Misija - būt par mēslojumu

Stājoties Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktora amatā 1989. gadā, līdz tam astoņus gadus Reto grāmatu un rokrakstu nodaļu jeb Retumus vadījušais Andris Vilks saņēma priekšgājēja Andreja Ķeizara novēlējumu: tu jau vari sākt ar to, ka kritizē mani trīs mēnešus, pusgadu vai gadu, tomēr vienā dienā tev paprasīs, ko tu pats esi izdarījis. Nu, kad ir pienākusi tā diena, kad Vilka izdarīto Grāmatizdevēju asociācija ir novērtējusi ar mūža balvu, kas tiks pasniegta 28. martā, laureāts māj Retumu virzienā: tur pagājuši viņa labākie gadi, tur tiešākais ieguldījums grāmatniecībā. Tomēr sabiedrības apziņā "Lāča–Vilka bibliotēkas" vadītāja tēls uz mūžiem saistīts ar Gaismas pili, lai gan Vilks pats šo metaforu nelieto. Turpmāk viņš taisoties ne tikai glabāt citu uzrakstīto, bet kādas grāmatas rakstīt arī pats…

Kā tu pats sauc jauno bibliotēku – par Gaismas pili, Stikla kalnu vai vēl kā citādi?

Es tos epitetus nelietoju. Gaismas pils man bija aktuāla 1985. gada Dziesmu svētku noslēguma koncertā. Tajā laikā biju volontieris, kas veda koru grupas augšā Mežaparka estrādē. Es vedu otros tenorus. Uzvedu augšā un pats gāju lejā. Noslēguma koncertā man bija tāda sajūta, ka jāpaliek, lai gan pats dziedāt nemāku. Tad notika tas neaizmirstamais notikums ar diriģenta Haralda Medņa un Gaismas pils saukšanu. Bet "Gaismas pili" man izdzina laukā Gunārs Birkerts. Reiz teicu viņam, ka pēdējās pārmaiņas bibliotēkas izskatā, tie tornīši, daudziem nepatīk, un Birkerts diezgan ērcīgi atteica: "Ko tad jūs gribējāt? Es biju uzprojektējis Stikla kalnu, bet jūs visi saucāt "Gaismas pils, Gaismas pils" – nu, tad pili dabūjāt, kas jums atkal nepatīk?"

Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņa), kurš bibliotēku salīdzināja ar Maksimu, tur ir bijis?

Reiz bija, redzēju viņu pie mums BBC pasākumā, tiem viņš droši vien nevarēja atteikt. Tā arī bija vienīgā reize, kad esmu viņu tur redzējis, bet es jau pie durvīm nedežurēju.

Kā jūties, kad tavs ieguldījums grāmatniecībā ir ticis augsti novērtēts?

Es būtu liekulis, ja teiktu, ka tas ir nepatīkami. Visu mūžu, kopš 1975. gadā iestājos bibliotekāros, es tur profesionāli esmu.

Kad atskaties uz šo mūža profesionālo daļu, esi gandarīts? Varbūt tu labāk būtu gribējis taisīt biznesu vai darboties politikā?

Nē. Atkārtošu, ko jau reiz esmu teicis, – vienīgā sfēra, kas vēl mani varētu interesēt, ir diplomātija. Kaut gan zinu arī pietiekami daudzus tās profesijas mīnusus, lai neidealizētu to kā savu nepiepildīto sapni. Un kaut kādā mērā man ar to iznāk nodarboties tik un tā, gan Rīgā, gan ārzemēs. Tikai brīvākā režīmā – diplomātam visu laiku jāatceras, ka viņam jāievēro valsts pozīcija. Lai gan man jau arī nepatīk tie čīkstētāji, kas valstij taisa drīzāk antipīāru. Man patīk igauņu pozīcija – viņi visi ir savas valsts pīāristi, un tikai tad, kad ar viņiem riktīgi sadraudzējies un vēl kādu glāzīti kopā iedzer, viņi sāk stāstīt, kas patiesībā notiek Igaunijā...

Man arī patīk uz ārpusi paust to labo. Tas ir diezgan svarīgi. Bieži saka, ka Igaunijā viss ir labāk un pie mums viss sliktāk – patiešām labāka viņiem ir komunikācija ar ārpasauli. Var just, ka Igaunijas reputācija pasaulē tāpēc kopumā ir labāka. Bet mēs stāstām par neveiksmēm – cik slikti mums iet ar medicīnu, ar skolām un tā tālāk.

Vai tad igauņiem nav nekādas iekšējās šķelšanās?

Tur drusku ir konkurence starp Tallinu un Tartu, dažreiz savstarpēja politiska greizsirdība ziemeļigauņu un dienvidigauņu starpā. Bet mēs no ārpuses to nejūtam.

