Kādās noskaņās jums šogad paiet Adventes laiks?
Divējādās. Gribētos vairāk laika pavadīt ar ģimeni, bet ir sezonas pirmā puse un vēl tagad – decembra sākumā – izbraukumi. Veiksmīgi gan sanācis, ka tieši Adventes svētdienās esmu bijis mājās. Nav bijis daudz laika gatavoties, bet, cepuri nost, sieva ir parūpējusies – mājās tiešām ir tāda noskaņa, kādai tai vajadzētu būt decembrī. Vienu dienu aizbraucām uz mežu, salasījām materiālus Adventes vainagam. Es piedalījos lasīšanā, sieva – taisīšanā. Rezultātā Adventes vainadziņš arī ir, un viss ir smuki.
Rīgas Dinamo ik pa laikam iesaistās kādā labdarības akcijā un sadarbojas ar labdarības organizācijām. Kāpēc jums personīgi tas ir svarīgi?
Tā ir tāda lieta, par kuru ne tev īsti gribas daudz runāt, ne tu māki par to runāt. Tas vienkārši ir kaut kāds sirds un dvēseles stāvoklis. Tās vairāk ir sajūtas, ka komanda vai es pats piedalos ar labdarību saistītās lietās. Līdzīgi, ja mēs runātu par sportu un tu prasītu – kā tu jūties, kad iemet vārtus? Man būtu ļoti grūti to aprakstīt – ir forši, ir ļoti liels prieks, bet tā sajūta ir unikāla.
Svētdien jums būs labdarības spēle ar Minskas Dinamo, sabiedrībai un līdzjutējiem atgādinot par akciju Eņģeļi pār Latviju. No katras pārdotās biļetes viens eiro tiks palīdzībai bērniem. Līdzjutēju vidū būs arī Bērnu slimnīcas personāls, Valsts prezidents ar kundzi. Vai laukumā tāpēc jutīsieties citādi?
Tā ir laba platforma, skatuve, kur adresēt šādas lietas un atgādināt cilvēkiem par to, bet mums kā spēlētājiem tas tomēr ir sports. Tā ir īpaša diena, bet katra spēle prasa no mums rezultātu; kad sākas spēle, domā par komandas un savu sniegumu. Mums spēles ir bijušas arī Ziemassvētku vakarā, bet tāpēc neviens mums neļauj lidināties mākoņos.
Ar Bērnu slimnīcu Rīgas Dinamo sadarbība bijusi arī iepriekš.
Jā, jau neskaitāmas reizes Dinamo ir viesojies pie bērniem gan slimnīcā, gan citās iestādēs. Vēl pirms devos spēlēt uz Krieviju, biju Bērnu slimnīcā. Toreiz apmainījāmies ar enerģiju – bērni mums deva papildu stimulu, un es ceru, ka to viņiem devām arī mēs. Atceroties pats sevi, kad biju bērns, – tas tomēr bija īpaši satikt kādus sportistus. Arī kā tēvam man tas ir svarīgi. Nav divu domu, ka jāpalīdz un jāizbrīvē laiks, ja mums to lūdz.
Visu Annas Strapcānes interviju ar Lauri Dārziņu lasiet 11.decembra žurnālā SestDiena!