Turcija ir ES stratēģiski svarīga valsts, jo tā pēdējā laikā kļūst par aizvien nozīmīgāku tiltu starp Rietumiem un musulmaņu valstīm, tomēr daļa ES dalībvalstu, jo īpaši Vācija un Francija, ir pret pilnīgu Turcijas integrāciju Savienībā un piedāvā tai piešķirt privileģētas partnervalsts statusu.
Šādiem spēles noteikumiem nepiekrīt Ankara, tāpēc abu pušu attiecībās ir iedzīts ķīlis. Turcijas iestāšanās sarunas kopš sākuma 2005. gadā ir vairāk mīņājušās uz vietas, nevis virzījušās uz priekšu. Visu izsaka skaitļi - no 35 sarunu sadaļām slēgta viena, sarunu procesā atrodas 12, 18 ir iesaldētas. Pēdējo reizi abu pušu pārstāvji pie sarunu galda sēdās pērn jūnijā.
Kā pa celmiem
Pēc republikas nodibināšanas 1923. gadā un plašajām politiskajām un ekonomiskajām reformām, kuru iniciators bija valsts pirmais prezidents Mustafa Ataturks, Turcija virzījusies galvenokārt pa demokrātiskas attīstības ceļu, tāpēc likumsakarīga bija valsts izvēle iekļauties Rietumu sabiedrībā.
1952. gadā Turcija tika uzņemta NATO, kļūstot par pirmo un līdz šim vienīgo musulmaņu valsti, kas pārstāvēta pasaulē ietekmīgākajā militārajā aliansē.
1959. gadā Turcija lūdza piešķirt ES priekšteces Eiropas Kopienas partnervalsts statusu. 1973. gadā Turcija kļuva par Eiropas Kopienas partnervalsti un sāka darboties to kopīgā muitas savienība. Tomēr līdz tam labās abu pušu attiecības iedragāja 1974. gadā notikušais Turcijas karaspēka iebrukums Kiprā un vēlākā Vidusjūras salas ziemeļu daļas okupācija, attiecības pilnībā tika iesaldētas pēc 1980. gada 12. septembrī Turcijā notikušā militārā apvērsuma.
Attiecības tika atjaunotas 1986. gadā, 1987. gadā Turcija pieteicās kļūt par pilntiesīgu Eiropas Kopienas locekli, tomēr 1989. gadā pieteikums tika noraidīts. Arī 1997. gadā nu jau par ES pārdēvētās Kopienas līderi Turcijai nepiešķīra kandidātvalsts statusu, tomēr tas notika 1999. gadā ES samitā Helsinkos.
Līdz 2005. gada 3. oktobrim, kad ES oficiāli atklāja iestāšanās sarunas ar Turciju, Ankara veikusi virkni svarīgu reformu.
Prasa jaunu konstitūciju
Tomēr līdz šim iestāšanās sarunas virzījušās gausi, jo ES Turcijai pārmetusi nevēlēšanos ieviest reformas, lai uzlabotu cilvēktiesību un vārda brīvības stāvokli, Turcija kritizēta arī par nepietiekamu reliģijas brīvību, progresa trūkumu sieviešu un arodbiedrību tiesību nostiprināšanā un tikai «daļējiem rezultātiem» kurdu jautājuma risināšanā.
Pirms neilga laika publicētajā ikgadējā ES kandidātvalstu izvērtēšanas ziņojumā teikts, ka strupceļā nonākušās iestāšanās sarunas varētu iekustināt jaunas konstitūcijas pieņemšana Turcijā.
Ziņojuma autori uzslavēja pērn septembrī referendumā pieņemtos valsts pamatlikuma grozījumus, kas paredz samazināt armijas ietekmi tieslietu sistēmā un palielināt pilsoniskās sabiedrības kontroli pār tiesām, raksta UPI.
Tomēr dokumentā uzsvērts, ka «nepieciešamas visaptverošas konstitucionālās izmaiņas», jo Turcijā joprojām spēkā ir pamatlikums, kas tika pieņemts pēc 1980. gadā notikušā valsts apvērsuma. «Jauna konstitūcija nodrošinās stingru pamatu tālākai demokrātijas nostiprināšanai Turcijā saskaņā ar Eiropas standartiem un ES iestāšanās kritērijiem,» rakstīts ziņojumā.
Joprojām kā smags enkurs, kas kavē iestāšanās sarunu virzību, ir Turcijas neatrisinātās attiecības ar Kipru. Ankara neatzīst grieķu apdzīvoto Kipras dienvidu daļu un ir atteikusies savās ostās un lidostās ielaist kuģus un lidmašīnas no Kipras, līdz ar to pārkāpjot ar ES noslēgto muitas līgumu.
Pēdējā laikā izskanējušas bažas par autoritārisma tendenču parādīšanos Turcijā, jo marta sākumā tika arestēti vairāki konservatīvās partijas AKP vadīto valdību kritizējoši žurnālisti, kuri tiek turēti aizdomās par saistību ar 2003. gadā plānoto valsts apvērsumu. Aizvien biežāk Eiropā no politiķu un analītiķu mutes izskan apgalvojums, ka Turcijas demokrātija sāk līdzināties Tuvo Austrumu modelim.