Ziņa par Ulda Bērziņa aiziešanu 24. martā nenāca gluži kā zibens no skaidrām debesīm, bet pašas debesis atvērās gan, lai mēs skaidrāk (un skaudrāk) ieraudzītu, kādu milzi esam zaudējuši. Savā dzejā Uldis zārku bija piemērījis ne reizi vien ("Es zārkā gulēdams valodu sacīdams" jau pirmajā krājumā Piemineklis kazai (1980), bet uzrakstīts vēl desmit gadu agrāk) un šajā dzejolī arī nolicis, ko mums būs darīt, kad viņš pa īstam gulēs zārkā: "Es zārkā gulēdams cits tālāk runādams..." Valodas milzis ir aizgājis, laikus mudinādams mūs turpināt viņa darbu, kuru pats reiz skaidri definējis intervijā: "Es kā tulkotājs neizjūtu spējas un vēlmi, un aicinājumu būt par tautas uzskatu veidotāju. Mans uzdevums tā kā būtu, kā es iedomājos savā prātiņā, stiprināt latviešu valodas estētisko varēšanu, to stilistisko plašumu, iztulkot tekstus pat labāk nekā citās, pat lielajās valodās. Līdz ar to piepulcināt manu mazo valodu pasaules stiprākajām."
Viens no pirmajiem darbiem, kas tagad palicējiem un turpinātājiem veicami, būtu Bērziņa paša valodas pētniecība, Bērziņa vārdnīcas izveide, tagad saka dzejnieks Knuts Skujenieks, kurš ar Bērziņu pagājušā gadsimta 70. gados radīja atdzejošanas vilni un skolu. To, ka pētniekiem viegli neies, rāda jau pirmās dienas pēc Ulda Bērziņa aiziešanas, meklējot vārdus līdzjūtībām un viņa mūža devuma novērtējumam. Ar Bērziņa aptveršanu ir tāpat kā tajā indiešu pasakā par ziloni un desmit aklajiem, kuri mēģināja viņu aprakstīt un katram priekšstats par ziloni iznāca cits. Tikai Bērziņa gadījumā aprakstītāji nav akli, viņi redz un jūt Ulda diženumu un apzinās, ka vienam visu Bērziņu aptvert un izteikt nav iespējams – tāpat kā Bērziņš dzejā un dzīvē nespēja aptvert visu pasauli un universu, lai gan tieši pēc tā nemitīgi tiecās.
Jāšauj vienmēr
Mēģinājumi aptvert Bērziņa ziloni sākās jau reizē ar viņa pirmās grāmatas iznākšanu 1980. gadā. Knuts Skujenieks recenzijā (Literatūra un Māksla, 1980. gada 25. jūlijā) atzīmēja, ka grāmatas iznākšanas laikā Bērziņš jau bija tulkots daudzās valodās. Arī Latvijas PSR Rakstnieku savienībā uzņemts bez grāmatas, lai gan uzņemšanas standarts dzejniekiem tolaik bija divas iznākušas grāmatas. Kavēšanās iemesli bija gan ideoloģiski, gan Bērziņa dzejas sarežģītība. "Parādījies latviešu dzejā sešdesmito gadu beigās, piesaistījis uzmanību jau ar pirmajiem drukātajiem dzejoļiem, Uldis Bērziņš ieņēmis vienu no vadošajām vietām septiņdesmito gadu dzejā," rakstīja Skujenieks. "Viņu atdarina, no viņa mācās. Nerunājot par jaunākajiem kolēģiem, jāpiemetina, ka dažam labam Imanta Ziedoņa vai Jāņa Petera paradoksam kūmās stāvējis Uldis Bērziņš. (..) Tiešu skolotāju latviešu dzejā Uldim Bērziņam maz. Agrīnā posma dzejā var samanīt Aleksandra Čaka ietekmi.
