīšu tādā vecumā?» viņa tīri nopietni atbildējusi. «Tev jādzīvo! Tev jādzīvo manis dēļ, jo tad tu pieredzēsi, kā pasaule skatīsies uz manām bildēm, kas būs noticis ar manu glezniecību!» Svemps kļuvis retorisks. SVEMPA ĪSTĀ DZĪVE «Miesa bez dvēseles ir pavisam kas cits, kaut kas svešs. Ap žokļiem un galvu viņam apsiets mans lakatiņš, viņa paša no Japānas vests, lai mute neatvērtos, acis gan ir pusvirus. Un es aizspiežu viņam plakstus, tie klausa maniem pirkstiem un paliek ciet,» - tā 1975.gada 7.martā no Leo Svempa Linezera slimnīcā atvadās Ērika. Viņa meita Ināra ieradīsies vēlāk, sieva tikai pēc tam. Ināra, kam pret Ēriku ir labvēlīga attieksme, lūgs viņai padomu par ģērbšanu - tumšs uzvalks tēvam ir, bet no apaviem - tikai klumzīgi puszābaki, jo Svemps bieži izmežģījis potītes. Viņa kurpju numuru būs grūti dabūt. «Tad es piesolu jaunās kurpes, kas atrodas pie manis, viņa danču kurpes,» atcerēsies Ērika. «Nu man būs tās uz slimnīcu jāved, kur viņu turēs kapličā līdz bērēm.» Danču kurpes... Nekas būtiskāk nevar raksturot viņas un Svempa attiecību modeli kā šī mazā epizode. Nezin kā šajā sakarībā jutusies Svempa joprojām legālā ģimene, bet pēdējos gados viņi kopā sagaidījuši visus svētkus - Jaunos gadus, Jāņus, aizliegtos Ziemassvētkus. «Mākslā Ērika nav tāda virsotne kā Svemps,» teic Džemma Skulme. «Virsotne viņa ir Svempa dzīves sakarā un Svempa īstās dzīves sakarā. Svempa iekšēja miera un cilvēciskas laimes sasniegšanas sakarā.» Augstskolu profesori, kas rod inspirāciju studentēs, dzīvē un literatūrā nav oriģināla tēma. Arī Ērika ir pieminējusi gan Induļa Zariņa jauniņo draudzeni Guntu, gan Ugas Skulmes pēdējo mīlestību Kaivu. Šīs meitenes neziedojās tik akli kā Ērika. Nesagaidot attiecību piepildījumu tradicionālā izpratnē, viņas atrada to citur. Bet Ērika Romane arī nekad nav bijusi Svempa mīļākā tradicionālā izpratnē. Tad jau precīzāk teikt: viņa mīļākā bija māksla. Viss tika pakļauts tikai tai. Ērikas radi ar Svempu tā īsti netika iepazīstināti. Ja kādam gadījies ierasties Mežaparkā, kad tur bija viņš, Ērika parasti strupi norādījusi uz augšistabu: mākslinieks strādā. Pelēkajām kāpnēm uz otro stāvu tad parasti bijusi aizlikta priekšā glezna - kāda nu kurā brīdī gadījusies pie rokas, lai tur nebāž degunu suns. Ērikas attāla radiniece Maija Viesture Svempam un Ērikai pirmoreiz nejauši uzskrējusi Siguldā un vēl joprojām atceras tā brīža emocijas: kāpēc viņas izskatīgā un smalkā tante, kuras mazās rociņas viņa apbrīnojusi jau no bērnības, balsta šo veco vīrieti, kas varētu būt viņas tēvs? Romanu klans gluži instinktīvi un saprotami turpinājis uzturēt domu, ka Svempa klātbūtne Ērikas sievietes un mākslinieces dzīvei lielās līnijās nav nākusi par labu. Skaidra lieta, ka viņa nav žēlojusies un lējusi asaras: Romani neraud. Tiesa gan, pret Ēriku Svemps nekad pat vistuvāko draugu lokā nav mēdzis izrādīt intimitāti. Viņas stingrā audzināšana arī varētu liegt tādu pieņemt. Skaistajās viesībās, kur ticis dzerts vīns, viņš viņu uzrunājis - māksliniece - un izturējies pat ar nelielu pārākuma apziņu, tas laikam slēpies viņa raksturā. Un, protams, līdz mūža beigām viņi viens otru uzrunājuši ar jūs. Tā no laika gala bijis iegājies, un ne vienam, ne otram to nav gribējies pārkāpt. «Nekad viņš ar mani nav runājis par mīlestību,» raksta Ērika. «Tas