Labs un nedisciplinēts, - tādu aktiera Mārtiņa Vilsona ekspresraksturojumu dabū dzirdēt, piezvanot mūsu teātra kritiķēm. Mārtiņš pats sevi raksturo mazliet savādāk - labs un neatkarīgs. Spēlējis Liepājas teātrī pie Oļģerta Krodera 70.gadu nogalē un 80.gados un izbaudījis tālaika slaveno Liepājas bohēmu, aizgājis no Liepājas teātra, lai nodibinātu pats savu teātri Mūris. Tad pārcēlies uz Rīgu, "jo dzīve sagāja šreijā", spēlējis Dailes teātrī un 2007.gadā no tā aizgājis ar skandālu. Tagad viņš ir neatkarīgais aktieris un apgalvo, ka šis statuss sniedz vairāk ieguvumu nekā zaudējumu. Decembrī nosvinējis 60 gadu jubileju, Vilsons tagad filmējas seriālos, reklāmās un arī filmās Krievijā, kur viņu joprojām atceras kā galveno varoni Aloiza Brenča 1983.gada filmā Mirāža. Bet patiesībā viņa dzīves būtiskākā daļa ir bērnu audzināšana. Nesen presē parādījās ziņa, ka Mārtiņš gaida savu astoto atvasi.
Jums pret Liepāju, kurā dzīvojāt un spēlējāt "Krodera laikos", ir palicis kāds sentiments?
Nav man nekā tāda. Ir labi aizbraukt uz Liepāju atvaļinājumā, aiziet uz foršo jūru. Bet dzīvot Liepājā - nē, laikam esmu pasaules pilsonis. Liepājā tagad dzīvo mans brālis Ēriks un dēls. Liepāja ir diezgan īpatnēja pilsēta, tai ir kaut kas īpašs, bet tā tomēr ir pārāk maza - tādā nozīmē, ka tur visi cits citu pazīst. Man jau arī Rīga ir par mazu, skatos, ka mani arī te sāk pazīt, bet man patīk vienam būt... Liepājā man ir bijis daudz kas labs un arī slikts. Es tur cīnījos, uzcēlu Mūri. Bet jūtu, ka viņi, varbūt mana rakstura dēļ, negrib par mani domāt. Viņiem ir ērtāk, ja es neesmu. Atceros, kad 1976.gadā ierados Liepājā, iekāpu tramvajā, braucu, piespiedis degunu loga stiklam, un nodomāju: "Šai pilsētai izdarīšu kaut ko labu." Darīju, kā mācēju, un domāju, ka tas man arī izdevās. Bet Liepājas teātra simtgadu jubilejā nebiju pieminēts, lai gan uz manis taču tolaik turējās repertuārs.
Varbūt tas tāpēc, ka viņi negribēja, lai taisu savu teātri? Jā, man nekad nav bijis tāds sentiments, ka, ejot garām Liepājas teātrim, domātu: "Šīs ir manas mājas, šis skatuves dēlis ir mans!" Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Tiem jaunajiem, kas tagad ir Liepājas teātrī, liekas, ka viņi te ir cietuši, viņiem tur viss pieder. Viņi nezina, kā es gremdētavā esmu raudājis kopā ar circeni (tur dzīvoja viens circenis; kad izrāžu sākumā pirms iznāciena uz skatuves dzirdēju viņu čirkstinām, zināju, ka viss kārtībā, varu iet un spēlēt). Bet jaunajiem aktieriem tas arī nav jāzina. Tikai vēlāk arī viņi domās, vai kāds viņus atcerēsies. Bet aktierus jau neatceras. Vai varat nosaukt kaut vienu XVIII gadsimta aktieri? Ar aktieri ir tā - pa durvīm laukā, no sirds ārā. Arī vecas filmas skatos tikai tad, ja tās ir ļoti izcilas, citādi gribas kaut ko svaigu.
Kā jūs, dzimis Sibīrijā un uzaudzis Rīgā, nokļuvāt Liepājā?
Pēc dienesta krievu armijā aizgāju uz Liepāju. Bija tāds foršs aktieris Voldemārs Zenbergs, viņš mani turp aizvilka. Zenbergs bija nenormāli talantīgs, bet tika izsviests no teātra par dzeršanu. Reiz vienā sūda izrādē viņš, būdams pillā, atnāca uz teātri un aizgāja sēdēt balkonā, jo viņam nebija kur iet. Sēdēja, sēdēja, tad piecēlās un skaļi prasīja: "Un kas to sūdu uztaisīja? Lai viņš panāk šurp!" Tad viņu izsvieda no teātra.
Aizbraucu uz Liepāju vienās džīnās un tenisčībās. Zenbergs man bija atstājis dzīvokļa atslēgu. Atradu viņa dzīvokli, iegāju iekšā un ieraudzīju, ka tur nekā nav, tikai tukšas pudeles un koika bez palaga... Bet kas tad man, vai tad es to neesmu redzējis? Nodevu pudeles, nopirku maizi un sāku domāt, ko darīt.
Vai jums jau nebija sarunāts darbs teātrī?