Čaka bijīgums pret pasauli, dzīvi un dzīvību, atklātā emocionalitāte un atsvabinātā forma nevarēja paiet secen arī jaunajam dzejniekam. Starp citu, paša Čaka literārajā sākotnē daža laba situācija, lasītāju attieksme atgādina arī Bērziņa ceļu. Taču jau agrīnajos dzejoļos pietiekami liels ir arī oriģinalitātes mērs. (..) Ulža Bērziņa poētiska izaugsme norisinās strauji, pat tik strauji, ka kritikas interpretācijas un novērtējumi nepagūst tam sekot. (..) Ulža Bērziņa ekstravagantā pareizrakstība un interpunkcija ir precīza un rūpīgi pārdomāta. Tikpat apzināta un mērķtiecīga ir dzejnieka stilistika kopumā. Pirmais iespaids, ka šeit valda aizrautīgs, nekontrolējams haoss, zemes tumšie spēki vai autora neparēķināma kaprīze, ir maldīgs. Bērziņš ir arhitekts, kas sabalsojas ar viņa episko pasaules izjūtu." Visvairāk kopīga Uldim Bērziņam ir ar Ojāru Vācieti, recenzijā rakstīja Skujenieks: "Tikai katrs no viņiem uz mērķi iet pa gluži pretējiem ceļiem. Ja Vācietis emocionālu improvizāciju izaudzē līdz problēmai, tad Bērziņš ilgi nēsāto problēmu noved līdz atbrīvotai, bezmaz improvizētai izteiksmei, panākdams lielu ticamības un klātbūtnes efektu."
Šodien Knuts Skujenieks apstiprina tolaik rakstīto, ka Bērziņš gandrīz uzreiz sācis patstāvīgi runāt kā dzejnieks: "Un dažādiem līmeņiem. Dažreiz kaut kas izšāvās arī tukšā gaisā – jo lieta tāda, ka viņam bija jāšauj vienmēr. Te vietā teiciens "ilgas pēc varoņdarba". Ne velti viņš uzrakstīja Nenotikušos atentātus – viņš ar lielu prieku būtu varbūt atentātus uztaisījis, bet uztaisīja tos poētiski."
Sākumā Bērziņa izteiksme ir skaidrāka, bet vēlāk viņš daudzos gadījumos kļūst nesaprotams, saka Knuts Skujenieks: Sevišķi uz beigām diezgan, grāmatā Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā. Tur ir diezgan grūti saprast, ko viņš cilvēkiem ir veltījis un kāpēc. Tas palicis tikai viņa paša ziņā. Pasniegts tas ir iespaidīgi, tikai grūti no tā kaut ko izlobīt ārā, bet par tādām lietām Uldis nav domājis. Viņam bija kāre uz visu pasauli – gan poētiski, gan tīri sadzīviski. Tajā ziņā viņš bija ļoti netipisks kolēģis visiem mums savā laikā, mūs izbrīnīja un pārsteidza. Lai gan sākumposms, Piemineklis kazai, ir ļoti skaists. Bet tā kaza kāpj un kāpj, un, jo tālāk, jo kļūst mazāk skaidra, toties pieaug materiāls, kas tiek iesaistīts.
Vispār ļoti oriģināla figūra visā mūsu literatūrā un ļoti iela izmēra figūra, ne tikai fiziski, bet arī mentāli – saka Knuts Skujenieks. "Reizēm viņa sakāmais izgaist visumā, bet tad viņš atkal kļūst konkrētāks. Katrā ziņā pēc Ulda vairs nebūs tā, kā bija pirms. Viņš aizņem lielu daļu; viņš varbūt būtu gribējis aizņemt visu. Tā viņš dzēra alu, un tā viņš rakstīja dzeju – izdzert pēc iespējas vairāk, pateikt pēc iespējas vairāk. Vai viņu sadzirdēs pēc tam, tas viņam mazāk rūpēja – ar to lai pēc tam nodarbojas citi. Ar tik uzstājīgu pasniegšanu viņš ir ieņēmis tiešām īpašu un ļoti lielu vietu. Jau sākot ar pēdējiem padomju gadiem, tā ir lielākā figūra."
Kas attiecas uz pirmās grāmatas iznākšanu, Bērziņu un Skujenieku, kā pēdējais tagad atgādina, tolaik bieži laulāja kopā – abu pirmo grāmatu manuskripti izdevniecībā tika marinēti. "To jau redzēja un juta pilnīgi skaidri jau no viņa pirmajiem dzejoļiem un vēlāk no veltījuma Janam Palaham, ka padomju režīma draugs viņš nav. Tad nu beigās nodrukāja to, ko varēja nodrukāt, pārējais krājās."