ir labi, ka mūsu starpā tik daudz neizteikta,» viņa atkal rādās būt sajūsmā par to, ko cita sieviete nebūtu sapratusi. MĀKSLAI UN MĪLESTĪBAI Skatoties no malas, Ērikas likteni nevar uzskatīt par saldu. Viņa pārdzīvo meistaru par 27 gadiem, nesaista savu dzīvi ne ar vienu citu vīrieti un arī nelaiž pasaulē bērnus, bet turpina gleznot, tagad jau iztikšanas dēļ. Epizodiski Mežaparka mājā tiek paņemts kāds īrnieks, bet Ērika tomēr vislabāk jūtas tikai kopā ar sevi un... Svempu. Vismaz viņas pēdējie pieci mūža gadi atkal paiet ciešā kontaktā ar mūža mīlestību, precīzāk, daudzajām piezīmju burtnīcām, no kurās fiksētajām atmiņām tiek rakstīta grāmata. Lai to izdotu, Ērika pārdod vienu Svempa un divas Tīdemaņa gleznas: krāsaino gleznu reprodukciju dēļ šis projekts ir ļoti dārgs. Kaut gan Mežaparka māja arvien ir mākslinieciskā nekārtībā, pati Ērika sabiedrībā iziet kā dāma un līdz pēdējam laikam neaizmirst iknedēļas braucienus pusdienās uz kādu no Ķirsona ēstuvēm. Pirms gada uzņemta fotogrāfija rāda ļoti izskatīgu 81 gadu vecu sievieti krāsotiem matiem un zelta ķēdīti ap kaklu sēžam savā viesistabā. Protams, līdzās Svempa portretam. Viņa beidzot ir vecāka par viņu. Īstu sirdsdraugu Ērikai nav, bet pie garā galda, kura viens gals nokrauts ar grāmatas materiāliem, laikrakstu izgriezumiem un fotogrāfijām, ik pa laikam sanāk kāda kompānija. Pēdējās svinības bijušas pagājušā gada 3.novembrī Ērikās, atceras viņas draudzene Edīte Jansone. Ērika runājusi tikai par grāmatu, sapucējusies kostīmiņā un uzkrāsojusies, kā vienmēr izskatījusies jaunāka par saviem gadiem, taču žēlojusies, ka rokas paliek aizvien tievākas. Novembra beigās viņa zvanījusi draugiem un radiem, priecīgi stāstot, ka ir saņēmusi Mēs abi signāleksemplāru. 1.decembra pievakarē Radio SWH žurnālistiem, kam ar Romani bijusi sarunāta intervija par viņas grāmatu, neviens nav vēris durvis. Kaimiņi pēc tam atcerēsies piefiksējuši, ka Ērika parastajā laikā neizved ārā spanielu Fido. Policija un ātrā palīdzība atraduši Ēriku nokritušu rokas stiepiena attālumā no ārdurvīm - dzīvu, bet ne vairs glābjamu. Sirds. Grāmatas prezentāciju nācies atcelt, signāleksemplārs ielikts viņai līdzi zārkā. Uzņēmīgā Ērika visu ir nokārtojusi. Parādus radiem nav atstājusi un vasarā pati sev uzlikusi kapa pieminekli, kur tikai vajadzējis iekalt gada skaitļus. No grāmatas beigās sastādītā personu saraksta dzīvs ir retais. Arī Svempa kundze neizteiks savas domas par viņas rakstīto, jo jau kopš 1981.gada guļ līdzās vīram. Viņa meita, diemžēl, sekojusi mātei pēc 16 gadiem. «Es vairs nevaru atrast, kur ieliku vakarējo dienu,» grāmatas pēdējā lappusē raksta Ērika. «Tā pazudusi tāpat kā lietas manā mājā. Zūd laiks, meklējot pašas nolikto. Vajadzētu rakstīt dienasgrāmatu, kā to darīju jaunībā. Bet toreiz viss bija gluži citādi. Toreiz katra mazākā dvēseles vibrācija kvēloja un dega, gribējās nomierināt sevi, atklājot to baltajam, vēsajam papīram. Tad es dzīvoju tikai mākslai un mīlestībai. Šos vārdus gleznotājs un skolas kolēģis Oļģerts Saldavs, sēdēdams blakus kādā Lietišķās mākslas skolas ballē, ierakstīja manā galda kartē: «Dzīvojiet mākslai tāpat kā mīlestībai!» Viņš varbūt domāja, ka es uzsākšu garas diskusijas, bet es tikai pasmīnēju un nodomāju: «Vai viņš zina, ka es to jau daru, vai arī grib man tikai novēlēt?»»