Latgalieši nesen pat savā starpā strīdējās, kuri vārdi – Jāņa Raiņa I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu vai Franča Trasuna Varai pīdar laiceiba, taisneibai – myužeiba – kaļami Latgales kongresa simtgades piemineklī... Latvijas Nacionālā bibliotēka glabā arī visus latgaliešu rakstus?

Interesants ir fakts, ka daudz latgaliešu materiālu mūsu bibliotēkā ienāca tieši padomju laikā. Par Latgales Misiņu saukto literatūrvēsturnieku, rakstnieku un latgaliešu literatūras vācēju Steponu Seiļu viņa dzīvesvietā Valsts drošības komiteja 60. gados riktīgi ņēma pie dziesmas. Tāpēc viņš, manuprāt, pamatoti baidījās – ja savāktie materiāli glabāsies provincē, tie būs vairāk apdraudēti nekā tad, ja tie atradīsies Valsts bibliotēkā, un nodeva mums gan Latgales vēsturnieka Boļeslava Brežgo arhīvu, gan daudz ko citu. Tagad daudz latgaliešu materiālu glabājas arī Daugavpilī un Rēzeknē, ne tikai bibliotēkās, bet arī muzejos.

Vai tad Nacionālajā bibliotēkā nav jāglabājas visam, kas latviski izdots?

Protams, ir jāglabājas, šis princips joprojām ir spēkā. 

Ko šis princips nozīmē mūsdienās, kad nākusi klāt digitālā pasaule?

Tas nozīmē interneta vietnes, kuru adreses beidzas ar ".lv", – mums ir jāinteresējas par visu, kas tapis Latvijā arī digitāli. Arhivējam arī šos materiālus – vispirms jau publikācijas, kas ir domātas neierobežotai auditorijai.

Tātad interesantākās diskusijas čatos nearhivējat?

Drusku arhivējam arī tās, mūsdienās vairs nav iespējams savākt visu par visu, tāpēc ir jāizvēlas. Dažādās valstīs ir dažādi paņēmieni. Zviedri vieni no pirmajiem sāka arhivēt visu, kamēr vienā brīdī attapās, ka materiālu jau ir miljoniem. Kā to visu sašķirot, kā kaut ko atrast? Agrāk glabāšanu ietekmēja laiks – pēc zināma laika bija materiāli, kurus varēja vairs neglabāt. Piemēram, kārtējā padomju kongresa materiāli, ja tie bija latviski tulkoti un Latvijā izdoti, bija jāsaglabā, bet pārējos šā kongresa materiālus pēc laika varēja mest ārā. Ar digitālajiem materiāliem ir tā problēma, ka jau saņemšanas brīdī ir a priori jānovērtē, vai tas būs saglabāšanas vērts. Tāpēc jau šobrīd ļoti daudz materiālu "aiziet kosmosā". Nākotnē neviens vairs visu nesaglabās. Paradoksālā kārtā vislabākais saglabāšanas veids ir...

Pergaments?

Tas ir visizturīgākais. Elektronika ir visvājākā. Elektroniskās lietas vislabāk var saglabāt, kopējot un pārsūtot citiem. Tas ir vienīgais kritērijs, kas šobrīd reāli darbojas.

Kas notiek, ja Nacionālajā bibliotēkā pazūd elektrība?

Elektrība tur tik vienkārši nevar pazust, mums ir trīspakāpju pārslēgšanās no viena avota uz citu. Bet tagad daudz vairāk par elektrības pazušanu digitālos materiālus apdraud tie zeļļi, kas apzināti tiem kaitē. Visu laiku notiek skriešanās – hakeris kaut ko izdomā, un, kamēr antihakeri atrod pretlīdzekli, kaut kas var pazust.

Tu gribētu bibliotēkā saglabāt visu?

Lieta tāda, ka tu īsti nezini, kurai informācijai būs jēga pēc simt gadiem. Uz papīra to redz labāk. 

Pats vēl grāmatas lasi?

Lasu, bet droši vien daudz par maz. Grāmatu man vajag aprīt, nevaru izlasīt dažas lappuses un nolikt.

Latvieši tagad grāmatas atkal pērkot vairāk.

Jā, un vēl lielāks brīnums ir tas, ka egrāmatu pārdošana samazinās. Tu tik un tā nevari vienlaicīgi lasīt daudzas grāmatas, un kas tad parastas grāmatas lasīšanā tehniski ir tik sarežģīts?

Intervijā operas Iemūrētie libreta autorei Inesei Zanderei stāstīji, kā esi apzinājies savu bibliotekāra misiju – būt par
mēslojumu.

Jā, kad strādāju Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, man pretī sēdēja kolēģis Edgars Ceske, kurš tagad strādā Turaidas muzejā. Reiz vienu vakaru tā sēdējām un strādājām, un pēkšņi Edgars met visus papīrus pa gaisu un saka: "Viss! Man pietiek būt par mēslojumu zinātnei! Eju projām!" Es esmu bibliotēkā tāpēc, ka man patīk būt par šo auglīgo mēslojumu visām lietām.