Skujenieks atgādina arī Bērziņa "nemitīgo strīdu ar Raini". "Par ko kašķējās? Tas būtu bijis jāprasa viņam. Abi bija vienas partijas biedri. Bērziņam bija interese par visiem iespējamiem pasaules notikumiem, vai tā būtu lidmašīnas katastrofa virs Korejas vai jelkas cits. Šajā ziņā viņš bija neizsmeļams, bet domāju, ka reizē tā arī ārdīja savu dzīvi ar visagribēšanu un visasatveršanu. Viņš rakstīja tikpat negausīgi kā dzēra alu. Ar šo negausību viņš visvairāk atšķīrās no kolēģiem. Tā gribēšana bija bezgalīga, kamēr slimība viņam pateica: viss. Dzejā gribēšana bija lielāka par realizāciju, jo radās vienmēr jauni vārdi un viņš ripoja tam vilnim līdzi. Interese par lasītāju viņam ar gadiem kļuva arvien mazāka," Skujenieka teiktais apstiprina paša Bērziņa teikto, ka viņš raksta valodai. "Tagad vairākiem filologu kursiem būs jāstrādā pie Bērziņa vārdnīcas."
Atdzejošana – tā ir cita saruna, tur Uldis Bērziņš parādās kā milzis, turpina Knuts Skujenieks. "Milzis, kurš ir iedziļinājies, disciplinējies. Zināmā mērā atdzejojumi ir viņa oriģināldzejas pretstats. Tā ir nesamaksājama vērtība."
Ar viņa aiziešanu man ir aizgājis milzīgs posms latviešu literatūrā, beigās saka Knuts Skujenieks: "Bērziņš aizgājis, Leons Briedis aizgājis, Pēters Brūveris aizgājis, nav vairs neviena no manas bandas..."
Cits Bērziņa aptvēruma mēģinājums veikts kultūras kanona sakarā, kurā dzejnieks iekļauts. Guntis Berelis: "Uldis Bērziņš visu mūžu raksta vērienīgu epu – par savām attiecībām ar valodu un valodas attiecībām pašai ar sevi. Valoda un laiks – tie ir Bērziņa dzejas centrālie motīvi, taču nekādā gadījumā tie nav skatāmi šķirti. Bērziņš neizsaka domas – viņš rada domas, aizsūtīdams lasītāju ekspedīcijā pa jēgu un nozīmju labirintu. Lai arī viņa dzejoļi tiek publicēti krājumos, kopumā rodas iespaids, ka viņš nemitīgi strādā pie viena vienīga gigantiska teksta, ar katru dzejoli pievienodams tam klāt vēl kādu fragmentu, kas atkarots klusumam. Enciklopēdiska vai pat analītiska attieksme pret Bērziņa dzeju grūti iedomājama – un pirmām kārtām jau tāpēc, ka nevar precīzi definēt tradīciju, kurai viņš piederīgs. Precīzāk, priekšteči Bērziņam ir visi un visur – sākot no senās Divupes ķīļrakstu autoriem un Vecās Derības rakstītājiem un beidzot ar bezgala daudziem mūslaiku autoriem, no poēzijas ģēnijiem līdz anonīmiem ziņģu sacerētājiem – visi, kas vien kaut kādā veidā saskārušies ar vārdu vai, kā raksta Bērziņš, "izelpojuši vārdu". Jo – Bērziņam valoda nav instruments, ar ko aprakstīt pasauli vai "izteikt domu"; valoda ir dzīvs organisms, kas atrod izeju pasaulē caur cilvēku, un otrādi – cilvēks dzīvo valodā. No šejienes izriet bijīgā attieksme pret vārdu: Bērziņš nedala valodu ikdienišķajā un poētiskajā: par poētisku var kļūt viss, kas "izelpots".
Arī Berelis ir pamanījis Bērziņa grūtsaprotamību: "Tikpat pēkšņi, kā sācies, teksts arī apraujas. Rodas iespaids, ka teksts ir burtiski izrāvies no klusuma tvērieniem – un daudz kas palicis nepateikts."
Es Bērziņu pēdējoreiz intervēju 2018. gada 10. septembrī pēc grāmatas Idilles iznākšanas.
Kāpēc relīzē, kas par tavu jauno grāmatu Idilles tiek sūtīta medijiem, tu tiec citēts sakām arī tā: ka tik tā grāmata nesanāk jau pēdējā?
Tāpēc, ka kāda grāmata katram var izrādīties pēdējā. Igauņu rakstnieks Vahre ir uzrakstījis grāmatu par igauņiem: "Pēc ilgas un darbīgas dzīves igaunis nomirst." Nekad nevar zināt. Ja kolēģis Pēters Brūveris nebūtu nomiris, viņam tagad būtu vēl divas grāmatas klāt.