Kroders bija teicis, "lai tas puika atnāk". Aizgāju uz teātri, Krodera nebija. Izgāju ārā, skatos - nāk viens kungs. Domāju, šitam ir jābūt īstajam. Prasīju: "Vai jums aktierus nevajag?" Viņš paskatījās uz mani, parunājām pāris vārdu, un tad Kroders teica: "Tu esi pieņemts." Iedeva vēl rubli, lai sākumā ir ko iztikt.
Cik gadu jums bija, kad atgriezāties no Sibīrijas?
Četri. Mana māte mācījās par aktrisi, un viņai piesēja lietu, ka gribējusi uz Zviedriju bēgt - tās bija pilnīgas muļķības. Kas īsti tur bija apakšā, to mamma negrib stāstīt. Katrā ziņā viņas kursabiedrene palika Latvijā un uztaisīja karjeru. Sibīrijā mamma iepazinās ar manu tēvu Rolandu Čehoviču. Viņš bija ļoti talantīgs, bet vella puika, visādas ziepes taisīja. Reiz viņi bija pārģērbušies par fričiem un baidījuši krievus, tāpēc paņemti ciet.
Vispār esmu paņēmis no vēstures arhīva atļauju pētīt īstos dokumentus, jo viena lieta ir tā, ko cilvēks atceras un stāsta, cita - tā, kas fiksēta dokumentos. Tikai man nav laika uz arhīvu iet, bērni jāaudzina.
Kā tagad pelnāt naudu?
Man ir gadījuma darbi, kā jau aktierim - bet mazāk nenopelnu kā teātrī! Man ir arī represēto pensija no 57 gadu vecuma, kas gan ir smieklīga. Brālis Ēriks, kurš aizskrēja man pakaļ uz Liepājas teātri, ir dabūjis izdienas pensiju.
Kāda aktierim ir sajūta, neesot teātrī?
Domāju, ka tā vajadzēja. Varbūt tā ir labi, ka tagad dzīvoju savu dzīvi, jo, izrādās, ir ļoti daudz lietu, ko tu ar teātri palaid garām.
Tagad esat sava laika pavēlnieks?
Tāds esmu bijis visu mūžu, arī teātrī. Nekad neesmu bijis ērts cilvēks, nevienu neesmu klausījis, vienmēr esmu darījis to, ko pats gribu. Pateicu, ka nevaru spēlēt visu, ko man liek, lai taču viņi iet bekot, man tas nav interesanti, spēlēšu to, ko gribu.
Kurā brīdī apjautāt, ka esat labs aktieris?
Faktiski jau Tetere pateica, ka man ir iekšā. Bet tagad, kad nav katru dienu izrādes, man dažreiz liekas, ka neko nevaru. Liekas, ka aktieris nav nekāda profesija atšķirībā no mūziķa.
Vai tad jūs neko nedarāt profesionālās formas uzturēšanai?
Visu ko daru. Man vispār nepatīk palikt graustam. Cilvēkam ir jādarbojas. Man arī ir tie bērniņi, gribu, lai viņi nejustos slikti ar mani.
Dzeltenajai presei esat atklājis, ka jums drīz būs astotais bērns.
Es jau viņiem teicu: ko jūs man tagad prasāt, kad būs, tad runāsim. Nē, viņiem vajag. Man jau arī nav ko slēpt, būs vēl viens. Vai viņiem no tā labāk?
Komentāros pie šīs ziņas vieni jūs cildina, citi prasa: bet kā tas būs, kad bērnam būs padsmit gadu, un tēvs jau grausts?
(Smejas.) Lai viņi saka, ko grib. Es nebūšu grausts. Astoņdesmit gados būšu foršs vecis, nekādas vainas man nebūs. Ja negribēšu sabiedrībā dzīvot, atradīšu klusu kaktu. Esmu pats uzcēlis lauku māju, kapitāli pārtaisījis vecu zvejnieku būdu. Es nomiršu skaidrā prātā, fiziski spēcīgs.
Vai, atskatoties uz 60 nodzīvotiem gadiem, ir kaut kas, ko jūtaties palaidis garām?
Ko tur īpaši var palaist garām? Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Ja viņš kaut ko saprot, tad arī dara. Ja nesaprot, tad kāda jēga runāt par to, ko viņš palaidis garām? Es vienmēr no sirds esmu mēģinājis dzīvot savu dzīvi. Var teikt, ka kādreiz kaut kas nav sanācis, bet acīmredzot man tas bija vajadzīgs, lai nonāktu pie saprašanas.
Alvis Hermanis ir teicis, ka viņa teātris novecos kopā ar savu skatītāju.
Var jau tā teikt, bet... Man teātrī pietrūkst tā, kas mani pārsteigtu, kur es nevarētu uzminēt, ko aktieris nākošajā brīdī darīs. Un apnicis skatīties izrādes par to, kā nabagie raud. Es teātrī gribu redzēt, ka bagātie arī raud, piemēram, Ķiršu dārzu. Miskastes uz skatuves vairs negribu redzēt.
Ko sakāt dēlam, kurš grib būt aktieris?
Neko. Viņš jau redz, kā es dzīvoju, ko vēl teikt?
Bet, ja kāds cits puika jums prasītu, vai viņam iet uz aktieriem, ko jūs viņam teiktu?
Ja tu bez tā nevari, tad ej!
Visu sarunu ar Mārtiņu Vilsonu lasiet Sestdienā!