Tajā brīdī, kad to teicu, man vēl varēja ienākt prātā arī tas, ka šī grāmatiņa atšķiras no iepriekšējām. Agrāk kādu laiku man ir licies, ka es it kā nāku ar savu projektu – ieraudzīt kādas iespējas valodā, ka dieviņš ir radījis latviešu valodu un es, izmantodams viņa daiļradi, uz tās improvizēju tālāk savā žanrā. Kā turki smejas: ja kāds ir lielīgs un plātīgs, par viņu saka: "Tos mazos kalnus es radīju." Šajā grāmatā ir citādi, te nav jaunu tēmu, jo es nenāku ar jaunu agresīvu ieceri cirkus arēnā, bet turpinu to, kas varēja būt arī kādā citā grāmatiņā.
Man bija saruna ar gudro kolēģi Jāni Rokpelni, viņš teica: "Izmēģini to, ko neesi mēģinājis, un palūdz to, kura gaumei tu uzticies, būt tev par redaktoru." Man redaktors ir Kārlis Vērdiņš. Paklausīju Jāņa padomam, sazvanījos ar Vērdiņu, un viņš teica: jā, tas nav nekas grūts, viņš apmēram redzot, kas man der, kas neder. Par dažu labu dzejoli viņš teica: "Es viņam neredzu šajā grāmatā vietu." Kad tu tāds kungs, tad es pakļaujos un metu laukā. Bet, Kārli, vai grāmata nebūs par plānu? "Kur tu izlasīji, ka grāmatai jābūt biezai? Ja grāmata ir bieza, katrs dzejolis attiecīgi tiek saplacināts līdz petitam."
Dvēsele būtu glābta
Knuts Skujenieks savulaik nodefinēja latviešu dzejas "trīs ozolus": Bērziņu, Jāni Rokpelni un Leonu Briedi. Pēdējais dzīvais klasiķis viņu starpā Jānis Rokpelnis Uldi raksturoja 1986. gada 17. numura Dzimtenes Balsī: "Uldim ir izdevies savienot personības suģestiju, lielu biedrošanās spēju, tādu plastiska behemota šarmu ar neglābjama teicamnieka uzcītību darbā un nebeidzamā pašmācībā un patiesi milzīgo, visu laiku latviešu rakstniekiem pareti sastopamo daudzpusīgo un dziļo visa kā zināšanu."
Dzejnieks un literatūrzinātnieks Marians Rižijs, kas uzrakstījis monogrāfiju par Uldi Bērziņu – "latviešu XX gadsimta pēdējā ceturkšņa dzejas "novitātes cieto riekstu"" (Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika. – Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011), uzskata, ka Bērziņš, iespējams, ir jādēvē par nozīmīgāko šā laika dzejnieku. "Viņa daiļrade ievada jaunu posmu mūsu dzejas attīstībā. To nosacīti varētu dēvēt par "lingvistisko pagriezienu", kad dzejas uzmanības centrā nonāca valoda – nevis kā līdzeklis noteikta sociāla, nacionāla, humāna uzdevuma veikšanai, bet kā pašvērtība. Bērziņam filoloģija ir nevis līdzeklis dzejas radīšanai, bet iedvesmas avots."
Nule vietnē Satori.lv Māris Salējs ir izcēlis kādu būtisku Ulda Bērziņa īpašību: "Šķiet, tikai tagad esmu sapratis, kas Ulža dižumā ir īpašs – viņam nebija muļķu. Vismaz tā es atceros. Viņš kā līdzīgs ar līdzīgu runāja ar ikvienu zaļknābi. Un zaļknābim tādēļ gribējās vismaz pastiepties gudrībā, lai attaisnotu šo Ulda "līdzīgs ar līdzīgu". Varbūt Uldis uzreiz redzēja cilvēkā gudrību, līdz kurai tam bija vēl jāizaug? Vai ne tāpēc tālajos astoņdesmitajos Brūveris ņēmās mācīties turkvalodas un Pelšs aizdevās pie burjatiem? Tāpat arī es – kad Uldis vēl savā Avotielas dzīvoklī izvilka no grāmatplaukta milzīgu poļu starpkaru dzejas antoloģiju un iedeva rokās – lai atdzejoju..."
Dzejniece Inese Zandere piekrīt, ka Uldim ikviens cilvēks bija sarunas vērts, un piebilst, ka šai viņa īpašībai bija arī otra puse: "Saukt to par ēnas pusi būtu pārspīlēti, bet bija arī situācijas, kurās Uldis šos cilvēkus iedomājās citādus, nekā tie īstenībā ir. Viņš uz cilvēkiem projicēja savas iedomas par viņiem un vēlmes. Es to esmu izjutusi reizēs, kad Uldis mani iztēlojās par ārkārtīgi praktisku cilvēku, kurš spēj atrisināt problēmas un kuram vienmēr ir pie rokas kādi palīgi, saukti "meitenes". To, cik tālu tas bija no realitātes, viņš varbūt nesaprata tik skaidri kā es.
Savukārt tas, ka Uldis pasauli neuztvēra kā hierarhiju, varēja dažam labam hierarhiskāk domājošam cilvēkam radīt iespaidu, ka Uldis ir ar putniem galvā, pa gaisu, traks. Jo kārtībai pasaulē jābūt tādai, ka kāds ir augšā, kāds apakšā, un nevar visi vienlīdz vērtīgi būt – tāds ir vairākuma pasaules izjūtas pamats, ka visus vajag sašķirot un, kurš nešķiro, tas ir Antiņš."
Nepieciešamība ikvienam dzejniekam mācīties citas valodas un atdzejot bija vesela 70. gadu otrās puses un 80. gadu dzejas ideoloģija, kuru izplatīja ap sevi visupirms Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks, tad arī Leons Briedis un vēl citi poēti. Viņi uzturēja lielu cieņu pret atdzejošanu. Padomju sistēmas apstākļos tulkošana un atdzejošana bija ne tikai literatūra, bet arī stāja un politika. Uldis, protams, bija visaktīvākais visu mudinātājs, īsts dīdītājs, kurš dod rokā grāmatas un vārdnīcas un saka: "Tu to vari, tu to gribi, tev tas jādara." Tā Uldis Bērziņš ietekmēja Pēteru Brūveri, kurš sākumā šķita noskaņots izniekot savu artistiskumu un talantu, bet tad Bērziņa ietekmē iemācījās turku valodu un kļuva par vienu no labākajiem atdzejotājiem, Eināru Pelšu, Jāni Ešotu un citus, pat Kaspars Dimiters vienubrīd bija aizdevies uz Armēniju mācīties armēņu valodu. Arī tiem spalvas brāļiem un māsām, kuri atdzejošanai nopietnāk nepievērsās, tika iedvesta tāda vērtību sistēma, kurā atdzejošanai, turklāt nevis tikai no lielajām valodām, bet pat vairāk no mazām, izzūdošām un zudušām, piemīt īpaša morāla pašvērtība, saka Inese Zandere. "Man Uldis ir radījis azartu kaut kam būt un kaut ko darīt. Atceros, reiz satikāmies ar Uldi, un viņš saka: "Iesim apsveikt kāzās Ritu Laimu un Andri Krieviņu!" – Uldim tas šķita ļoti svarīgs un apsveikšanas vērts notikums, ka viena trimdas latviete, kas zīmē un raksta, atgriežas uz dzīvi Latvijā. Pa ceļam Uldis man paziņoja, ka atdzejos Veļimiru Hļebņikovu. Es ar Hļebņikova dzeju biju pazīstama jau no studiju gadiem un teicu Uldim: "Beidz! Es nestādos priekšā, kā to var izdarīt." Bet Uldis tiešām to izdarīja. Uldis ir tas, kurš tev parāda, ka to, kas tev ir licies neizdarāms vai pārāk grūts, neatdarināms, tomēr var izdarīt. Tā Uldis tev iedveš drosmi rīkoties ar tekstiem un riskēt, drosmīgi spēlēt, varbūt arī pieblefojot, – lai gan Uldim piemita pamatīgums. Ulda atdzejotajā tekstā viņu var redzēt, viņš ir pārāk spēcīgs savā valodas mūzikā, lai neizlīstu cauri tulkojamajam tekstam – bet man tas vienmēr ir paticis. Uzbeku dzejnieks Muhammads Salihs Uldim ir teicis: "Korānu tev nevajadzēja tulkot." Muhammads uzskatīja, ka Uldis atdzejojumā pieliks kaut ko no sevis. Uldis Saliham skaidroja, ka tas galīgi nav viņa mērķis – pārtaisīt Korānu par kaut ko citu, ka tās ir tikai attiecības starp divām valodām. Beigās Salihs teica: "Labāk tomēr būtu bijis, ja tas, kurš Korānu tulko, būtu ticīgs." Prasīju Saliham: vai tad tādā gadījumā latviešu teksts būtu savādāks? "Nē, varbūt nebūtu, bet Ulda dvēsele būtu glābta," atbildēja Salihs.